Mantrači netraucēti rakņājas senajā Ikšķiles līvu kapulaukā 35
Kamēr Rīgas hidroelektrostacijas (HES) ūdenskrātuvē Daugavā remontu dēļ tiek uzturēts pazemināts ūdenslīmenis, interesentiem kā katru gadu augustā ir iespēja kājām nokļūt uz Sv. Meinarda salu pie Ikšķiles. Diemžēl šo situāciju izmanto arī tā sauktie mantrači, kuri veic nelikumīgus izrakumus kultūras pieminekļu aizsardzības zonās.
“LA” jau rakstīja (“Mantraču nekaunība spiež mainīt likumus”, “LA” 13.03.2015.), ka vēršoties pret mantraču aktivitātēm senkapos un citos arheoloģijas pieminekļos, tiek gatavoti priekšlikumi grozījumiem likumos, tādējādi ierobežojot šādas aktivitātes un atvieglojot policijas darbu likuma pārkāpšanas gadījumā. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI) gatavo priekšlikumus likumu grozījumiem, kas noteiks, ka tirgošanās ar arheoloģiskām senlietām, kas vecākas par 17. gadsimtu, atskaitot dažus specifiskus izņēmumus, būs likumpārkāpums. Bet, kamēr dokumenti vēl top, nelikumīgie racēji turpina darboties. VKPAI aicina arī sabiedrību aktīvāk iesaistīties un ziņot par pārkāpumiem. Mantraču darbošanos iznāca novērot un nofotografēt arī „Latvijas Avīzes” žurnālistei.
“Atbrauksim citreiz!”
Brīvdienās nolēmu aizbraukt uz Ikšķili, lai apskatītu Sv. Meinarda baznīcu, līdz kurai patlaban var tikt kājām, nevis ar laivu. Ejot pa ceļu, kas ved uz dievnamu, pamanīju pārīti, kas vietā, kur atrodas senais Ikšķiles līvu kapulauks, cītīgi kaut ko rok un meklē. Dodos racēju virzienā. Mani ieraudzījuši, viņi lēnām sāk virzīties prom. Piegājusi tuvāk, redzu svaigi izraktas bedres. Pārītis tikmēr paslēpies aiz niedrēm. Prasu, ko šie te dara. Puisis, kuram rokās ir metāla detektors, teic, ka meklējot draudzenes pazudušo auskaru, kas pagājušogad šeit izkritis, un viņi šeit varot meklēt, ko un cik uziet.
Saku, ka esmu žurnāliste un informēšu policiju. Abi sāk steigšus kravāties un, paslēpuši lāpstu zem jakas, dodas prom. Gabaliņu viņiem sekoju un dzirdu puisi savai pāriniecei vaicājam: “Tev pistole ir līdzi?” Meitene: “Dulls esi, šitā runāt?”
Abi auskaru meklētāji, kaut jūtami sabijušies, beigās man tomēr paziņo – lai es neraizējoties, viņi tāpat atbraukšot šeit atkal, kaut vai piecos no rīta, vai arī kur citur, jo šādu vietu esot visai daudz.
Sabiedrības kopējā atbildība
Vai mantraču darbošanās Ikšķiles apkaimē ir konstatēta arī iepriekš? Novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Inga Šulca atzīst, ka par šādiem rakšanas gadījumiem nav daudz dzirdēts. “Ja arī ir, tad cilvēkiem noteikti jāziņo pašvaldības policijai,” atzīst I. Šulca.
Aktīvā informācijas izplatīšanā iesaistās Kultūras mantojuma centrs “Tīnūžu muiža” vadītājs Kaspars Špēlis, kurš cilvēkus brīdina un aicina ziņot par mantračiem pie Sv. Meinarda salas, kur atrodas senais līvu kapulauks, kā arī aicina pievērsiet uzmanību Kābeļu kalnam (aizsargdambja galā pie Saulkalnes), kur atrodas līvu uzkalniņu kapulauks. K. Špēlis dzīvo Ikšķilē. “Pats arī redzu, kas notiek senajos līvu kapulaukos. Pēc darba vienmēr nobraucu tiem garām un paskatos. Ja pats to nedarīsi, arī citi to nedarīs.” Viņš atzīst, ka daudzas iegūtās lietas mantrači pārdod izsolēs dažādās mājaslapās. “Pēc komentāriem kādā mājaslapā nojautu, ka izsolē pārdota arī līvu sievietes bruņurupučsakta ar važturi, kas varētu būt atrasta tieši Ikšķilē,” stāsta Kaspars. ”Viņi pārdod iegūtās rotas un nemaz nebaidās. Izskatās, viņiem ir tāda neaizskaramības sajūta.”
K. Špēlis uzsver, ka svarīga ir sabiedrības un valsts iesaiste, jo tikai tā iespējams apkarot mantračus. “Ja mēs par šo vietu neinteresējamies, tā tiek izlaupīta, aizaug un kļūst par tādu, kur var pasēdēt un iedzert alu. Jāsaprot, ka tā ir sabiedrības kopīga atbildība, tāpēc nevajag velt vainu vienam uz otru.”
Draud arī kriminālatbildība
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne pastāstīja – lai apkarotu nelegālos darboņus, uz kultūras pieminekļu teritorijām tiek rīkoti reidi kopā ar policiju, bet, protams, ar to vien nepietiek. “Kamēr mēs braucam uz vienu pusi, tikmēr citi darbojas otrā pusē,” atzīst S. Zirne. Viņa uzsver, ka svarīga ir visas sabiedrības iesaiste, jo īpaši tas attiecas uz zemes īpašniekiem. “Ne vienmēr zemes īpašnieki piekrīt tam, ka mēs staigājam pa viņu zemi un veicam pārbaudi.”
Sandra Zirne atgādina: “Vispār nevar būt ne runas, ka kultūras pieminekļu teritorijā var rakties, tas var notikt tikai ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas rakstveida atļauju un tās kontrolē.” Viņa atgādina, ka par patvaļīgiem kultūras pieminekļu teritorijas izrakumiem var draudēt administratīvā un kriminālatbildība.
Atraktās vērtības mantrači visbiežāk pārdod, izmantojot dažādu mājaslapu starpniecību, bet citi paturot privātkolekcijā. “Skumjākais ir tas, ka pazūd vēl neatklātas mūsu valsts vēstures liecības. Varbūt vieta, kurā ir rakts, ir glabājusi kādu nacionālo dārgumu,” atzīst S. Zirne. Viņa aicina cilvēkus, kuri pamana patvaļīgas darbības kultūras pieminekļu teritorijās, ziņot par to Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas reģionālajām nodaļām (e-pasti: [email protected]; [email protected]; [email protected]; [email protected]; [email protected] un [email protected]), kā arī policijai. “Ja nav bail, derētu arī nofotografēt rakšanas gadījumu un iesaistītās personas. Liela nozīme ir sabiedrības iesaistei, jo mūsu nav tik daudz, lai stāvētu pie katra pieminekļa. Jāsaprot, ka tas ir mums pašiem, lai saglabātu mūsu tautas vēstures liecības.”
Uzziņa
Arheoloģiskās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī atrastas senlietas (ar datējumu līdz 17. gadsimtam ieskaitot) pieder valstij, un tās glabā publiskie muzeji.
Kultūras pieminekļu izpētē aizliegts izmantot ierīces metāla priekšmetu un materiāla blīvuma noteikšanai (piemēram, metāla detektorus), izņemot gadījumus, kad to atļāvusi Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija.
Bez nekustamā īpašuma īpašnieka (valdītāja) atļaujas kultūras piemineklī aizliegts veikt kultūras pieminekli pārveidojošas darbības un izmantot ierīces metāla priekšmetu un materiāla blīvuma noteikšanai (piemēram, metāla detektorus).
Lai nodrošinātu kultūras pieminekļu aizsardzību, tiek noteiktas kultūras pieminekļu aizsardzības zonas. To izveidošanai nav vajadzīga zemes lietotāja vai īpašnieka piekrišana. Zonas un to uzturēšanas režīmu nosaka Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Ap kultūras pieminekļiem, kuriem nav noteiktas aizsardzības zonas, un jaunatklātajiem kultūras pieminekļiem lauku apdzīvotajās vietās ir aizsardzības zona 500 metru attālumā, bet pilsētās 100 metru attālumā.
Fiziskajām un juridiskajām personām, kas saimnieciskās darbības ceļā atklāj arheoloģiskus vai citus objektus ar kultūrvēsturisku vērtību, par to nekavējoties jāziņo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai un turpmākie darbi jāpārtrauc.
Avots: Likums par kultūras pieminekļu aizsardzību
