Es nomiru aborta laikā… Kā Helingera metodē izdzīvo citas dzimtas stāstus un kā tas dziediena 0
Sakārtot sevi, justies labāk, tikt vaļā no mezgliem, kas bojā mūža gludo audeklu, dzīvot harmoniskāk, laimīgāk… Kurš gan to nevēlas? Lieliski, ja izdodas atrast sev pieņemamu un noderīgu terapiju, kas palīdz tikt uz gaišās svītras. Manā ceļā nonāca Helingera metode. Izmēģināju to. Jautāju speciālistiem skaidrojumu.
Par Helingera sistēmiskajiem ģimenes izvietojumiem biju dzirdējusi un lasījusi, pat pieminējusi kādā rakstā. Pirmais iespaids gan lika domāt, ka tā ir kārtējā dīvainā metode. Teorētiskais izklāsts šķita pārlieku pacilāts un mistisks. Ievietoju šīs zināšanas tālākā plauktā.
Turpmākais apliecināja daudzreiz skandēto – viss nonāk pie cilvēka tad, kad tam pienācis laiks. Vecākā meita iegadījās treniņseminārā, kur izmantoja Helingera metodi, sajūsmināta stāstīja par gūto un saprasto. Pēc tam draudzene apliecināja ko līdzīgu, arī viņai acis mirdzēja. Sāku lasīt, iedziļināties vairāk. Izrādījās – ļoti interesanti! Tomēr joprojām šķita neticami – vai patiesi tik iedarbīgi?!
Nolēmu pārliecināties. Pieteicos grupā pie psihologa Gļeba Smirnova, jo par viņu dzirdēju vien labas atsauksmes.
Ļaujos izjūtām
Nelielajā zālītē pulcējas 20 cilvēku, daudzi, šķiet, ir pazīstami, draudzīgi tērzē, apskaujas. Blakus sēdošā meitene pačukst, ka ieradusies pirmo reizi. “Es arī,” atsmaidu pretī.
Vadītājs izstāsta par galvenajiem Helingera metodes principiem. Uzreiz pēc tam viss sākas. Pirmā savam ģimenes izvietojumam piesakās sieviete vidējos gados. Viņai ierāda vietu līdzās psihologam, lūdz izklāstīt problēmu, ko vēlas atrisināt. Formulēt to skaidri, kā pieprasījumu. Viņa bažījas par bērniem, allaž viņus piemeklējot nelaimes un slimības. Bijis vēl viens mazulis, kurš nomiris. Tas šķietot liktenīgi. Kā lai pasargā bērnus?
Sievietei jāizvēlas kāds grupas dalībnieks, kurš būs viņas aizvietotājs. Pēc tam vadītājs aicina zāles vidū vēl citus aizvietotājus – tu būsi vīrs, bērns, māte, vecmāmiņa. Lūdz, lai sieviete, ļaujoties savām iekšējām izjūtām, izkārto viņus attiecībā citu pret citu.
Zemē noklāj segu, uz tās lūdz nogulties vēl vienu aizvietotāju – tas būs sievietes mirušais bērniņš. Man pār muguru noskrien tirpas. Nez, kā jūtas tas, kuram jābūt mirušajam?!
Psihologs lūdz katru aizvietotāju virzīties tā, kā jūt – doties vai pagriezties, skatīties, rīkoties. Redzu, viens notupstas. Cits lēni novēršas un soļo prom, aiziet vistālākajā zāles stūrī. Vēl kāds sirsnīgi apkampj blakus stāvošo. Ik pa brīdim vadītājs vaicā kādai figūrai: kā tagad jūties? Atbildes skan: jūtu aukstumu, sāp galva, trūkst gaisa, aizžņaugts kakls, nevaru pacelt skatienu… Šķiet, atkarībā no tā tiek izdarīti konkrēti secinājumi, jo seko ieteikums, piemēram, mainīt atrašanās vietu vai lūkoties uz kādu. Noprotu, ka vadītājs šīs ķermeniskās sajūtas it kā pārtulko – kā tās atspoguļo attiecības un notikušo ģimenē.
Kādam tiek lūgts pateikt kodolīgu frāzi, izrunāt tieši tādā formā, kā saka psihologs. Tu biji pirmais, es – otrais. Es tevi pieņemu. Es tev piedodu. Tu esi māte, es – tavs bērns. Vispirms es, pēc tam – tu.
Vadītājs ik pa brīdim atgādina – necenties analizēt ar prātu, ļaujies izjūtām.
Arī es ļaujos. Jūtu gan aizkustinājumu, gan mulsumu, gan prieku, gan žēlumu. Elsojot raud sieviete, kuras ģimenes sāga risinās mūsu acu priekšā. Īsti līdz galam neizprotu, kas un kā viņas dzīvē noticis, kas ietekmējis nelāgās ķibeles. Taču pāršalc prieks, kad jūtu, ka situācija pamazām atšķetinās. Visbeidzot sievietei tiek piedāvāts nostāties savas aizvietotājas vietā. Lūkojos notiekošajā un acīs saskrien asaras. Kļūst gaiši un viegli.
Visi aizvietotāji sirsnīgi apskaujas, pateicas par atbalstu. Tiekam lūgti izpurināt rokas. It kā aizmājot prom to, kas tikko kopīgi pārdzīvots.
Ķermenis mani komandē
Krēslā līdzās vadītājam apsēžas nākamais, kurš vēlas izvētīt savu problēmu. Zāles vidū atkal sāk nākt aizvietotāji. Iekšēji salecos – psihologs norāda uz mani. Man jāaizvieto bērns, kurš piedzimis otrajā laulībā. Nostājos līdzās māmiņai un tētim. Vēroju figūru pārvietošanos, jūtu, kā skaidrojas attiecības starp abām ģimenēm. Plaukstas sāk salt, kļūst kā nolēmētas. Plecos ielīst smagums. Kurš gan nezina, ka bērns cieš, ja vecāki strīdas un šķiras, bet šajā brīdī saprotu to pavisam skaudri, jo šī sajūta ir visā manā ķermenī, tā stindzina.
Kad blakus atnāk mans pusbrālis, jūtu, kā galva sāk griezties uz viņa pusi. Un neko tur nevaru padarīt – griežas, un viss! Izjūtu ļoti dziļi, pa īstam – viņš man ir vislabākais, vismīļākais pasaulē!
Ik reizi, kad mani izvēlas par aizvietotāju, pārliecinos, ka visu, kas notiek ģimenē vai dzimtā, sajūtu gluži ķermeniski. Tas darbojas ārpus manas gribas, un nav ne pašapmāns, ne hipnotiska iedarbība.
…Esmu māte. Stāvu līdzās bijušā vīra figūrai. Viņš dzēris, pametis sievu un bērnu. Piepeši fiziski sajūtu, kā mani liec pie zemes. Kāds neredzams spēks spiež muguru lejup. Nevaru turēties pretī, vien darīt to, ko ķermenis liek. Sagumstu uz segas, ko paspējis paklāt psihologs. Spēju celt plecus vien tad, kad meita pasaka tēvam, ka pieņem viņu, piedod viņam. Ja attiecības ar tēvu nav sakārtotas, grūti būt saskaņā ar pretējo dzimumu.
Vadītājs izvēlas aizvietotājus ne tikai radiniekiem vai citiem svarīgiem cilvēkiem. Reizēm situācijas labākai izprašanai nepieciešama dvēseles vai likteņa figūra, arī aizvainojums, naids, slimība, bailes un daudz kas cits.
Kādā izvietojumā sievietei līdzās stāv dvēsele. Kad jādodas pretī jaunai dzīvei, sieviete sākumā nevar paspert ne soli, raud, turklāt tik gauži, ka gluži vai slīkst asarās. Jūtu, ka arī man slapjuma pilnas acis. Taču caur tām izlaužas smaids. Jo ieraugu, ka dvēsele viņai pasniedz kabatlakatiņu. Tas droši vien ir īpaši – saņemt mutautiņu no savas dvēseles…
Lai pilnīgāk saprastu un izjustu metodes efektu, ierodos arī nākamajās nedēļās. Ik reizi arvien spēcīgāk apzinos, kas īsti ir dzimta. Kādā ģimenes izvietojumā cilvēkam jāveic izšķirīgs solis, kam nekādi nevar saņemties. Tad psihologs aiz viņa muguras noliek vecmāmiņu. Pēc tam vecvecmāmiņu. Pasauc vēl vairākus cilvēkus, savieto citu aiz cita. Tā visa ir viņa dzimta, daudzas paaudzes, senči. Piepeši ļoti skaudri apzi- nos – šajā blīvajā ierindā, kas stāv viņam aiz pleciem, ir tāds spēks! Tas ļauj iztaisnot muguru, saņemties un iet uz priekšu.
Psihologs iesaka ikvienā grūtā brīdī iztēloties sev aizmugurē šo senču resursu. Ar laiku to varot iemācīties sajust ļoti labi.
