Lāču skaits palielinās: Novēro pat līdz 50 brūno lāču gadā 10
Ir visai droši zināms, ka Latvijā ziemo apmēram 10 lāču, bet gada laikā novēroti pat vairāki desmiti ķepaiņu. “Lāču skaits var sa-sniegt pat 50,” teic Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Šie lāči ienākuši lielākoties no Igaunijas, kā arī Krievijas.
Lācim mūžs ilgst līdz 30 gadiem
To, ka lāču populācija lēnām atgriežas Latvijā, apliecina ne tikai arvien biežākie postījumi bišu dravās, bet arī novērojumi. Ir pietiekami daudz pierādījumu par vienlaikus redzētiem dzīvniekiem dažādās Latvijas vietās. Lāči Latvijā manīti teritorijās gar visu ziemeļaustrumu robežu, tas ir, sākot no Ainažiem līdz pat Zilupei. Lāči pārkļuvuši pāri arī Daugavai – tie manīti Krāslavā, Silenē. Šovasar lācis pamanīts viesojamies Saulkrastos.
Latvijā ir konstatēti gan lāču ziemošanas, gan vairošanās fakti. Lāču vairošanās fiksēta Alojā apmēram kilometru no Igaunijas robežas. Savukārt ziemojošs lācis izbiedēts dzinējmedību laikā Alūksnes novada Bejas pagastā.
Latvijā ienākušie lāči spēj pārvietoties ātri un tālu. To apliecina fakts, ka lāči sastapti ne tikai Igaunijas pierobežā, bet arī netālu no Rīgas, pie Lietuvas robežas un pat Kurzemē. Tiesa gan, lācis no cilvēka parasti vairās un spēj pazust nemanot. Tādēļ cilvēks, uzturoties mežā, bieži vien pat nenojauš, ka aizbiedējis lāci.
Šā gada lāču monitorings vēl nav beidzies. J. Ozoliņš tikko pabijis Alūksnes un Gulbenes pusē, kur novērtējis kārtējos lāču postījumus. Šogad varētu būt līdz 20 dažādu lāču novērojumiem, viņš prognozē.
Viens no izskaidrojumiem, kāpēc pēdējā laikā Latvijā lāču skaits palielinās, ir ķepaiņu populācijas pieaugums Igaunijā. Šobrīd tiek lēsts, ka Igaunijā dzīvo apmēram 700 brūno lāču, bet gadā tur atļauts nomedīt tikai līdz 50 dzīvniekiem. Taču lācis ilgi dzīvo, pat līdz 30 gadiem, līdz ar to dzīvnieku dzimstība pārsniedz bojā gājušo skaitu un populācija aug. Lāču vairošanos veicina arī cilvēka darbības samazināšanās Krievijas pierobežā, piemēram, kādreizējā Abrenes apkaimē. Kur kādreiz notika saimnieciskā dzīve un cilvēki aktīvi medīja lāčus (lāču medības Krievijā ir atļautas), tagad ir pamesti ciemi, tukšas sādžas.
Droši pierādījumi, ka Latvijā lācenēm dzimtu mazuļi, pagaidām vēl nav gūti. Lai varētu teikt, ka Latvijā nākuši pasaulē savi lācēni, ir jāredz pavasarī iepriekšējās sezonas mazie lācēni. Taču visas lācenes ar lācēniem Latvijā redzētas jūnijā, jūlijā. Tad lācenēm notiek riests un, ja kāda to nevēlas, lai tēviņi neapdraudētu mazuļus, mātes dodas prom. “Un šajos gājienos tās var aiziet ļoti tālu no dzimtās vietas. Vasaras vidū redzēta lācene ar lācēniem vēl nav pierādījums, ka tie būtu dzimuši Latvijā,” skaidro J. Ozoliņš.
Jādomā, kā ar lāci sadzīvot
Lai nodrošinātu brūno lāču aizsardzību Latvijā, netraucējot dabiskos procesus, kas norit vienotā Baltijas lāču populācijā, kā arī lai rastu risinājumu starp plēsēju un cilvēka līdzāspastāvešanu, līdz šā gada beigām paredzēts atjaunot lāču sugas aizsardzības plānu. Tas nepieciešams arī, lai regulāri ziņotu Eiropas Komisijai par lielo plēsēju populācijas stāvokli Latvijā. Sugu aizsardzības plāna atjaunošana notiek arī Eir-āzijas lūsim un vilkam.
“Šis plāns nav domāts tikai lāču aizsardzībai no cilvēku darbības, bet gan vairāk, kā ar šo lāci sadzīvot. Plāns ir domāts iedzīvotāju iepazīstināšanai ar lāci, kā arī lai palīdzētu, piemēram, biškopjiem veikt aizsardzības pasākumus,” piebilst J. Ozoliņš.
Latvijā lāču aizsardzības plāna galvenais mērķis ir neradīt šķēršļus Igaunijas un Krievijas lāču izplatībai uz dienvidiem. Tomēr nav paredzēts radīt vietējo Latvijas lāču populāciju, kas spēj vairoties, galvenokārt sociāli ekonomisko apsvērumu dēļ. Latvijā cilvēki savulaik apzināti centušies atbrīvoties no lāčiem, jo tie radījuši vēl lielākus zaudējumus un bīstamību nekā vilki, informē Valsts meža dienesta (VMD) Medību daļas vecākais referents Ilgvars Zihmanis.
Uzbrukumi mājdzīvniekiem, bišu dravu iznīcināšana un citi postījumi reizēm noved pie lielo plēsēju “apkarošanas pa kluso” – nelikumīgām medībām vai pat indēšanas. Taču legālas lāču medības Latvijā nav paredzamas ne tuvākā, ne tālākā nākotnē, skaidro VMD speciālists.
Atkāpjas ar cieņu, cilvēkam jādara tāpat
Ko darīt, ja uz meža takas iznāk satikties ar brūno ķepaini? J. Ozoliņš teic, ka neko nevajagot darīt. Brūnie lāči normālā situācijā cilvēkiem nav bīstami, mierina zvēru pētnieks. Pat lāču mātes, aizstāvot lācēnus, cilvēku parasti atbaida ar rēcieniem un īsiem skrējieniem, nevis uzbrūk tieši. Lācis ir bīstams tad, ja ir ievainots, piemēram, medībās. Parasti dzīvnieks cenšas izvairīties no tikšanās ar cilvēku. Ja nu tomēr jūsu ceļi krustojas, tad jāsaglabā miers. Tas, ka lācis ceļas pakaļkājās, nenozīmē, ka tas tūdaļ uzbruks. Lācis ir ziņkārīgs un cenšas labāk izpētīt apkārtni. Stāvot pakaļkājās, var tālāk redzēt. Lācis atkāpjas ar cieņu. Cilvēkam jārīkojas līdzīgi – lēnām jāattālinās, cenšoties netraucēt dzīvnieku. Muguru griezt gan nevajag. Arī kliegt vai izdot citus biedējošus trokšņus nevajag. Ar lāci var runāt mierīgā balsī.
Protams, pēc tikšanās ar lāci par to vajadzētu informēt vai nu Valsts meža dienestu, vai tuvāko mednieku organizāciju. Informāciju var nodot arī zinātniekiem institūtā “Silava”. Novērojumu var fiksēt portālā “dabasdati.lv”.
