Dzintra Hirša: Okupācijas “maigā” vara 30
Par “maigo” varu un hibrīdkaru daudz runā, taču konkrētas parādības, ko varētu attiecināt uz šiem apzīmējumiem, netiek īsti atsegtas. Tieši kultūrā un plašsaziņas līdzekļos t. s. maigā vara izpaužas visspēcīgāk, jo te visi šķēršļi, kas būtu piemērojami, tiktu nosaukti par nehumāniem, nemoderniem, sociāli bezatbildīgiem utt. Kā piemēru varu minēt Ziemassvētku pasaku, ko katru gadu stāsta “Saskaņas” deputāti, iesniedzot Saeimai priekšlikumu par brīvdienu piešķiršanu pareizticīgo Ziemassvētku svinēšanai. Liela daļa latviešu sabiedrības un arī deputātu labprāt klausās šo pasaku un vēl piebalso, ka, protams, tik “svēts” priekšlikums ir jāatbalsta. Taču…
Pirmkārt, “Saskaņa” aizmirst, ka Latvijas Satversme nosaka, ka baznīca ir šķirta no valsts, tāpēc valstij absolūti nav nekādas daļas gar konfesijām un to svētkiem. Otrkārt, vai tad latvieši neatbalsta pareizticīgo Ziemassvētkus? Atbalsta. Kā zināms, Eiropa un, protams, arī Latvija 1919. gadā sāka lietot Gregora kalendāru. Arī Latvijas Pareizticīgo baznīca no 1936. gada, kad tā kļuva no Maskavas Pareizticīgo baznīcas neatkarīga, Ziemassvētkus sāka svinēt kopā ar pārējiem Latvijas kristiešiem. Ziemeļeiropas moderno baznīcu tīklā Latvijas Pareizticīgo baznīca iekļāvās 1937. gada 22. – 27. augustā, kad Latvijas, Igaunijas un Somijas Pareizticīgo baznīcas sarīkoja kopīgu sēdi Somijā, lai vienotos par sadarbību un to seku pārvarēšanu, kas bija saistītas ar atrašanos bijušajā cariskajā impērijā, kur Baznīca administratīvi bija pakļauta cariskās impērijas valdībai, kā arī par nepieciešamību sadarboties, pārejot dievkalpojumos uz latviešu, somu un igauņu valodu. 1941. gadā Latvijas Pareizticīgo baznīca tika pievienota Maskavas Pareizticīgo baznīcai, bet par metropolītu tika nozīmēts Valsts Drošības tautas komisariāta resp. čekas aģents Voskresenskis Dmitrijs Nikolaje- vičs, saukts tēvs Sergijs. Sīkāk par šo pievienošanu raksta profersors Henrihs Strods rakstā “Metropolīts Augustīns Pētersons”.
Tātad Saeimas balsojums tikai apstiprinātu 1941. gada VDTK lēmumu un nostiprinātu okupācijas sekas, kas apzināti šķeļ Latvijas kristiešus.
Pēc 1991. gada Igaunijā atkal svin pareizticīgo Ziemassvētkus kopā ar pārējiem kristiešiem. Tāpat Somijā. Tāpēc, manuprāt, nevis valstij ir jādomā par konfesijām un to svētkiem, bet gan Latvijas Pareizticīgo baznīcai būtu jāatjauno sava neatkarība un jāļauj pareizticīgajiem svinēt Ziemassvētkus kopā ar pārējiem kristiešiem.
Bet, atgriežoties pie “maigās” varas instrumentiem, šajā gadījumā tas ir it kā sīkums – kalendāra jautājums – svinēt pēc vecā vai jaunā stila. Taču pat tāds sīkums šķeļ sabiedrību. Un kāpēc gan neizmantot šo instrumentu? Turklāt oponenti vēl nekaunas pārmest latviešiem, cik mēs esam neiejūtīgi, ka neuzdāvinām viņiem uz Ziemassvētkiem atslēgas no savām mājām un vēl gribam vismaz kaut daļu okupācijas seku arī likvidēt.
