Nomaldījies tulkojumā . Saruna ar dzejnieku un dziesminieku Valdi Atālu 1
Droši vien ne katra cietumnieka atmiņu stāsti ir grāmatas vērti, taču dziesminieks VALDIS ATĀLS, kuru padomju čeka nogādāja aiz polārā loka, noteikti pieder pie tādiem. Tikai grāmatas rakstīšanai un izdošanai vajag naudu, kuras nav pat sadzīves vajadzībām.
Valsts, par kuru Valdis cīnījies, esot viņu pievīlusi. “Ieslodzījums nebija traģēdija – visiem traģēdijas likumiem atbilst mana situācija pašlaik!” viņš teic un novēl latviešiem iztikt bez optimisma. Raugi – kad viss ir kārtībā, optimismam nav vietas, jo tas attiecas drīzāk uz psiholoģisku stāvokli, nevis prieku. Līdzīgi kā humors, kura Atālam nekad nav trūcis, esot tikai pašaizsardzība.
Kā tikt pie apsūdzības
Stāsts par manu cietumu pieredzi būtu jāsāk ar to, kā mēs kopā ar Haraldu Sīmani un Arvīdu Ulmi Cēsīs restaurējām Jāņa baznīcas torni. Kādam radās vēlme atsūtīt mums palīgus, kas paklausās arī, ko runājam. Mēs, kā jau brīvi ļaudis un pārāk slinki, lai pētītu visus sovjetiskās ideoloģijas pamatpostulātus, arī izpaudāmies diezgan brīvi. Un es vēlreiz tiku zem preses. Pirmais mans pretvalstiskais solis bija atteikšanās dienēt padomju armijā.
Es skaidri zināju, ka mums piesūtīts stukačs. Redzēju viņam cauri. Zilais viņš bija – tos jau drošībniekiem bija viegli savaņģot, piedraudot ar visiem iespējamajiem sodiem. Mana orientācija viņam nebija ērta, bet viņš trinās apkārt, atlaižot no sevis dzejnieku. Valdis Kaktuss, vai zin. Rakstīja murgainus pantiņus. Sapratu – lai viņu atmaskotu, ir tikai viens variants. Bija atnācis viņš pie manis uz māju un sūdzējās par grūto dzīvi. Ka tā ir tik grūta, ka pilnīgi vai gals jādara. Un es saku: palūko – tur augšā uz krāsniņas ir pistole. Ņem un nošaujies! Saīsini savu sakāmo līdz punktam! Jo kuram tad šodien ir viegli? Viņš izstiepj garu kaklu kā ceļamkrānu un ierauga arī to pistoli. Otrā dienā teicu sievai – skaidrs, ka mani izsauks uz Drošības māju un šeit būs kratīšana. Aiziesim vēl pēdējo reizi uz Gaujas ķieģeļu cepli pašaut! Tur lielajās krāsnīs skaņa neizplatās. Izšāvām visas patronas, un to pistoli es noslīcināju. Tā bija Zauer pusautomātiskā pistole, ko nejauši biju atradis kādā šķūnītī. Tikpat viegli no tās arī šķīros. Nu, protams, ka ar šo laimīgo ziņu – Atālam mājās ir ierocis! – viņš arī devās uz Drošības komiteju. Tomēr čeka pie manis neatnāca. Es to izlasīju vēlāk, kad iepazinos ar visām liecībām savā krimināllietā. Ko tikai es tur neizlasīju! Kā nebeidzams romāns. Tā ar šo Kaktusu jau bija tikai viena epizode.
Čeka man tika klāt ļoti vienkārši. Kādā brīdī uzradās tādi joņojoši, nacionālpatriotiski puiši – vēlāk to nosauca par bandu, un mēs apspriedām Vizmas Belševicas grāmatu “Piezīmes uz Indriķa hronikas malām”. “Ha, tu esi mūsējais!” viņi teica. Es nesapratu – kāds jūsējais?
Viņi teica, ka ir īsteni latviešu puikas un ka viņiem ir savs plāniņš. Ar plāniņu mani gan neiepazīstināja. Bet es pastāstīju par savu likteni, arī par stukaču Kaktusu. Teicu, lai mazliet pabaida. Taču zēni izrādījās radikāli radikāli. Vakarā no dārza puses ar karabīni izšāva pa Kaktusa logu. Lode trāpīja pa loga šķērsli, rikošetā atsitās vēl pret sienu, ielidoja virtuvē un iekrita vecaimammai kafijas tasē. Tieši tā bija protokolā rakstīts. Es tiešām nebiju domājis, ka viņi lietos ieročus, bet puikas darīja tā, kā viņi to saprata. Ar šo šāvienu viss nebeidzās. Puiši nojauta, ka nākamajā dienā pēc šīs akcijas viņš liksies uz Drošības māju, un pa ceļam Kaktusu pārķēra. Aizveda uz vienu lauku māju, nolika priekšā konjaku, papīru un rakstāmo un palūdza uzrakstīt visu, par ko viņš stučījis. Un, lai raitāka rakstīšana, izšāva viņam apkārt veselu aptveri. Tas iedvesmai palīdzēja. Tā vismaz es izlasīju lietas materiālos. Domāju – johaidī! Šitā terorizēt dzejnieku! Dīvainākais ir tas, ka Kaktuss pēc šīs militārās terapijas pārstāja raustīt valodu – piemita viņam tāda kaite pirms tam. Un nu pārgāja! Tiesas procesa laikā es par to pārliecinājos. Viņš nenostostījās nevienā vārdā. Kā pie bikts atzinās, ka strādājis drošībniekiem. Redz, ir arī labums no ļaunuma. Bet, kad es jau biju atbrīvojies no cietuma, sastapu Kaktusu Cēsīs uz ielas. Saku: “Labdien!” Viņš paceļ galvu, ierauga mani, et-e-a-e… labdien. Un atkal sāka raustīt valodu. Negantais liktenīgums!
Kad tos puišus paņēma ciet, viņi jau bija tikuši pat pie ložmetēja un granātām. Viņi tiešām bija radikāli, uzskatīja, ka vajag kā latviešu streļķiem tīrīt savu māju. Viņiem pat bija iecere pēc 1. maija demonstrācijas nolaupīt Augustu Vosu un ar kukuruzņiku aizlaisties uz Zviedriju. Lai arī biju ar zēniem iepinies kā tāds zelta dzīpars, par to visu man nebija ne jausmas, un mani varēja apsūdzēt tikai par pretvalstisku muldēšanu. Izmeklētājs vienā brīdī teica: “Ja tā paskatās, nav jau nekādas vajadzības sūtīt tevi pie baltajiem lāčiem, pašvaks tas inkriminējamais materiāls. Varam sarunāt, ka strādāsi mums, un mēs tevi laižam vaļā!” Būtu es bijis gudrāks, teiktu: “Jā, šis darbs man patīk, es arī iešu glābt cilvēci!” Un mierīgi stučītu par pārliecinātākajiem komunistiem. Bet es, naivs būdams, pajautāju: “Ja reiz nav inkriminējamā materiāla, ko tad jūs gribat no manis? Nē!” Nu tad gan būs vien jāsēž, brāl!
Zonā uzņēma kā ciemiņu
Mani notiesāja… varētu teikt – par kolektīvismu. Pants bija skanīgs – 72. Līdzdalība bandītismā. Viņi tomēr ņēmās pierādīt, ka esmu tos puišus uzkūdījis, organizējis uzbrukumu Kaktusam un citas akcijas. Iebāza uz pieciem gadiem. Pēc gandrīz gada Drošības komitejas pagrabā mani kādus trīs mēnešus paturēja Centrālcietumā, tad pa neskaitāmiem pārsūtījuma cietumiem aizsūtīja aiz polārā loka, uz Obas upes lejteci, Labitnangiem, kas no vietējās valodas tulkojami kā “astoņi koki”. Lēģeris atradās tieši vietējā svētvietā – man pastāstīja vietējais šamanis, kas tur sēdēja par trīskāršu slepkavību. Viņš bija nokniebis trīs krievus, kad viņi kapos meklēja leģendām apvītu un dārg akmeņiem rotātu šauteni. Ja reiz viņi rokas tajā pasaulē, viņš palīdzēja tiem un noorganizēja tikšanos ar saviem senčiem. Tāds maziņš hants, kā no pārpalikumiem darināts, plakanu, kā ar lāpstu pielīdzinātu seju. “Tu būsi mans draugs,” viņš teica, “jo tu atsēdies tieši šajā vietā – svētvietā!” Jā, tur bija daudz kolorītu cilvēku, bet tas ir atsevišķa stāsta vērts.
Šis 72. pants man bija pateicīgs Labitnangos. Pēc Krievijas kodeksa tas bija antisovjetisms. Priekšnieki nespēja saprast, kur mani likt. Sačakarēs normālus zekus! Davai, uz 4. baraku – pie tiem, kam nāvessods nomainīts ar 15 gadu ieslodzījumu. Tie tāpat jau ir kritušie ļaudis. Nonācu klusā sabiedrībā. Vienam korejietim, gaidot nāvessodu, no stresa, bailēm pat bija izkrituši visi zobi. Organisms bija nolēmis, ka zobi nebūs vairs vajadzīgi… No nerviem zobi bija sākuši brīvi ļurkāties, un viņš bez sāpēm tos izraustījis kā tapiņas. Tie cilvēki bija tā dzīves sabaidīti, ka tur vairs nevaldīja atklāta agresija.
Ietekmīgie zeki mani zonā pieņēma kā strēlnieku no Latvijas. Teica, ka Ļeņina te nav, toties ir čečenu un gruzīnu mafija. Paskatīsimies – ja tev pakaļa tīra, uzņemsim kā ciemiņu. Pēc divām nedēļām paziņoja, ka esmu tīrs, proti, nevienu neesmu nostučījis, nodevis, neesmu sastāvējis nekādās organizācijās, vienvārdsakot, neesmu bijis pret ētisko cilvēku, tāpēc man nav jāpiedalās komunisma celtniecībā. Iedeva normālu, siltu apģērbu un uzcēla man atsevišķu baloku – mājiņu. Teica, ka par mani viss ir samaksāts, varu darīt, ko gribu, kādreiz tikai jāuztaisa kāda glezna, portrets vai ksilogrāfija. Tā es, sev par lielu izbrīnu, nonācis lēģerī, dzīvoju labāk nekā brīvībā, ēdu ikrus, bulgāru halvu un dzēru labu gruzīnu konjaku. Gruzīniem ik rudeni uz zonu tika atgādāti divi vagoni ar augļiem, vīniem, konjaku, cigaretēm, visu ko. Viens no šiem vagoniem palika apsardzei un priekšniecībai, tāpēc otrajā viņi vispār iekšā neskatījās. Tiem zekiem bija miljoni, viņi pēļos gulēja, un lēģera priekšnieks, ja bija kāda vajadzība, stāvēja pie pahana (zonas barveža) gultas un gaidīja, kad viņš pamodīsies…
Ieslodzīto medīšana
Laba dzīve, cik nu tā laba tādā vietā var būt, turpinājās, līdz kādā reizē pavārs, kurš bija patoloģiski fašistiski noskaņots tips, Hitlera fans, krietni piedzēries, nespēja izturēt virsnieka uzbraucienu. Šādiem gadījumiem viņam bija nazis. To oficieri viņš vienkārši nodūra un vēl paspēja sadurt, šķiet, kādu sargkareivi. Apsardze pasteidzās likt lietā automātus, zeki metās virsū apsardzei, gāja vaļā īsts dumpis, un jau pāris tika noguldīti. Tad sākās vienvirziena medīšana. Centrā, no kurienes visas barakas pārskatāmas, bija uzstādīts balsta ložmetējs, un apsargi programmatiski deva pa visām barakām pēc kārtas, ka skaidas vien šķīda. Ielādē nākamo aptveri un dod atkal. Ja kādam vēl ienāca prātā doties pārskrējienā, viņš jau tika medīts. Kad vīri bija tā papriecājušies, atriebušies, apstaigāja un paskatījās savu rezultātu. Nošauti bija ap 40 cilvēku, vesels pulks ievainoto. Tas, kā viņi rīkojās, bija pēc labākajiem koncentrācijas nometņu standartiem. Stāstīja, kā virsnieks pavēlējis celties un iet sašautam cilvēkam, kurš mēģinājis sasniegt savu baraku rāpus, un, kad tas neesot varējis, vienkārši iešāvis viņam pakausī un gājis tālāk. Sak, nekavēšu sevi ar vienu klibu noziedznieku. Es biju pasprucis zem gultas 4. barakā – pie tiem pašiem, kam atcelts nāvessods. Baidījos, ka arī viņus pie viena nolaidīs no kājas – goda lieta taču! Tomēr tā nenotika.
Notikums bija skaļš un upuru pilns, taču tas ļoti ātri tikai norakstīts. Bet, lai zeki atkal nesāktu šūmēties, zonu izformēja, visus izsūtīja pa citiem lāgeriem, un Labitnangu stingrā režīma zonu piepildīja ar citu kontingentu. Par laimi, es nokļuvu atkal Latvijā. Vispirms Centrālcietumā ārstēt pa ceļam dabūto dizentēriju un tad Daugavpils cietumā, kur satiku lielisku dzejnieku – Egilu Bāru. Tieši cietumā, kur ir daudz laika pašizglītoties, viņš par tādu kļuva. Pēc viņa nāves izdevu viņa dzejas izlases grāmatu. Izdošanu ar cildinošām atsauksmēm atbalstīja Ziedonis, Čaklais un Viks. Paldies viņiem!
Esmu dabūjis reizes 15 noklausīties Puškina “Jevgeņiju Oņeginu”. Viens cits mans draugs cietumā, lai nesajuktu prātā, mācījās katru dienu kādu daļu no šīs poēmas, un man bija jāpārbauda. Šito teroru, kā ar dzeju var cilvēku čakarēt! Bet tas bija tikai pirmais solis. Esmu daudz krievu literatūras lasījis, un man patīk arī rakstīt krieviski. Kad Igo koncerttūrei Krievijā palīdzēju uzrakstīt viņa dziesmu tekstiem poētiskas analoģijas, koncertu producente Pēterburgā atzina – žēl, ka tik labs krievs (kā es!) emigrējis, nomaldījies pie latviešiem.
Dziesmas norakstītas no debesīm
Manuprāt, glezniecību kā lietišķu formu cilvēks uztver ar vēderu – kā apēdamu vielu. Vai nu tev tā ir ēdama, vai nav. Bet mūziku es klausos ar mugurkaulu, ļauju tai kā straumei plūst cauri. Gleznu uztvert, noķert tās spektru var uzreiz visu kopumā, bet mūziku mēs risinām laiktelpā, nevaram ieraudzīt visu uzreiz. Ja mūzika ir laba, tad mugurkauls to iztulko momentāni, iedod emocionālo piesaisti, atrisina to kā man pieņemamu. Protams, nevar būt visiem laba mūzika. Tās baudījums atkarīgs no tradīcijas, kas ierakstīta gēnu līmenī. Varbūt var teikt, ka mūziku klausās ar mugurkaulu, bet dzird ar asinīm. Var gadīties tā, ka vispriecīgākās melodijas manās skumjās kļūst par skumīgām, bet manā līksmē, dejotgribā pat visskumjākā mūzika pēkšņi skan kā maršs. Tātad cilvēks pats transformē attieksmi pret mūziku. Lielākie meli ir simfoniskajā mūzikā. Profesionālis visbiežāk ir melis. Mūzika viņu var pat nepārņemt, viņš neatskaņo savu stāvokli.
Kad Muravejs (leģendārais basģitārists Aleksandrs Sircovs) teica: tev nav ko darīt? Bet tev taču ir dziesmas, uzspēlē! Uzspēlēju. Johaidī, normaļnaja muzika! – viņš novērtēja. Dziesmas bija saceptas kā pankūkas – nāciet tikai ciemos! Tie bija dvēseles stāvokļi vai tīrā meditācija. Dabiskas dziesmas, ne poza. Tās ir kā norakstītas no debesīm. Tas nav nekāds sasniegums, tā ir vienkārši ieklausīšanās sevī, sevis uzpazīšana. Cilvēks jau nepazīst savas bailes, savu drosmi, savu dvēseli. Es gribēju muzikālo uztveri iedarbināt nevis caur pamatinstinktiem, bet caur melodisko plūdumu, kas uzrunā citu pakāpi, ne vēderu. Jo rokmūziku, piemēram, klausās ar vēdera lejasdaļu, agresīvs ritms trāpa pa seksuālo nervu. Roks šūpo caur instinktu vietām. Bet mani interesē mūzika ar iekšēju ritmu, kurai piemīt melodiskā iešūpošanās, ko var klausīties ar sirds čakru un ar muguru. Es pārgāju uz šo uztveres zonu, kur radīšana ir organizēta jūta. To nojēdzis, es sāku ierakstīt savas dziesmas.
Neaizsniedzamā labdarība
Neko no biogrāfijas nevar noņemt. Tās ir gan manas uzvaras, gan manas kļūdas. Pārmaiņu laiks daudzas uzvaras pārvērtis par zaudējumiem.
Janvāra barikādēs es biju Zaķusalas astes gala komandants, veselu nedēļu neatstājot pozīcijas. Tautas frontes dibināšanā piedalījos Rīgā, Cēsīs, Valkā, Strenčos un aktīvi tajā darbojos. Cēsīs mēs pirmie uzvilkām Latvijas karogu. Ordeni negaidu, pašapziņai tas nav vajadzīgs. Kā teicis Ošo: ja putnam par viņa izcilo lidojumu piespraustu ordeni, tas vairs nebūtu izcils lidojums. Taču šodien es esmu dzimtcilvēks, kuram nav pat iespējas aizbēgt no šīs valsts, jo nesaņemu ne pensiju, ne pabalstu.
Visa dzīve man bijusi… esmu strādājis, taisījis to, kas man patīk. Neiesaistījos nez kādos darba kolektīvos. Ja bija brigāde, tad paša savākta, ar ko kopā restaurējām vai veidojām kultūrvidi. Man nebija egoistiskas domāšanas. Iespējams, vajadzēja būt taupīgam, tālredzīgam, strādāt kādu tā saukto “valsts darbu”. Es nenožēloju. Sastapos ar daudziem interesantiem ļaudīm. Tomēr sajūtot, ka vārtiņi aiziešanai ir tuvu un ka ķermeniskais smagums kļūst aizvien lielāks, es saprotu, cik sociāli neaizsargātā vidē mēs dzīvojam.
Es piedalos kultūras apritē, koncertos, izstādēs. Siguldas luteriskās draudzes baznīcā man ir izstāde jau piekto gadu, izbraucu uz dažādiem koncertiem. Bet tie nav honorāri, par kuriem varētu izdzīvot, bieži vien – pat apmaksāt ceļa naudu. Man gadījies atteikt labdarības koncertu tikai tāpēc, ka, piemēram, Tukums man nav sasniedzama planēta, jo man nav naudas benzīna, mašīnas un šofera apmaksai! Es būtu ar mieru piedalīties labdarībā, ja vien tiktu līdz tai. Ir briesmīgi, ja cilvēks ir spējīgs strādāt, piedalīties dzīvē, bet vienkārši nav darba. Īstus kamīnus būvēt arī kāds tagad grib reti. Nevaru nodrošināt pat savu darbošanos mākslā, jo ik brīdi jādomā, vai neizliks no dzīvokļa. Izrādās, mākslinieks ir sociāli visneaizsargātākā būtne tajā brīdī, kad pienāk krīzes stāvoklis. Vai vienkārši novecošanās, darba piedāvājumu trūkums. Valsts mani ir pievīlusi, bet dzimtene – ne. Tāpēc, ja šodien nāktu kāds iekšā, es paliktu šeit, kur sēžu. Nav jau, izņemot dzimteni un savu dzīvību, ko aizstāvēt.
Tāpēc gribu runāt vienīgi par brīnumu, kurā es piedalījos. Saka: dzīve. Dzīve jau nebeidzas arī pēc nāves. Tā turpinās, jo – cik bezgalīga ir realitāte un kosmoss, tik bezgalīgi ir mūsu ceļojumi. Bet uz šeit pavadīto brīdi es skatos kā brīnumā, jo daudzveidība, kurā man ļauts piedalīties, ielīksmo. No tā viedokļa, ka esmu bijis gana drosmīgs, lai tai pieskartos. Manas dziesmas ir kā tīšs ievainojums, lai mēs kā Dieva dēli tomēr neaizmirstu atgriešanos mīlestībā. It kā jau man nav daudz to skumjo dziesmu, bet melodisku gan… papilnam. Un kā Atāls teicis: skumjas – tas ir laimes ienākuma nodoklis. Šķiet, vienīgais nodoklis, kuru esmu godīgi maksājis, jo bijis ko un bijis no kā.
