Pateikt patiesību par komunismu. Saruna ar fonda “Komunisma upuri” vadītāju Lī Edvardu 42
Nesen Latvijā viesojās piemiņas fonda “Komunisma upuri” vadītājs Lī Edvards, kura vadītā organizācija pašlaik vāc līdzekļus, lai uzceltu ASV galvaspilsētā Vašingtonā piemiņas memoriālu komunisma ideoloģijas upuriem. Intervijā “LA” viņš izklāsta fonda ieceres un jau paveikto izglītojošajā darbā par komunismu un tā radītājām sekām.
– Jūsu iecere ir veidot memoriālu Vašingtonā komunisma upuriem. Kāpēc mūsdienās tas ir svarīgi?
– Pasaulē varam runāt par 100 miljoniem komunisma upuru. Tas ir skaitlis no sešu franču intelektuāļu grāmatas “Dievs, kas izgāzās”, ko izdeva cienījamā izdevniecība “Harvard University Press”. Pirms vairāk nekā 20 gadiem krita Berlīnes mūris, bija uzskats, ka komunisms ir sakauts un varam būt droši, ka tas nekad neatgriezīsies. Tomēr komunisma upurus nedrīkst aizmirst. 2007. gadā mēs Vašingtonā atklājām pieminekli komunisma upuriem. Tas ir Demokrātijas dievietes atveids – šāds piemineklis savulaik Ķīnā stāvēja Pe-kinas centrālajā Tjaņjaņmeņas laukumā. Esam izveidojuši virtuālo muzeju komunisma upuriem, bet nesen pabeidzām gatavot mācību priekšmetu vidusskolām. Piemiņas fonds “Komunisma upuri” darbojas atceres, pagātnes un nākotnes izpētes un izglītības laukā. Pasaulē joprojām ir piecas komunistiskas valstis, un šajos režīmos apspiešana notiek tikpat skarbi kā senāk. Ja runājam par pieminekli, jāteic, ka katru gadu pie tā sanāk daudzu valstu diplomāti un arī cilvēki, kas bijuši komunisma upuri, – ķīnieši, vjetnamieši, korejieši un kubieši. Mūsu organizācija ir bipolāra – tajā darbojas gan republikāņi, gan demokrāti. Likums par mūsu organizāciju tika pieņemts laikā, kad prezidents bija demokrāts Bils Klintons, bet piemineklis tika atklāts, kad pie varas bija republikāņu prezidents Dzordžs Volkers Bušs. Vēl viens veids, kā mēs pieminam komunisma nodarīto kaitējumu, ir Trumena–Reigana apbalvojums par mūža ieguldījumu, pretojoties komunismam. Medaļas nosaukums ir simbolisks, jo Aukstais karš sākās demokrāta Harija Trumena laikā, bet Ro-nalds Reigans, būdams republikānis, daudz izdarīja cīņā pret komunismu. Pirmoreiz to piešķīrām 1999. gadā, un starp pirmajiem saņēmējiem bija arī Lietuvas neatkarības kustības “Sajūdis” vadītājs Vītauts Landsberģis.
– Kas padara Baltijas valstis īpašas komunisma pagātnes kontekstā?
– ASV ir bijusi īpaša saikne ar Baltijas valstīm, kad PSRS to okupēja, mēs okupāciju un aneksiju neatzinām. ASV valdība izdeva Samnera Velsa deklarāciju. Muzejā mums jāstāsta cilvēkiem saprotami stāsti, un Baltijas gadījumā iedvesmojoša ir dziesmotā revolūcija un Baltijas ceļš. Rīgā apmeklēju Latvijas Okupācijas muzeju – Nollendorfa kungs dara brīnišķīgu darbu, un mēs darīsim to pašu, iedvesmojoties no jūsu muzeja. Muzejā izstādes būs veltītas atsevišķām valstīm, piemēram, Krievijai, Ķīnai, īpaša izstāde būs veltīta Baltijai. Tāpat būs zāle ar varoņiem, kas cīnījušies pret komunismu. Mēs varētu muzejā uzbūvēt gulaga barakas ar koka lāvām, un, kad cilvēks ienāktu telpā, temperatūra samazinātos. Vēlamies muzejā izstādīt arī vagonus, ar kuriem cilvēkus deportēja uz Sibīriju. Tāpat vēlamies izvietot Berlīnes mūra sargtorni.
– Cik līdzekļu nepieciešams muzeja izveidei un kur tos meklēsit?
– Pēc ASV likumiem, mēs nevaram pretendēt uz valsts līdzekļiem šādam memoriālam. Holokausta memoriāls Vašingtonā arī ir celts par privātiem līdzekļiem. Tādēļ ceram uz sabiedrisko organizāciju atbalstu. ASV valdībai varbūt lūgsim telpas memoriālam, kā arī piesaistīsim finansējumu no ārzemēm. Ungārija jau ir piešķīrusi miljonu, ko mēs tērēsim, lai izveidotu ziedojumu vākšanas komandu un kampaņu. Kopējā nepieciešamā summa ir 100 miljoni ASV dolāru, no kuriem puse būs paredzēta muzejam, bet otra – nodibinājumam, kurš nodarbosies ar izglītojošo darbu. Mūsu mērķis ir sākt celtniecību 2017. gadā, pieminot boļševiku revolūcijas simtgadi Krievijā.
– Ciešanu apmēru iespējams izmērīt ne tikai cilvēciskos upuros, bet arī ekonomiski un sociāli…
– Komunisms ir pseidozinātne, kas maskējas kā ekonomiskā sistēma un tiek īstenota ar militāru spēku. Tas ir būvēts uz plūstošām smiltīm. Komunismam ir politiskas, ekonomiskas un stratēģiskas sekas. Mums nebūtu Vjetnamas un Korejas karu, ja nebūtu komunisma. Otrā pasaules kara nebūtu, ja 1939. gadā netiktu noslēgts Molotova–Ribentropa pakts. Ekonomiskās sekas mēs redzam Baltijas valstīs un Centrāleiropā – tās cieta no komunisma vairākus gadu desmitus. Tajā pašā laikā Rietumeiropa ekonomiski attīstījusies labāk. Ikviens, kas dzīvojis 20. gadsimtā, ir cietis no komunisma, un par to mums cilvēki jāizglīto.
– Latvijā ir zinātnieki, kuri aprēķinājuši PSRS okupācijas laikā radītos zaudējumus. Vai ir vērts prasīt Krievijai kompensācijas?
– Es nekomentēju Latvijas iekšējās lietas, jo tas ir vietējās politikas jautājums.
– Vai starp nacismu un komunismu var vilkt vienādības zīmi?
– Holokausts bija varenākais ļaunums. Komunisms arī ir liels ļaunums, taču nacisms bija īpašs ļaunums, kas nav aprak-stāms. Ievēroju, ka Eiropas Parlaments bija izstrādājis rezolūciju, lai izteiktu politiskus spriedumus gan par nacismu, gan par komunismu.
– Latvijā krievvalodīgo skolu skolotāji 9. maijā savus bērnus ved uz tā saucamo uzvaras pieminekli un mēdz stāstīt savu versiju par vēsturi. Kā šo problēmu risināt?
– Dzīvojot demokrātijā, nevar liegt cilvēkiem runāt, bet līdz ar šīm tiesībām nāk pienākums runāt patiesību. Tas jādara Izglītības ministrijai, Aizsardzības ministrijai un skolotājiem. Tā nav patiesība, ka Latvija labprātīgi iestājās PSRS. Patiesība ir tā, kuru es redzēju Okupācijas muzejā.
– Kā jūs varat raksturot mūsdienu amerikāņus, vai viņiem ir sapratne par komunismu un šīs ideoloģijas mantojumu?
– Ne visiem amerikāņiem ir zināšanas par to. Kad veidojām priekšmetu skolām, kas ietver komunismu no Marksa, Mao un līdz pat mūsdienām, mēs to izsūtījām skolotājiem visā valstī. Viņiem tas šķita interesants. Ne tikai skolēni ir jāizglīto komunisma jautājumos, bet arī skolotāji.
– Kurus cilvēkus jūs nosauktu par varoņiem cīņā pret komunismu?
– Tie ir Vāclavs Havels, Lehs Valensa, Andrejs Saharovs, Jānis Pāvils II – viņi bija četri lielie cīnītāji, bet bija arī daudzi citi.
– Vai Karola Vojtilas iecelšana pāvesta amatā bija taktisks Vatikāna solis, lai vērstos pret komunismu?
– Viņš dzīvoja komunisma režīmā kā mācītājs un kardināls un visu izjuta uz savas ādas. Zīmīga bija viņa pirmā vizīte pāvesta amatā uz Poliju, kurā viņš uzsvēra: “Nebaidieties!” Tas iedrošināja cilvēkus, un radās kustība “Solidaritāte”. Polija rādīja piemēru. Mēģinājums nogalināt Jāni Pāvilu II parādīja, cik liels bija viņa politiskais iespaids.
– Kādi ir mūsdienu izaicinājumi attiecībā uz komunismu?
– Vēl joprojām ir piecas komunistiskas valstis. Ar četrām – Laosu, Vjetnamu, Ķīnu un Kubu –mēs varam darboties: runāt par cilvēktiesību pārkāpumiem un īstenot ekonomiskas sankcijas. Aktīvistiem varam piešķirt balvas. Ziemeļkoreja ir atsevišķs stāsts – tā ir totalitāra, no pasaules nošķirta valsts. Liels izaicinājums mūsdienās ir izglītība. Caur modernajām tehnoloģijām pateikt patiesību ir daudz vieglāk. Mūsu mājaslapai ir tūkstošiem apmeklētāju, tostarp no Ķīnas, Vjetnamas un Kubas. Pat Ķīna ar saviem 80 miljoniem kompartijas biedru nevarēs ietekmēt visu 1,3 miljardus lielo populāciju. Brīvība pārspēs visu.
