Nezināma autora Krievijas pilsoņu kara laika balto kustības pretlielinieku propagandas plakāts. Jau 1919. gadā krievu politiskais nacionālisms sabiedrības uzkurināšanai izmantoja “nekrievu” tēlu: “Tā latviešu un ķīniešu boļševistiskās vienības atņem labību, izposta ciemus un nošauj zemniekus.”
Nezināma autora Krievijas pilsoņu kara laika balto kustības pretlielinieku propagandas plakāts. Jau 1919. gadā krievu politiskais nacionālisms sabiedrības uzkurināšanai izmantoja “nekrievu” tēlu: “Tā latviešu un ķīniešu boļševistiskās vienības atņem labību, izposta ciemus un nošauj zemniekus.”
Piemirstā Bočkarevas traģēdija. Būt latvietim Krievijā 1919. gadā bija bīstami
7
Gadā, kad atzīmējam simt gadu jubileju kopš latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas un latviešu došanās bēgļu gaitās, vērts paraudzīties arī, kas notika pēc tam – piemēram, latviešu nacionālo karaspēka vienību organizēšanos Sibīrijā Krievijas pilsoņu kara laikā. Šajā sakarā literatūrā ir visai maz aplūkots tā sauktais Bočkarevas incidents – latviešu brīvprātīgo apšaušana Bočkarevas dzelzceļa stacijā 1919. gada 15. martā.
1918. gadā likumīgas centrālās valsts varas Krievijā vairs nebija. Armija sabrukusi un demobilizēta – simtiem tūkstošu bijušo kareivju, bruņoti vai ne, bez iztikas līdzekļiem, pa dzelzceļiem centās nokļūt mājās. Tiesu un izpildvaras neesamības iespaidā pieauga bandītisms. Brīvi pieejamais ieroču daudzums, daždažādo politisko uzskatu plašais spektrs, vēlme restaurēt bijušo vai veidot jaunu, labāku pasauli, strīdi par to, kas “labāks”, noveda pie pretēju uzskatu sadursmēm, kas ātri pārauga bruņotā vardarbībā. Arī Sibīrijā izveidojās varas haoss: vietām varu sagrāba lielinieku un citu kreiso partiju aktīvistu pulciņi, kamēr lielāko daļu teritorijas nosacīti kontrolēja tā sauktā Direktorija jeb Sibīrijas Pagaidu valdība. Bet komunikācijas nonāca sabiedroto ekspedīcijas korpusa varā. Lai gādātu par ārvalstu pilsoņu un to investīciju drošību, kā arī Pirmā pasaules kara laikā Krievijai piegādāto stratēģisko kravu neaizskaramību, aprīlī Vladivostokā krastā izkāpa Japānas, Lielbritānijas un citu Antantes valstu karaspēka vienības. Rudenī Japānas armijas kontingents pārņēma varu pār Austrumsibīrijas dzelzceļa maģistrāli, izvietojot garnizonus un uzņemoties militārās un tiesu varas funkcijas.
Latviešu ciemus dedzina
1918. gada 1. oktobrī Direktorijas kara departaments atļāva Sibīrijas armijas sastāvā formēt latviešu strēlnieku pulkus. Tikmēr situācija nemitīgi mainījās: 1918. gada novembrī Omskā gāza Pagaidu valdību un pie varas nāca admirālis Kolčaks. Sākot vispārējo piespiedu mobilizāciju un resursu rekvizīcijas, Kolčaks dažos mēnešos reģiona iedzīvotājus noskaņoja pret sevi. 1919. gada februāra vidū zemnieku sacelšanās pieņēma tādus apjomus, ka japāņu un Kolčaka daļas kontrolēja vairs tikai lielākās komunikāciju līnijas un apdzīvotās vietas. Visi konfliktējošie spēki īstenoja karu “bez likumiem”, kurā notikušo zvērību un ļaužu degradācijas apraksti šķiet šausminoši pat pēc vēlāk XX gadsimtā cilvēces piedzīvotajiem masveida vardarbības aktiem.
Situācijā, kad visas konfliktējošās puses bruņotas un apgādātas līdzīgi, bieži izšķiroša ir karavīru motivācija. Lieliniekiem ar to utopiskās laimīgās nākotnes vīziju un sadarbību ar visu veidu anarhistiem un revolucionāriem bija ievērojamas priekšrocības. Savukārt baltajiem īsti nebija ideju, ar ko aizraut tautu. Izeju daļēji atrada krievu politiskā nacionālisma propagandā, ka visu nelaimju vaininieki esot nekrievi – vācieši, žīdi, latvieši, ķīnieši, ungāri un pārējie, kas vainojami lielinieku nākšanā pie varas un valsts sabrukumā.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
