Franks Gordons: Vai Putinam jauna diplomātija? 28
Krievijas Federācijas valsts galva (šāds tituls tiek arvien biežāk lietots) Vladimirs Putins staļiniskajā Smoļenskas laukuma augstceltnes konferenču zālē bija sapulcinājis no visas pasaules sasauktos Krievijas vēstniekus, lai klāstītu viņiem Kremļa jauno ārpolitikas kursu “sarežģītajos mūsdienu apstākļos”. Putina pagarajā uzrunā virmoja zināms apjukums. Varēja manīt, ka negaidītais “Brexit” arī viņu izsitis no ierastajām sliedēm, un arvien spalgākie toņi priekšvēlēšanu pretstāvē starp Donaldu Trampu un Hilariju Klintoni – tā sasodītā neziņa – lika viņam savā uzrunā uzsvērt, ka “mēs strādāsim ar katru nākamo ASV prezidentu”.
Putins teica: “Mēs ceram uz Ukrainas konflikta atrisinājumu,” ko vairāki analītiķi iztulkoja kā atzīšanos par Kremļa nespēju iemūžināt abu Donbasa pseidovalsteļu atdalīšanu no Ukrainas. Putinam atliek vien aicināt Ukrainu “uzsākt dialogu” ar šiem veidojumiem. NATO, atzīst Putins, turpina “uzmākties” Krievijai, taču “mums nav jāielaižas provokācijās”. Tas liecina par zināmu piesardzību. Uzkrītošas ir arī īpaši uzsvērtās Putina norādes uz svarīgo Apvienoto Nāciju Organizācijas lomu pasaulē un ANO Drošības padomes nozīmi miera stiprināšanā. Jauns tonis bija saklausāms arī šajos Putina vārdos: “Tieši sadarbība, kopīga griba un gatavība izstrādāt kompromisus – tam jābūt atslēgai jebkādu, pat sarežģītāko problēmu risināšanā, kurā zemeslodes punktā tās arī nerastos.” Pateikts ļoti “diplomātiskā” stilā, bet te skaidri manāms zināms apjukums.
Līdztekus Putina uzrunā paustajai piesardzībai nav atstāta novārtā arī Kremļa “ietekmes aģentu” darbība, vājinot jau tāpat satricināto Eiropas Savienību: Čehijas prezidents Milošs Zēmans, jau labi sen šķielēdams Krievijas virzienā, paziņojis, ka viņš nepiekrītot tiem, kas aģitē par izstāšanos no ES, bet darīšot visu, lai “viņiem” organizētu referendumu, kurā būs iespējams izteikties par izstāšanos no ES un (!) NATO. Labi vēl, ka Čehija nav prezidentāla republika un Zēmans nav pilnvarots organizēt šādu referendumu. Bet ietekme viņam ir, un pati viņa vēlme rada nelāgu iespaidu.
Kremlis ņēmies vājināt ES un NATO prestižu Balkānos, ar Putina “personiskās” valdošās partijas “Vienotā Krievija” palīdzību pierunājot vairākas prokrieviskas partijas Serbijā (trīs grupējumi), Maķedonijā, Melnkalnē, Bosnijā-Hercegovinā, kā arī ES un NATO dalībvalstī Bulgārijā parakstīt kopīgu deklarāciju, kas prasa pasludināt visu Balkānu reģionu par “militāri neitrālu zonu”. Tā ir kārtējā psiholoģiskā viltībiņa.
Jāatzīmē, ka skaitliski pēdējā laikā stipri sarukusī Krievijas liberālās opozīcijas partija “Jabloko” savā Maskavā sasauktajā kongresā pieņēmusi rezolūciju, prasot atcelt rietumzemju produktu importa aizliegumu. Izvirzīts arī priekšlikums sarīkot Krimā “otru referendumu” par šīs pussalas piederību, saskaņojot šo iniciatīvu ar Ukrainu un starptautiskajām organizācijām. Tā ir pilnīgi bezcerīga ideja, bet zīmīgi, ka ir vēl Krievijā tādi, kas uzdrošinās šādu ķecerību paust.
