Foto – Anda Krauze

Izlasot Helēnas Celmiņas vēstuli, mēs “Mājas Viesī” priekā noelsāmies – apbrīnojami! Un nolēmām, ka jaukās vēstules autore jāiztaujā plašāk par liktenīgajām attiecībām. Varbūt izdodas noskaidrot arī lieliskā vīrieša vārdu, kurš savu jaunu dienu mīlestību gaidījis 52 gadus? 


Mana dvēsele dziedāja… Lasītākie “Mana pēdējā “darba diena” jums, nodokļu maksātāji, izmaksās 216 eiro” – par neglaimojošu ierakstu soctīklos atlaista Ekonomikas ministrijas darbiniece 77 Kokteilis Mīl? Nemīl? Precēs? Neprecēs? Lielais mīlestības horoskops sievietēm 2025. gadam visām zodiaka zīmēm Kokteilis 3 horoskopa zīmes, kuru pārstāvji lieto par daudz alkohola Lasīt citas ziņas Kad man bija desmit gadu, kāds mammai pazīstams vecāks kungs mēdza viņu uzmundrināt, teikdams: “Glück und Frühling kehrt zurück” (laime un pavasaris atgriežas – no vācu val.). Vienmēr, kad saskāros ar kādām grūtībām, šos vārdus atcerējos, jo tā ir patiesība. Katrs pirmais dabā uzziedējis ziediņš, katrs putniņš un taurenītis sniedz prieka sajūtu. Bet, kad uzplaukst mīlestība, tad simts lakstīgalas sirdī reizē dziedāt sāk. To nesen pati izbaudīju. Bija tā. Mēs iepazināmies sen kādas sabiedriskas dāmas dzīvoklī Vecrīgā. Man toreiz bija 20, viņam – 22 gadi. Mums nekas vairāk nebija ļauts kā vienīgi acīm saskatīties. Pat parunāties neradās izdevības, jo viņam bija dusmīga draudzene, bet es negribēju meklēt nepatikšanas. APTAUJA. Lasītāja: “Mēdz jautāt, kādi ir risinājumi uzticības atjaunošanai politiķiem. Es zinu! Samaziniet algas uz pusi!” TV24 Arno Jundze uzskata, ka valstī nepieciešama valodas politika: “Izbraucam cauri Rīgai! Cik te ir vispār uzrakstu latviešu valodā!?” Jāņa Timmas draugs Marks pēc bēru ceremonijas: “Viņa izspieda no viņa visu, ko varēja, – mīlestību, karjeru, jaunību” Pagāja daudz gadu. Reiz, pavasari gaidot, man ienāca prātā pašķirstīt telefona grāmatu un viņam piezvanīt. “Hallo! Labvakar! Tu nu gan neuzminēsi, kas zvana. Mēs bijām nedaudz pazīstami pirms nieka 52 gadiem, un man tagad ienāca prātā mazliet parunāties, jo toreiz tāda izdevība neradās…” Mans pārsteigums bija neaprakstāms, kad viņš pēc īsas pauzes teica, ka zinot gan, kas zvana, un nosauca manu vārdu. Vēl vairāk, viņš esot gaidījis manu zvanu… Vienojāmies par tikšanos jau nākamajā dienā. Prieks un uztraukums bija milzīgs, kājas, rokas drebēja. Aiz sajūsmas gribējās kliegt, dziedāt un vēl nezin ko. Kā viņš tagad izskatās? Vai viņu pazīšu? Redzu, stāv viens vīriņš pie izstāžu zāles “Arsenāls” durvīm. Eju pāri ielai, viņš panāk pretī. Rokā sārta rozīte. Kā jau pienākas pirmajā randiņā. Aizgājām uz bāru un runājām, runājām, runājām. Ilgi aizturētas slūžas bija tikušas vaļā. Un tā tas turpinājās, dienas, nedēļas, mēnešus, jo 52 gados taču daudz kas bija sakrājies stāstāms gan vienam, gan otram. Viņam sieva mirusi pirms desmit gadiem, man vīrs – pirms dažiem mēnešiem. No sarunām noskaidrojās, ka viņš par manām dzīves gaitām zināja visai daudz. Es par viņa dzīvi gan neko. Mēs visur gājām, rokās sadevušies, uz Botānisko dārzu, zoodārzu, Brīvdabas muzeju. Braucām uz Siguldas opersvētkiem, teātra izrādēm un kino, kur vienmēr sēdējām, rociņās sadevušies. Uz viņu skatoties, mana dvēsele dziedāja, es neko tamlīdzīgu savā garajā mūžā nebiju piedzīvojusi. Es burtiski staroju. Liela uzmanība un mīļums nāca kā no pārpilnības raga. Mana pirmā lielā mīlestība… Vairākas reizes teica, ka esot zinājis – mēs kādreiz būsim kopā… Un tagad ir jāsamierinās ar domu, ka neviena liela laime nav mūžīga. Smaga, ļauna slimība man atņēma mīļoto. Tomēr esmu liktenim pateicīga, ka man tika dota iespēja piecus gadus izjust, kā ir, kad lakstīgalas sirdī dzied… P. S. Man tagad ir 84 gadi un ir patīkami to laiciņu atcerēties. Helēna Celmiņa.

Pa telefonu sarunājot tikšanos, bija neērti uzreiz jautāt – kas jūs esat? Vai tad mazums Helēnu Celmiņu. Tomēr katram gadījumam iepazinos ar publicistes, mākslinieces Helēnas Celmiņas dzīves pieturas punktiem:

– 1962. gadā apcietināta un notiesāta uz četriem gadiem par pretpadomju aģitāciju, sodu izcietusi Mordovijā stingrā režīma labošanas darbu nometnē;

– 1968. gadā sākusi strādāt kombinātā “Māksla” par mākslinieci:

– bijusi precējusies ar gleznotāju Bruno Celmiņu, 1974. gadā apprecējusies ar Viktoru Kalniņu;

– 1978. gadā izceļojusi no PSRS pēc Valsts drošības komitejas brīdinājumiem pārtraukt pretpadomju aktivitātes;

– Latvijā atgriezusies 1993. gadā;

– sarakstījusi grāmatas “Sievietes PSRS cietumos” (1980), “Kā plika pa nātrām” (1998), “Tuvumā un tālumā” (2004) un “Sirdsapziņas cietumnieks. Savai zemei un tautai. Reiz runāja Viktors Kalniņš no Ņujorkas” (2010).

Piespiežu zvana pogu, satraukums aug augumā. Durvis veras – jā, tā ir viņa!

– Abonēju žurnālu “Mājas Viesis”, tur bija izsludināts vēstuļu konkurss “Sirdī pavasaris”. Vai, man bija tik traks pavasaris! Nolēmu par to uzrakstīt, – smaidot stāsta Helēna Celmiņa, vēl aizvien koša sieviete. – Nu tagad ir jāsaka, kas viņš bija, – gluži manas domas nolasot, bilst māksliniece. – Viņš bija ļoti, ļoti talantīgs mākslinieks Gunārs Cīlītis. Gleznoja, “Dadzī” karikatūras zīmēja, bija mākslinieks septiņām Rīgas kinostudijas leļļu filmām, Latvijas Bankā monētas zīmēja, ilustrēja, piemēram, “Pasaku par vērdiņu”, kas tulkota daudzās valodās. Gunārs bija neprātīgi talantīgs un tikpat kautrīgs. Viņš bija perfekcionists un vienmēr neapmierināts ar savu darbu, bet humora pilns. Reizēm domāju – vai iepriekšējā vakarā viņš sacer programmu, par ko ar mani runāt, kad būšu aizbraukusi ciemos. Jo kā gan cilvēkam uzreiz var nākt tikt daudz humora ārā?! Man visu laiku bija jāsmejas. Kad es pie viņa aizbraucu ciemos, vienmēr bija saklāts galds – mazas maizītes, turklāt katra citāda. Citreiz samalis gaļu un sacepis pildītās pankūkas. Vienmēr bija kāds pārsteigums, – stāstot Helēnas kundze ir sameklējusi četras biezas pakas ar fotogrāfijām, kurās Gunārs viņu iemūžinājis, arī portretus zīmējis vairumā, bet tos gan bez viņas klātbūtnes, no atmiņas.

Viens portrets ir īpašs, jo tas pārtapis pastmarkā “Helēna”. Gunārs Cīlītis nodrukājis pastmarkas ar mīļotās bildi. Vienu pašdarināto pastmarku uzlīmējis uz vēstules kopā ar oficiālajām pastmarkām un nosūtījis Helēnai Celmiņai pa pastu.

Aploksnē glītā rokrakstā vēstule:

“Sveiciens manai vabolītei! Kas gan vairāk spētu izplatīt Latvijas skaistuļu slavu pasaulē kā pastmarku sērija ar daiļavu attēliem. Bet Latvijas pasts savā bezdarbībā diemžēl tam nav pievērsis vajadzīgo uzmanību. Lai aktualizētu savu ideju, es sveicu Tevi Tavā dzimšanas dienā ar sava projekta skaistuļu sērija pirmās dāmas Helēna pastmarku. Patiesu vērtību aizstāvis un cienītājs Gunārs. 11.04.2006.”

Vai nebija jauks pārsteigums dzimšanas dienā? To viņš rakstīja gadu pirms nāves. Man iznāca Gunāru apglabāt, jo piederīgo viņam vairs nebija. Pirms desmit gadiem bija mirusi gan viņa sieva, gan māte, ko viņš abas ilgi kopa.

Un tad es no aizsaules dabūju viņa dāvanu… – sāk stāstīt Helēnas kundze.


Jā, viņš par to bija domājis. Manā dzimšanas dienā, tieši divus mēnešus pēc viņa nāves, man zvana Gunāra draugs – esot kaut kas jānodod. Sarunājām tikties stacijā, viņš braukšot garām ar vilcienu. Lai stāvu, kur pietur pirmais vagons. Viņš iedeva man sainīti, durvis aizvērās, vilciens aizbrauca. Pārnāku mājās – tā ir dāvana no Gunāra. Porcelāna fabrikā pagatavots šķīvis ar Gunāra zīmētu kolāžu par televīzijas programmu, par ko abi allaž uzjautrinājāmies. Un viņa pašportrets arī. Sajūta, to ieraugot, bija šausmīga. Es nekad neraudu, bet trīcēja rokas, bija milzīgs uztraukums, dzēru sirds zāles. Bet vienlaikus pārņēma arī siltums un maigums – viņš par mani domājis pat pēdējos dzīves brīžos. Gunārs nomira, nesagaidījis savu 80. dzimšanas dienu. Tad gan aizgāju uz tirgu, nopirku 80 rozes un uz viņa kapa kopiņas izveidoju ciparu 80, – māksliniece rāda fotogrāfiju. Bet vai nav sāpīgi, ka abi satikāties tik vēlu, ka jaunībā nevarējāt būt kopā?

Bija vēl trakāk – lai izsargātos no lielām nepatikšanām, Gunārs mani izprecināja savam draugam no Mākslas akadēmijas Bruno Celmiņam. Gunārs domāja, ka ir labu darbu izdarījis. Viņam bija mazvērtības komplekss, bija ieņēmis galvā, ka Bruno ir skaistulis, ka man tāds labāk piestāvēs. Bruno eleganti ģērbās, viņam bija pie skrodera šūdināti mēteļi, uzvalki, meistara gatavotas kurpes. Bet Gunāram, nabagam, nekā. Ar Bruno Celmiņu nodzīvoju tikai piecus gadus, izšķīros, tad ilgi biju viena. Mans otrais vīrs bija Viktors Kalniņš. Viktora draugi lūdza, lai viņu pēc apcietinājuma pierakstu savā dzīvoklī. Vispirms uztaisījām fiktīvu laulību, citādi jau nepieraksta, pēc tam iepazināmies. Es parēķināju – gudrs ir, ko es vairs citu meklēšu, man tolaik bija 45 gadi, lai jau būtu vīrs. Mūsu “fiktīvā laulība” ilga 28 gadus. Bija gan gaišas, gan ne tik gaišas dienas. Man tā nebija mīlestība, bet draudzība, mēs bijām komanda un mums bija kopīgs ienaidnieks – sarkanais terors. Bet Gunārs ir mana pirmā un pēdējā mīlestība, tā bija likteņa būšana. Kas gan to varēja paredzēt?

Pēc visa, ko dzīvē biju piedzīvojusi, lai nekad nerastos šķēršļi, asumi, pirmais jautājums man Gunāram bija – kāda ir tava politiskā orientācija? Sociķis, viņš saka, ar nacionālu dvēseli, bet sociķis. Kā man sociķi nepatīk! Biju viņus caurkodusi. Bet es nelikos ne zinis. Ja grib ar cilvēku draudzēties, vajag savaldīt savas domas, šo to noklusēt un nestrīdēties, bet jaunības dullumā jau to nejēdz. Darbi runā. Gunārs ļoti centās mani iepriecināt. Tad sapratu, ka man arī tas pats jādara. Reiz ziemā aiznesu viņam baltu ceriņu zaru. Jā, tas tiks novērtēts, viņš smaidot teica. Pirms pieciem gadiem ierosināju izdot Gunāra Cīlīša monogrāfiju. Domāju, tai būs neliels ievads – kādas 30 lappuses. Bet Gunārs kopš piecpadsmit gadu vecuma ir rakstījis dienasgrāmatas – 105 biezas klades. Un mākslas zinātniece, tās lasīdama, tā aizrāvās, ka uzrakstīja 305 lapas. Tas paņēma ilgu laiku, esmu monogrāfijas izdošanu sponsorējusi un ceru, ka šogad tā ieraudzīs dienas gaismu.