Otto Ozols: Uzmanību – Krievijas mediji izmanto tvana gāzi! 72
Tikko Latvijas un citi pasaules mediji bija spiesti iekāpt Krievijas mediju kārtējās lamatās. Daudzi noteikti ievēroja, ka Krievijas un Latvijas medijos strauji izplatījās ziņas, ka Arsēniju Pavlovu – Krievijas teroristu vadoni Ukrainā ar iesauku Motorola – it kā uzspridzinājis “latviešu algotnis” Marks Ozoliņš. Nepagāja ne 24 stundas, kad izrādījās, ka šī ziņa ir safabricēta, ilustrācijai bija izmantota kāda Krievijas jurista fotogrāfija, kurš pat tuvumā nav bijis notikumam un nav nekādi saistīts ar izdomāto Marku Ozoliņu. Teroristu pārstāvji viņam pat atvainojās par pārpratumu.
Šī “ziņa” ir acīmredzama daļa no informatīvā kara un ir brutāla, bet klasiska manipulācija. Latvijas mediju redaktori, uzzinot par šo “pīli”, iespējams, bija ļoti smagas izvēles priekšā. Profesionāli žurnālisti, redaktori nešaubīgi varēja konstatēt jau uzreiz, ka tā ir safabricēta ziņa, kuras mērķis ir diskreditēt, dēmonizēt Latviju un latviešus. Pašā Krievijā propagandas dienesti teroristu Motorolu ir iecēluši gandrīz vai svēto kārtā, padarījuši par cēlu varoni. Krievijā pilnībā tiek ignorēts fakts, ka pēc jebkurām starptautiskajām normām Arsēnijs Pavlovs jeb Motorola ir kara noziedznieks. Palaižot “pīli”, ka viņa nāvē vainojams “latviešu algotnis”, tika veikli atdzīvināta Krievijā sen klejojošā leģenda par “ļaunajiem, slepkavnieciskajiem latviešiem”. Pseidoziņas sacerētāji bija gari un plaši aprakstījuši visas šīs, visbiežāk faktos nebalstītas, leģendas.
Atbildīgu mediju redaktori bija iedzīti iepriekš labi aprēķinātās lamatās – ignorēt šo izdomājumu nevarēja, jo to bija plaši izplatījuši arī lielākie Krievijas mediji. Ja tur strādātu atbildīgi profesionāļi, tad viņi to nedarītu, jo avoti šai “ziņai” bija pārāk šaubīgi. Internets ir pilns ar acīmredzamiem propagandas “produktiem”, mediju profesionāļi tos nešaubīgi atpazīst un ignorē. Krievijas lielie mediji rīkojās tieši pretēji. Latvijas žurnālisti noteikti saprata viņu nolūkus, bet šīs “ziņas” plašo izplatību ignorēt vairs nevarēja. Tajā pašā laikā pat kritiski ziņojot, tik un tā viņi deva savu pienesumu šī “stāsta” izplatībai. Proti, teroristu atbalstītāji panāca savu – melīgais stāsts iekļuva lielajos medijos. Tās bija rūpīgi aprēķinātas lamatas, no kurām faktiski nebija iespējams izvairīties. Tas, ka šī ziņa tika ātri atmaskota, lielā mērā ir laimīga sagadīšanās, jo propagandisti bija ātrumā paķēruši un izmantojuši zinoša jurista privātu fotogrāfiju. Tomēr smaka ir izplatīta un mērķis, varbūt ne pilnībā, bet ir sasniegts.
Tajā pašā laikā Latvijas lasītājiem tas var kalpot par kārtējo apliecinājumu, ka Krievijas medijiem nedrīkst uzticēties vispār. Viņi ir kļuvuši par propagandas kara dalībniekiem, kurus jāvērtē precīzi pēc tās pašas mērauklas kā Otrā pasaules kara laikā nacistu Vācijas propagandas ministra Jozefa Gebelsa algotņus. Krievijas mediji līdzīgus uzbrukumus ir sākuši ne tikai pret Latviju, bet arī pret citām Eiropas Savienības valstīm un tautām.
Nesen Somijas prezidents Sauli Nīniste paziņoja, ka, redzot Krievijas militārās aktivitātes Sīrijā un Ukrainā un operacionāli taktiskā raķešu kompleksa “Iskander” demonstrēšanu Baltijas jūras reģionā, Eiropas Savienībai (ES) ir jāpatur spēkā sankcijas pret Krieviju. Apmēram tajā pašā laikā Krievijas portālā “Nakanune” sadaļā “Analītika” parādījās “stāsts” par Somijas karavīru ārprātīgo sadismu pret Krievijas civiliedzīvotājiem Otrā pasaules kara laikā. Šajā rakstā somi salīdzināti ar zvērīgajiem teroristu sadistiem Tuvajos Austrumos. Viss “analītiskais” raksts balstās uz PSRS Drošības dienestu tā laika ziņojumiem. Patiesībā, kā raksta amerikāņu vēsturnieks Viljams R. Troters arī latviski tulkotajā grāmatā “Ziemas karš”, PSRS un Somijas kara laikā Krievijas puse speciāli izplatīja šādus izdomājumus, lai iebiedētu savus karavīrus, mēģinot novērst viņu padošanos gūstā. Portāla izmantotie “vēstures avoti”, visdrīzāk, ir šie paši iebiedēšanas materiāli. Nav šaubu, ka somiem nebija nekādu sentimentālu jūtu pret iebrucējiem, tomēr tā laika žurnālisti, kuri apmeklēja kauju vietas, liecināja, ka, sniedzot pirmo palīdzību, somu kara mediķi nešķiroja karavīrus – palīdzēja jebkuram karavīram, vai tas bija ievainots soms vai sarkanarmietis. Protams, ka nežēlība bija sastopama abās puses, neviens karš bez tā neiztiek, tomēr apgalvot, ka sadisms bija izplatīta somu karavīru rakstura īpašība, ir nešaubīgi brutāls izdomājums.
Citas, vēl pretīgākas lamatas, Krievijas mediji sarīkoja Katalonijai. Nesen Krievijā notika ļoti savāds visas pasaules separātistu kongress. Tajā piedalījās arī kāds pārstāvis no Katalonijas, kurš paziņoja, ka Katalonija pēc neatkarības iegūšanas atbalstīs Krimas pievienošanu Krievijai. Šo “ziņu” izbazūnēja vairāki Krievijas mediji un tā nonāca arī Latvijā, samulsinot mūsu mediju pārstāvjus. Patiesībā šis Katalonijas pārstāvis nekādā gadījumā nepārstāvēja ne Katalonijas parlamentu, ne valdību. Tas bija kādas sīkas, parlamentā neievēlētas partijas pārstāvis, kuram nebija ne mazākā mandāta runāt visu kataloņu vārdā. Viņš kataloņu tautu pārstāv vēl mazāk nekā Tatjana Ždanoka latviešus. Patiesībā Katalonijā simpātijas bauda Ukraina, viņi ir noorganizējuši vairākus humānās palīdzības sūtījumus ukraiņu karavīriem. Kataloņi acīmredzami saprot ukraiņus, jo Spānija pret viņiem izturas līdzīgi kā Krievija pret Ukrainu – uzskata par “neīstu” tautu. Tāpat Katalonijas valdība un parlaments cer nākotnē kļūt par līdzvērtīgu ES dalībvalsti un tādēļ seko jebkurām kopējām ES vadlīnijām attiecībās pret Krieviju. Tas nozīmē, ka viņi nekādā gadījumā negrasās atbalstīt Krimas nelikumīgo aneksiju. Tāpat kataloņi ir lielākie kritiķi Spānijas sadarbībai ar Krievijas kara floti Vidusjūrā. Iespējams, ka tas bija iemesls, kādēļ Krievijas mediji mēģināja diskreditēt kataloņus ar vienu acīmredzamu provokatoru. Lasītājiem, kuri mazāk zina šīs situācijas kontekstu, tā bija ļoti mulsinoša ziņa un līdzīgi kā Latvijas gadījumā, Krievijas propagandas dienesti vismaz daļēji savu mērķi sasniedza.
Dažreiz gan Krievijas mediji nolaižas līdz traģikomiskām manipulācijām. Nesen kāds viņu medijs ziņoja par amerikāni, kurš nelikumīgi iekļuvis Krievijā un tur lūdzis politisko patvērumu. Šī ziņa bija ilustrēta ar bārdainu un noskumušu amerikāņu aktieri, “Matrikss” filmu zvaigzni Kianu Rīvsu. Protams, nav nekas dzirdēts, ka viņš grasītos pārcelties uz dzīvi Krievijā. Pavisam savāda bija kāda cita ziņa – stāsts par Argentīnas nogremdēto Ķīnas zvejas kuģi Krievijas medijos bija ilustrēts ar fotogrāfiju no… Rojas ostas. Šo gadījumu gan grūti norakstīt uz kādu tīšu provokāciju, visdrīzāk, atbildīgais redaktors būs iepriekšējā vakarā lietojis kādu ne pārāk labu alkoholisku dziru.
Šie un augstākminētie piemēri ir salīdzinoši viegli pamanāmi un atmaskojami. Tomēr vienmēr ir jāatceras, ka Krievija spēj algot visaugstākās klases mediju manipulāciju un provokāciju profesionāļus. Viņu rīcībā ir milzīgi resursi, mediju jaudas un iespējas. Nesagatavots lasītājs vai TV skatītājs var viegli iekrist viņu tīklos, saindēties ar profesionāli palaistu informatīvo tvana gāzi. Tā ir gāze, kuru nevar saost un grūti pamanīt, bet tā var izrādīties liktenīga. Tādēļ ir vienmēr jāpatur prātā – Krievijas mediji nav mediji mūsu izpratnē, viņi ir smadzeņu skalošanas un informatīvo indīgo gāzu pūtēji.
