Opera “Valentīna” atzīstama par veiksmīgu un augsti profesionālu veikumu 9
Uz Latvijas Nacionālās operas skatuves piektdien, 5. decembrī, pirmizrādi piedzīvoja Artura Maskata opera “Valentīna”. Ideja par liela mēroga darbu, kas balstīts kinozinātnieces Valentīnas Freimanes biogrāfijas faktos, pirmoreiz publiski izskanēja 2007. gadā, kad tika izsludināts latviešu oriģināloperu konkurss – toreiz guva atbalstu arī Andra Dzenīša “Dauka” un Kristapa Pētersona “Mihails un Mihails spēlē šahu”. A. Maskata jaunākais veikums tikpat lielā mērā kā iepriekšminētie opusi atzīstams par veiksmīgu, uzrunājošu un profesionāli uzrakstītu. Tiesa, citādā ziņā Dzenīša un Pētersona partitūras ir visnotaļ atšķirīgas, jo Maskata jaundarbs, īpaši tā pirmajā ainā, drīzāk aicina vilkt paralēles ar Bendžamina Britena operām. Līdzības rodamas gan tonāli harmoniskajā valodā un emocionālajā kolorītā, gan izvēlētajā atskaņotāju sastāvā, kur nozīmīga vieta atvēlēta bērnu dziedājumiem (uzreiz jāatzīmē Rīgas Doma skolas zēnu kora un meiteņu lomu atveidotāju ieguldītais darbs). Taču tajā pašā laikā operā “Valentīna” spilgti atklājas Maskata muzikālās valodas izteikti individuālie vaibsti – izvērstajā divu cēlienu opusā liriskās ainas viscaur iedzīvinātas ar trāpīgu un saistošu melodisko izjūtu, tēlu plastiskumu un bagātīgu emocionālo nianšu gammu, kas gūst mērķtiecīgu piepildījumu gan solopartijās, gan kora skatos. Uz postromantiskas mākslinieciskās domāšanas principiem balstītajā skaņurakstā uzmanību pievērš precīzais dramaturģiskās arhitektonikas veidojums un kolorītā orķestrācija; bet tematiskā materiāla kontrasti operas ritējumam piešķir nepieciešamo intensitāti un spriegumu. Ne viss operā “Valentīna” izdevies vienlīdz pārliecinoši – dramatiskās un groteskās lappuses atstāj pārāk plakātisku iespaidu, un šeit līdzās nepārprotami uztveramām stilizācijām būtu noderējis arī kāds stilistiski izaicinošāks vai arī vismaz intonatīvi iezīmīgāks pavērsiens, taču kopumā jāteic, ka komponists ir sekmīgi izvairījies kā no liekvārdības, tā no monotonijas.
Sadarbībā ar dzejnieci Liānu Langu radītajā operas libretā risinātas vairākas dziļi nopietnas tēmas, kā savstarpēji saistītas norises parādot holokaustu un nacionālas valsts sabrukumu un ļaujot nojaust arī vienu no būtiskākajiem traģisko notikumu cēloņiem – sabiedrības pilsonisko vājumu un aprobežotību. Taču vienlaikus stāstā par Valentīnu netrūkst arī gaišu noskaņu, idilliskuma un galveno varoņu jūtu poēzijas, tāpat atklājot cilvēku varonīgumu un līdzcietību, kas atrodama pat kara un terora apstākļos. Režisors Viesturs Kairišs kopā ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Ievu Jurjāni operas psiholoģiski daudzšķautņaino vēstījumu ietērpis reālistiski uzskatāmos tēlos, kam piemīt arī simbolisks ietilpīgums (par veiksmīgu atradumu saucama kaut vai Ievas Kepes pantomīmiski atveidotā Valentīna mūsdienās). Sižetiskā darbība noris gana spraigi, scenogrāfiskās pārveides sasaucas ar izmaiņām skaņdarbā paustajos pārdzīvojumos, bet skatuviskā telpa izmantota pārdomāti un vērienīgi. “Valentīnas” pirmizrāde izraisīja pāris kritiskas piebildes ne tikai tīri muzikālā ziņā – lai arī libretistes fantāzijā tapušais mīlas trīsstūris acīmredzami tika ieviests, vēloties panākt dramatiski aktīvāku operas ritējumu, efekts nesanāca gluži cerētais, jo greizsirdīgā Elza ar visu Kristīni Zadovsku šķita pārcelta no Jāņa Lūsēna mūzikla “Meierovics”, kamēr Doktora lomai, ņemot vērā tās vēsturisko prototipu – Paulu Šīmani – un solista Samsona Izjumova pieredzi, gaidīju izvērstāku un dziļāku risinājumu, bet izrādes veidotāji, vispirms pats komponists, bija izvēlējušies atšķirīgu ceļu.
“Valentīnas” uzvedums nu reiz saucams par vienu no tiem retajiem piemēriem Latvijas Nacionālās operas iestudējumu vidū, kur par spilgtu un pārliecinošu saucams viss solistu ansamblis – no galvenajām lomām līdz epizodiskajiem personāžiem. Vispirms jau atzīmējams Ingas Kalnas meistarīgais sniegums titullomā, kur solistes mirdzošais soprāna tembrs izrādes gaitā izskanēja emocionāli izteiksmīgos kontrastos. Taču par īpašu iestudējuma vērtību jāatzīst arī centrālo vīriešu lomu iedzīvinājums – varēja ar prieku klausīties, kā sabalsojas Jāņa Apeiņa un Armanda Siliņa dziedājums Dimas un Valentīnas tēva lomās ar gados jaunāko operas mākslinieku – Mihaila Čuļpajeva un Riharda Millera – veikumu Alekseja un Valda solopartijās. Visu četru iepriekšminēto solistu vokālās un aktieriskās meistarības ēnā nepalika Krišjānis Norvelis un Samsons Izjumovs, kā ļaunuma banalitātes koncentrāts īstajā vietā atradās Guntara Ruņģa un Viestura Vītola radītie tēli, bet sieviešu lomu vidū līdzās krievu viesmāksliniecei Ļubovai Sokolovai kā Valentīnas mātei ar izkoptu un jūtīgu priekšnesumu atmiņā palika Ieva Parša. Visbeidzot, attaisnojās arī komponista izvēle par iestudējuma muzikālo vadītāju pieaicināt diriģentu Modestu Pitrenu. Orķestra partitūras lasījums pirmizrādē izgaismojās emocionāli košā un atraisītā veidolā, vienlaikus neaizmirstot uzturēt saskaņotu dialogu ar kori un solistiem, plašā sitaminstrumentu grupa un pūtēji neaizēnoja stīgu skanējumu – un jācer, ka orķestra sniegums turpmākajās “Valentīnas” izrādēs kļūs tikai vēl noslīpētāks un stabilāks. Jo Artura Maskata opera neapšaubāmi pelnījusi ilglaicīgu skatuves dzīvi.
Opera “Valentīna”
Komponists: Arturs Maskats, librets: Liāna Langa, Arturs Maskats, diriģents: Modests Pitrens, režisors: Viesturs Kairišs, scenogrāfe un kostīmu māksliniece: Ieva Jurjāne. Lomās: Valentīna: Inga Kalna, Evija Martinsone, Kristīne Gailīte, Dima: Jānis Apeinis, Juris Ādamsons, Aleksejs: Raimonds Bramanis, Mihails Čuļpajevs, Valdis: Rihards Mačanovskis, Rihards Millers, Alma: Ieva Parša, Laura Grecka, Guvernante: Ieva Parša, Laura Grecka, Liene Lasmane-Vītola, Elza: Kristīne Zadovska, Andžella Goba, Valentīnas māte: Ļubova Sokolova, Aira Rūrāne, Valentīnas tēvs: Armands Siliņš, Krišjānis Norvelis, Vecais saimnieks: Romāns Poļisadovs, Krišjānis Norvelis, Korporeļi, virsnieki, šucmaņi: Guntars Ruņģis, Viesturs Vītols, Kārlis Saržants, Andris Lapiņš, Doktors: Samsons Izjumovs, Nauris Puntulis, Kavalieris: Nauris Puntulis, Juris Ādamsons, Valentīna mūsdienās: Ieva Kepe. Nākamās izrādes: 18. decembrī.
Vārds skatītājiem
Pēteris Vasks, komponists: “Apsveicu Arturu Maskatu ar pirmo operu! Gribas nākt vēl un vēl! Vienā lielā skatuves darbā tik daudz kas ielikts, pat profesionālam kolēģim visu uzreiz grūti aptvert, tik daudz fantastisku lietu, Arturs brīnišķīgi jūt orķestri, Samsons Izjumovs pirmo reizi dzied latviski… Ir lietas iestudējumā, kuras nesapratu līdz galam un nevarētu akceptēt, taču pāri visam mūzika – ir radīta jauna latviešu oriģinālopera, par ko liels prieks!”
Ābrams Kleckins, pasniedzējs: “Esmu ļoti priecīgs, ka tāda opera radīta, ka nebaidāmies un nekaunamies savas vēstures. Ja runājam par žanru, tad Maskats mēģinājis pārvarēt nepārvaramo, jo opera ļoti mīl traģēdijas, bet īsta traģēdija nekad nemīl operu. Vai tajā laikmetā ir kāda patētika? Bet opera ir patētisks žanrs. Tāpēc redzētais ir zināmā mērā pretrunā ar to, par ko ir stāsts.”
Inta Leitāne, ārste endokrinoloģe klīnikā “Linezers”: “Vēl joprojām jūtu pārdzīvojuma trīsas. Tā ir šodiena, kas atainota uz skatuves, Latvija starp pasaules lielajiem, ar gaisā jaušamo nedrošības sajūtu. Patiesi atklāta vēsture ar visām latviešiem neglaimojošām lappusēm. Arturam Maskatam izdevusies laikmetīga, moderna un reizē latviska opera ar žanram atbilstošu vērienu un elpu, kas paliks kā mūsu laika muzikāla liecība. Lieliska ir Liānas Langas dzeja, kur katrs vārds ir izsvērts, ar jēgu. Veiksmīga ir scenogrāfija ar Rīgas ielu skatuves centrā. Vairākas ārijas ir tik skaistas, ka varētu tikt atskaņotas koncertos.”
Ilze Jurkāne, uzņēmēja: “Lieliska mūzika, opera pelnījusi ilgu mūžu, vienīgi žēl, ka titros gaužām bēdīgs tulkojums angļu valodā, bet pirmizrādē bija daudz ārzemnieku.”
Sagatavojusi VITA KRAUJA
