Pēc diviem gadiem cietumā bija tādas dusmas uz KGB….Saruna ar “Helsinki-86” dibinātāju 24
“Tas laiks bija pienācis”
Tieši pirms 30 gadiem – 1987. gada 23. augustā – pie Brīvības pieminekļa pulcējās tūkstošiem cilvēku protesta mītiņā, lai pieminētu 1939. gada 23. augustā noslēgtā Molotova–Ribentropa pakta postošās sekas Latvijai. Tas bija viens no tautas pasākumiem, ko vēsturnieki dēvē par “kalendāra nemieriem” – cilvēku pulcēšanās, kas saistīta ar nozīmīgām atceres dienām Baltijas republikās. Masu kustība sākās 1987. gada 14. jūnijā, kad cilvēktiesību aizstāvju grupa “Helsinki-86” noorganizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa deportāciju upuru piemiņai.
“Helsinku grupas uznāciens, tas, ka daži cilvēki aicināja nākt pie pieminekļa nolikt ziedus, pati par sevi jau nebija revolūcija. Revolūcija bija process kopumā – ka tur ieradās tūkstošiem cilvēku un okupācijas vara bija šokēta. Var teikt arī to, ka šī revolūcija kā PSRS, tā okupētajā Latvijā bija nobriedusi gan ideoloģiski, gan ekonomiski, gan morāli. Vajadzēja tikai pirmo impulsu. Un Helsinku grupa to deva,” tā intervijā “Latvijas Avīzei” šā gada jūnijā uz jautājumu, vai helsinkiešu paveiktais bija revolūcija, atbildēja Latvijas Kara muzeja pēckara vēstures nodaļas vēsturnieks Jānis Maurītis. Kāpēc helsinkieši nepiedalījās tālākajos atmodas notikumos? Vēsturnieks J. Maurītis vērtēja: “Pirmie Helsinku grupas cilvēki noteikti nebija tādi, kas pēc tam būtu varējuši ko būtiski ietekmēt ekonomikā, Augstākajā Padomē vai vēlāk Saeimā. [..] Bet 1987. gada 14. jūnijā helsinkiešu nopelns ir nenoliedzams. Viņi iekustināja tautas masu, pacēla karogu, taču potenciāla tālākai darbībai viņiem nebija.”
Cilvēktiesību grupu “Helsinki-86” dibināja Linards Grantiņš, Mārtiņš Bariss un Raimonds Bitenieks. R. Bitenieks tagad dzīvo Liepājā, bet bieži brauc uz Vāciju, kur atrodas abu meitu ģimenes. Tikos ar Raimondu Bitenieku, lai uzklausītu gan viņa atmiņas, gan pārdomas, kā viņš vērtē šodienas norises Latvijā.
