Uldis Šmits: Noziegums ilgst jau gadu 14
Nu jau ir pagājis gads, kopš Austrumukrainā notiek karš vai pretterorisma operācija, kā to nosaukusi Ukrainas valdība, kas karam nebija gatava. Krievijas prezidents Vladimirs Putins to ļoti labi zināja, tāpēc pērn aprīlī, kad Krimas aneksija nupat bija veiksmīgi pabeigta, Kremlis ķērās pie “Jaunkrievijas” projekta jeb kaimiņvalsts tālākas graušanas. Pēckara Eiropā nekas tamlīdzīgs agrāk nav pieredzēts.
Pēc formas Kremļa izmantoto agresīvo metožu kopumu speciālisti ir iedēvējuši par hibrīdkaru vai jaunās paaudzes karu, kurā militāra spēka lietošana paredzēta tikai nobeiguma fāzēs, bet sākotnējās fāzes ietver dažādus informatīvus, ekonomiskus, diplomātiskus un citādus pasākumus. Citiem vārdiem, smadzenes skalojošu propagandu, blefošanu, kā arī amatpersonu un pārējo vajadzīgo cilvēku uzpirkšanu un iebiedēšanu. Krimā pietika gandrīz ar to vien, plus vēl zaļo cilvēciņu rosīšanos. Pēc satura šīs metodes tomēr daudz neatšķiras no pagājušā gadsimta totalitāro režīmu 30. gadu ekspansijas paraugiem, ieskaitot “tautiešu aizstāvību” vai “tautas republikas” kā starpposmu noteiktu mērķu sasniegšanai. Hitlera panākumus 1938. gadā nodrošināja tas, ko mūsdienās mēdz saukt par “nemilitāru asimetrisku karadarbību”. Pret Austriju – Vīnei izvirzīts ultimāts, tajā skaitā prasot no Berlīnes viedokļa “nepareiza” iekšlietu ministra atstādināšanu, ārpolitikas un tirdzniecības pārorientēšanu uz Vāciju, kuras iejaukšanās noveda pie Austrijas valdības maiņas, vācu karaspēka “uzaicināšanas” un “referenduma”. Pret Čehoslovākiju – presē izvērsta nomelnošanas kampaņa, Sudetu vācu partijas pieprasīta “autonomija”, bruņotu provokatoru iesūtīšana Sudetos, uzbrukumi policijas iecirkņiem un Vācijas karogu izkarināšana virs vietējo varasiestāžu ēkām. Taču Čehoslovākijas gadījums ir īpašas ievērības cienīgs ar to, ka starptautisko tiesību normas pārkāpa arī Eiropas demokrātisko lielvalstu Francijas un Apvienotās Karalistes valdību vadītāji, kuri nevis sniedza palīdzību Prāgai, bet, piedalīdamies Minhenes konferencē kopā ar Hitleru un Musolīni, lēma par Sudetu apgabala nodošanu Vācijai. Pārliecībā, ka tas nesīs mieru. Pēc gada nacistiskā Vācija pilnībā okupēja Čehoslovākiju un Hitlers atmeta pa kādam labumiņam dažām citām valstīm, izgādājot izdevīgu ekonomisku kontraktu vai sīku teritoriālu ieguvumu. Vēlāk sekoja nākamie upuri.
Iepriekš pieminētais Berlīnes ultimāts Austrijai vēlāk Nirnbergas prāvā tika kvalificēts kā noziegums pret mieru. Gluži tāpat jāvērtē staļiniskās PSRS ultimāti, kuri ievadīja Baltijas valstu okupāciju un aneksiju 1940. gadā pat bez jebkādiem “referendumiem”. Un arī tagadējā agresija pret Ukrainu ir nepārprotami dēvējama par starptautisku noziegumu, kas apdraud valsts eksistenci un teritoriālo integritāti. Pretējā gadījumā atliek pieņemt Putina uzstādījumus (Latvijā daži politiķi to dara), ka Ukraina nav īsta valsts, ka paši ukraiņi nemaz negribēja tuvināties Eiropas Savienībai – viņus uz to piespieda amerikāņi, ka Krievijas tanki “tautas republiku” bruņojumā ir nokrituši no gaisa un ka pēcpadomju telpā starptautisko tiesību akti ir pakārtojami Kremļa “krievu pasaules” koncepcijai. Agresoru pilnīgi apmierina arī rietumnieku dziļdomīgie prātojumi – viss ir ļoti sarežģīti, jo tas taču ir “hibrīdkarš” un tā taču ir “ģeopolitika”. Lai gan ne viens, ne otrs nedrīkstētu aizēnot vienkāršo pamatprincipu: katras valsts (pat Krievijas) prettiesiska rīcība izraisa šīs valsts starptautisku atbildību. Un likt aizmirst 20. gadsimta Eiropā piedzīvoto.
