Mežkopji diskutē par vissaimnieciskāko meža kopšanas modeli 3
Ja likums to atļauj, mežu var nocirst vienā paņēmienā. Bet var arī tā ražu ievākt pamazām, visu laiku saglabājot tā augošo daļu. Kā labāk? Kādas priekšrocības ir vienā, kādas – otrā gadījumā? Par to šīs vasaras izbraukuma seminārā diskutēja Meža īpašnieku biedrības biedri, kuri viesojās pie saviem kolēģiem Ziemeļkurzemē. Viņi apmainījās ar zināšanām, kuras guvuši praksē, mācoties no veiksmēm un arī kļūdām, par pēdējām maksājot no savas kabatas.
No meža var izvilkt visu
Dzintars Laivenieks, kas strādā Tukuma pusē, dalījās savā pieredzē, apsaimniekojot astoņus ha lielu meža nogabalu. Tieši tik liels Latvijā vidēji ir viena meža īpašnieka mežs. Viņš stāsta, ka 20 gados šajā platībā nocirtis 2000 m3 – gan malku, gan papīrmalku, gan lietaskokus. Vidēji simt kubikmetrus gadā. Līdz ar to katru gadu kādai vajadzībai naudas pieticis. Dz. Laivenieks: “Šis bija tipisks kolhoza mežs, kuram neviens roku nebija klāt licis. Te auga bērzs, egle, baltalksnis. Gribēju ieaudzēt ozolus. Gan ozoliem, gan gobām jaunībā jāaug lielā biezībā, tā sauktajā kažokā, lai tie tiektos uz augšu un veidotos kvalitatīvs stumbrs. Ozoli resnumā pieaug par centimetru gadā. Kubikmetru ozola vēl vecajā naudā par simt latiem mierīgi var pārdot, un trīs kubikmetri izaug 60 – 70 gados. Bet ozoli lēni stiepās augšup. Taču, kad tie sāka ražot zīles, nebija glābiņa no mežacūkām, tās noraka arī blakus esošo kartupeļu lauku.” Tā kā ziemā, kad lapu nav, kokus atšķirt grūti, ozoliņi ir iezīmēti. Tas tāpēc, lai, gāžot kokus, tos nesavainotu. Mežsaimnieks stāsta, ka, cērtot egles, arī to zarus nodod papīrmalkā, bet lazdas krāsnī kurina pats. Tā kā lazda ir riekstkoks, malka no tās sanākot kapitāla. Par egli, kas augusi bijušajā lauksaimniecības zemē, meža īpašnieks īpaši augstās domās nav – tai neesot mehāniskās izturības, maza enerģētiskā vērtība, bet tā derot papīrmalkai. Dz. Laivenieks: “Lapu kokiem atkarībā no gadskārtu platuma koksnes vērtība nemainās, bet eglei gan.” Viņš arī brīdina, ka audzēt egli piepilsētas mežā neesot gudri – simtiem kociņu nocērt kapu vainagu pinēji. Un irši arī nodara skādi – tie bojā bērzu galotnes.
Eiropas naudu mežkopis izmantojis, atjaunojot vējgāzi, bet iestādītās jaunaudzes kopj katru gadu, nevis ik pa trim, sagaidot nākamo finansējumu. Dz. Laivenieks uzskata, ka no meža, prātīgi rīkojoties, var izvilkt visu ko, taču jāskatās, lai nesabojātu kokiem saknes. Īpaši lauksaimniecības zemē. Dz. Laivenieks: “Mežu kopš jaunības vajag audzēt. Kvalitāte jāpanāk, pirms kociņi sasnieguši sešus metrus.”
Tikai bez steigas
Viesturs Valdis Dreimanis, kas strādā Kandavas pusē, demonstrēja izlases cirti, kur bērzu un egļu audzē egles nocirstas, atstāti bērzi, otrā stāva eglītes un maziņās eglītes. Cirsma izstrādāta ar motorzāģiem, izvesta ar lauksaimniecības traktoru, kas aprīkots ar fiskaru. V. V. Dreimanis: “Ja gribi no meža dabūt maksimālo naudu, nevajag nozāģēt visu uzreiz, pirmajā piegājienā. Atstājot bērzus, jaunās eglītes saulē neizdeg. Pēc diviem gadiem, kad bērzi sapratīs, ka ir kur augt, tie sāks ņemties resnumā. Piecus, septiņus gadus bērziem resnumā vajadzētu pieņemties gadā par 1,5 cm. Tad jānoķer brīdis, kad finierklučiem laba cena, un jāzāģē nost. Ja visus kokus nozāģē kailcirtē, mazās eglītes saulē nodeg un pazūd. Pēc tam jāgatavo augsne un jāstāda. Tas maksā bargu naudu.” Viņš uzsver – mežā nevajag steigties ar secinājumiem, tāpēc ka pēc izlases cirtēm, lai saprastu, ka ir telpa, kur augt, kociņiem vajag divus trīs gadus.
V. V. Dreimanis dalījās pieredzē arī saldo ķiršu audzēšanā, demonstrējot divdesmit gadus vecu bērzu–ķiršu audzi. Saldos ķiršus audzēt koksnei mežkopis sācis tad, kad izlasījis kādā žurnālā, ka ķiršu koksne Vācijā zelta cenā. Vai tā būs arī tad, kad ķirši būs cērtami, to nevar pateikt neviens, cenas mainās, tāpēc labi, ka ir koku dažādība. Pagaidām par ķiršiem vislielākais prieks meža putniem, kuri sīkās ogas nebrāķē. Meža īpašnieks brīdināja, ka atzarot saldos ķiršus vajagot ļoti uzmanīgi – tikai apakšējos zarus un nekādā gadījumā mazos kociņus. Citādi tas ir ar priedēm, kur atzarotais pirmais baļķis maksājot par 30 eiro vairāk. Sākumā priedes, lai tās augtu taisnas, esot sējis ar mietiņiem. Taču tie nopuvuši un jēgas nekādas – viena aug taisna, cita tāpat līka.
Pieredzējušais mežkopis atzina, ka ļoti svarīgi, lai mežā būtu pietiekami daudz grāvju, pa kuriem varētu aizplūst liekais ūdens. Bez grāvjiem ikgadējais pieaugums uz hektāra esot trīs četri kubi, taču meliorācija šo apjomu var dubultot.
Tā kā meža īpašnieks savus mežus izstrādā ar motorzāģiem, celmi tiek zāģēti, cik vien iespējams zemu. V. V. Dreimanis: “Ja atstāj 40 cm augstu celmu, mežā paliek trīs eiro. Ja hektārā ir 300 koku – tas jau sanāk 900 eiro.”
Priedes neatjaunojas
Atzīstot, ka kolēģu pieredze ir ļoti interesanta, vairums meža īpašnieku, kuri apsaimnieko no dažiem simtiem līdz vairākiem tūkstošiem hektāru meža, tomēr palika pie uzskata, ka visracionālākais koksnes novākšanas veids ir kailcirte. Arī kuldīdznieks Modris Fokerots, kas pēc izglītības nav mežsaimnieks, tikai praktiķis. Viņš secina, ka tad, kad par pieredzi jāmaksā ar savu naudu, viss pielecot ļoti ātri. M. Fokerots: “Ja izlases veidā labākos kokus ņemsim ārā, vai atpalikušie sāks augt labāk? No tā, kas atpalicis, nekad nekas dižs nebūs. Kā bērnus audzināt un mežus kopt, Latvijā zina bezmaz visi. Visi mūs māca, tostarp arī zaļie. Tomēr priede pēc izlases cirtes neatjaunojas. Tai vajag sauli. Sanāk, ka mežs ir sacūkots.”
Tam, ka auglīgajos mežos atjaunot priedi pēc izlases cirtes ir gandrīz neiespējami, piekrita arī akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” Engures meža iecirkņa vadītājs Guntis Dišlers.
Viņš demonstrēja piejūras aizsargjoslā 2009. gadā veiktu izlases cirti, kur jaunās priedītes bija pavisam retas un grūti atrodamas. G. Dišlers: “Iespējams, ka priežu audzes, kuras aug auglīgajās augsnēs un kuras pēc likuma prasībām nedrīkst nocirst kailcirtē, pārvērtīsies par lapu koku audzēm. Saimniekot ar izlases cirtēm nozīmē šo skaisto priežu audžu beigas. Un tādu, piecu kilometru joslā gar jūru, ir daudz.”
