Anda Rožukalne: Pārsmaidīta jēga un pārpriecīgie Dziesmu svētki 16
“Kultūras šoks, pārāk skaists šoks,” tā Dziesmu svētku gājiena laikā sacīja kāds ārzemnieks. “Vaigi sāp no smaidīšanas, esmu pārsmaidījis jēgu visas dienas garumā!” nevaru aizmirst šos Agra Daņiļeviča vārdus. No medijos un notikumos notvertajiem smaidiem un domām veidojas mūsu kopīgās izjūtas un atmiņas. Ir īstais brīdis tās sakrāt! Kāpēc?
Skaisti lipīgās emocijas
Pašlaik notikumu un emociju slāņi ir tik biezi, ka krietni pārsniedz to, ko mediju emociju pētnieki sauc par pastāvīgu “emocionālo troksni”. Šo nosaukumu, piemēram, Džoanna Garde-Hansena un Kristīna Gortone izmanto, lai raksturotu publiskās informācijas atstāto iespaidu, patiesībā nepārtraukto emocionālo spiedienu, ko katrs izjūtam. Bet mēs jau zinām, ka troksnī, ko vislabāk dzirdam ap ziņām interneta medijos, pārsvarā mūs emocionāli satrauc uzbrukumi, aizskaršana, aizvainošana, noliegums. Šis troksnis ir vienveidīgs, tas mūs nogurdina un liek novērsties no līdzdalības par tad, kad tā būtu vajadzīga. Tomēr nepatīkamās emocijas nav vienīgās, par to pārliecināmies ne tikai šobrīd, bet īpaši šāgada Dziesmu svētku laikā.
Svētku stāsti, koncerti, reportāžas ir saplūdušas ar cilvēku iespaidiem intervijās, pašu publicētos iespaidos un daudzās fotogrāfijās. Tie ir kā nepārtraukti priekpilnu, dāsnuma piepildītu, citu cilvēku vērtību atzīstošu domu un izjūtu plūdi.
Šajos emociju cunami viļņos var ieraudzīt to, ko sauc par kolektīvajām emocijām.
Mediji dod iespēju katram, arī vientuļi pie TV sēžot vai ar atvērtu sociālo mediju aplikāciju telefonā, iejukt pulkā, piedzīvot tās pašas emocijas, aplipināties ar prieku. Roberta Plučika veidotais “Emociju ritenis” jeb “Wheel of Emotions” parāda emociju mainīgumu. Tajā redzams, kā aizkaitinājums pāriet dusmās un tās savukārt nomaina niknums. Tāpat varam izsekot, kā pieņemšana kļūst par uzticēšanos un pārvēršas par apbrīnu.
Svētki ir darbs
Mazliet par racionālo. Sabiedriskie mediji ar savu Dziesmu svētku studiju Brīvības laukumā ir radījuši vēl vienu unikālu emociju uzkrāšanas vietu. Tā bija laba ideja, ka svētku gājiena reportāžas redzējām gan LTV, kur komentāri bija informatīvi, gan LTV7, kur Edgars Raginskis ik pa laikam noķēra dalībniekus. Tur mutuļoja tā brīža domas, izjūtas, smiekli un kņada. Ļoti veiksmīgs ir katru dienu sagatavotais Magnusa Eriņa kopsavilkums par jokiem, nedienām un prieka brīžiem, ar kuriem cilvēki dalījušies sociālajos medijos.
Lai gan pasākumu ir daudz un šķiet, ka prieks visus aplipinājis, komercmediji prot atrast neparastu skatpunktu uz svētkiem, arī analizēt tos. Kamēr Dziesmu svētku studijā ik pa laikam ienāk dalībnieki, kuriem programmas vadītāji pārsvarā jautā par izjūtām un reizēm piemirst pateikt viņu vārdu, vērts internetā atrast Ulda Āboliņa reportāžu par diasporas dalībnieku pasākumu. Tajā līdzās svinīgiem vārdiem un lepnumam bija arī bažas un nopietns tradīciju dzīvotspējas izvērtējums. Ir tik svarīgi nepārlēkt pāri pasākumiem vien gavilējot. Šī reportāža ne vien stāstīja par notikumu, bet ieraudzīja tajā iemeslu arī rīcībai. Varbūt nepamanīju visus analītiskos sižetus, nav iespējams arī izsekot Latvijas radio raidījumiem no svētku studijas, bet domu uzjundīšanai ļoti vērtīgs bija šis īsais LNT ziņu stāsts par to, kā paši ārvalstu latvieši domā par sevi svētkos, cik nopietnā līmenī apzinās savas asimilācijas iespējas.
Svaigs skats un valdzinošas sarunas meklējamas TV3 žurnālista Arņa Krauzes intervijās ar dalībniekiem laukumos. Viņa nejaušās sarunas tā vērtas, lai radītu jaunu formātu, piemēram, “Arnis ielās”. Domas šajās nelielajās tikšanās reizēs virmo tik dzīvīgi un spilgti, jo nedaudzos vārdos un šķelmīgās sejas izteiksmēs notverti burvīgi stāsti.
Stāstu kolekcijas
Pats vērtīgākais mediju saturā ir tieši apturētie un tālāk izstāstītie cilvēku stāsti. Tie palīdz saprast cilvēkus, mūsu vienīgo dzīvi, kad emocijas mūs uznesušas augšā jūtu pacēlumā. Kā un kāpēc esam svētkos? Kāda ir dzīve kopā ar svētkiem? Ko nozīmē šie svētki?
Lai gan tā ir vienkārša ideja, ļoti sirsnīgs un notikumu pilns stāsts, kurā pat vairākas dzīves izsekojamas, bija LTV veidotais sižets par virsdiriģenta Kaspara Ādamsona vienu dienu Dziesmu svētku laikā. Ieraudzīt un piedzīvot sešās minūtēs citu cilvēku dienu, viņu neredzamo darbu un citādi neredzamo dzīvi, kas padara svētkus iespējamus, ir neatsverami.
Es mediju stāstos sagaidītu vēl lielāku pietuvinājumu dalībniekiem un svētku veidotājiem, vēl vairāk detaļu par nelieliem notikumiem, kas veidojuši svētku dienas. Vēl nav pietiekami līdzi dzīvošanas un notikumu parādīšanas stāstu, sižetu, kas parādītu dalībnieku ikdienas pārskrējienus, atpūšanos un rūpes par bērniem, koncertos un lielajos pasākumos neredzamos katra cilvēka vienīgos notikumus. Vēl nav pietiekami tādu kā dziedātājas Olgas Rajeckas atmiņu stāsts radio “pieci.lv” par šiem svētkiem un reiz izdzīvotiem svētkiem, kad “Rotaļas” dejotāju rīcībā bija trolejbuss, ar kuru pat braukts peldēties tautas tērpa apakšsvārkos, jo peldkostīmi nav bijuši līdzi. Vēl nav pietiekami tādu stāstu kā par vecmāmiņu horeogrāfi, kura Austrālijā ar feisbuka palīdzību seko sava mazdēla gaitām Latvijas svētkos. Tādus gribētos klausīties un uzzināt vēl vairāk, vēl pamatīgāk.
Šādi stāsti veido kolektīvās atmiņas. Bet tās savukārt nav izprotamas, ja ir neskaidras vērtības un identitātes. Kolektīvās atmiņas un mūsu kopīgās emocijas ir pastāvīgi mainīgas. Mēs izmantojam savas esošās atmiņas kā gatavu shēmu, lai izprastu tagadnes notikumus. Bet emocijas un negaidīti stāsti palīdz pārveidot esošās atmiņas, palīdz nostiprināt vērtības un izteikt tieši šim laikam svarīgo mūsu identitātē. Tāpēc šo svētku emociju mutuļi var izmainīt gan cilvēku savstarpējās attiecības, gan izjūtu sarakstu tajā publisko emociju troksnī, kurā nonāksim un tālāk dzīvosim pēc svētkiem.
