Guna Roze: Never muti! 10
Šķiet, nelaimīgais skandāls ap nu jau visiem zināmu dzejoli aktivizējis veselu ar vārdiem aizskarto armiju, kur katram zaldātiņam sava sāpīte, savs iemesls ģībonim vai dusmām.
Man, kurai latviešu valoda nozīmē vairāk nekā mātes valodu, bažas rada pieaugošā un agresīvā cenzūra, proti, atsevišķu interešu grupu iekšpolitikas kodeksi, kas nez kāpēc būtu jārespektē arī atšķirīgu interešu grupu cilvēkiem.
Kopš bērnības zinām leģendu, ka ārzemēs, norādot uz preci veikalos vai tirgū, nedrīkst sacīt “šitais, šito”, jo “shit” tulkojumā no angļu valodas nozīmē “sūds” (daži jau noģība). Tajā pašā laikā latvieši uzjautrinās par krievu sieviešu vārda Gaļina saīsinājumu Gaļa un ķiķina pie saldumu veikaliem Somijā, jo to izkārtne vēstī “Maukas” (vēl daži ģībonī kritušie). Gluži tāpat igauņi Rīgā ierēc pie uzraksta “Pērses iela” (aizmirsu, kāpēc. Labi vien ir, citādi vēl kāds būtu gar zemi). Fonētika. Aizspriedumu nenomocītam cilvēkam pat prātā nevar ienākt, ka kāds te var sākt cepties. (Iekodu lūpā: varbūt pavāri protestē pret vārda “cepties” lietojumu, bet pārtikas tehnologiem var nepatikt vārda “sviests” biežāk lietotā nozīme.)
Kāpēc šāds – šķietami muļķīgs – ievads? Pavisam nesen sociālajā portālā “Facebook” arhibīskaps Jānis Vanags aizsāka diskusiju, ierakstot savā laika joslā: “LTV1 ir gājusi uz priekšu no “Jēziņ” līdz “lai dieviņš nogrābstās”. Vai tas būtu par dieviņu, kas lēni brauca un kam rudzu rogu mētelītis?” Apmulsu ne pa jokam. Apmulsums nr. 1 – kas tur slikts? Apmulsums nr. 2 – vai ir labais tonis, aizstāvot vienu svētu tēlu, ironizēt par citu? Tas izklausās pēc aizvainota bērna “Pats tāds!” Tā kā cienījamais arhibīskaps savulaik bija mans ķīmijas skolotājs literatūras novirziena vidusskolā, atļāvos iesaistīties diskusijā, iebilstot, ka “varbūt nevajag cepties tur, kur būtībā nav par ko cepties! Lai met akmeni pirmais, kurš pats runā sterili un nevienu neaizvainojot. (..) Tā ir tautas mutvārdu folklora, un ne vienā, ne otrā izteicienā ne kā cilvēks, ne literāts, neredzu ļaunuma vai aizvainojuma pazīmes. Zinot kontekstu, kādā parasti tiek lietots teiciens “Lai dievs nogrābstās!”, saprotu to vienīgi kā “kaut kas traks!”. Un vai gan “Jēziņ!” nav tikpat labestīga uzruna kā “Jānīt vai Guniņ?”. Uz to Skolotājs atbildēja, ka “arī folklora var būt traumējoša un atmetama”. (Folklora atmetama???) Kāds cits diskutētājs bija pamanījis, ka “kāds no LV kanāliem filmās rupjus izteicienus tulko kā Jēziņ”, uz ko nākamais iesmaidīja: “Varbūt vajag palīdzēt ar tulkojumu. Iesniegt paraudziņus:)” un vēl kāds: “Hmm, diskusija lika aizdomāties. Es parasti, kad runāju par J. K., saku Jēziņš, tā mīļi, nevis nievājoši. Laikam tad iznāk, ka tā nedrīkst teikt?”
Vai mani nomētās akmeņiem, ja sacīšu: “Drīkst!” Tāpat kā latvietis drīkst izsaukties: “Lai dievs nogrābstās!” Lūk, definīcija (vikipedija.lv): “Tradicionālus vārdu savienojumus ar īpatnēju nozīmi, kas piemīt visam savienojumam kopumā un nav izsecināms no atsevišķo vārdu nozīmēm, sauc par frazeoloģismiem. Visbiežāk sastopami tādi frazeoloģismi, kas izsaka pilnīgi ko citu nekā vārdi, kuri tos veido.” Un kā viens no piemēriem minēts: “Ar dievu uz pusēm (šā tā, slikti).” Jēziņ, sanāk, ka arī šis ir aizvainojošs frazeoloģisms!
Bail iedomāties, kas notiktu, ja sarunvalodā (un to lieto arī literatūrā) būtu jāievēro visu interešu grupu kodeksi. Visdrošāk vispār nevērt vaļā muti, jo nav pārliecības, ka atkal nepasaki kaut ko no “Jēziņ” sērijas, tādējādi aizskarot kādu patvēruma meklētāju, tūristu vai makšķernieku (“Ne asakas!” vietā novēlēt labu lomu ir katastrofa). Melnādainos nedrīkst dēvēt par nēģeriem, ebrejus – par žīdiem, latgaļus – par čangaļiem. (O! Jau redzu ģībšanas pandēmiju.) Varbūt arī “ventiņi” ir lamuvārds? Atceros, kad mācījos divplūsmu pamatskolā, krievi apvainojās, ja kāds pateica “krievs”. Bet, Jēziņ! Viņi taču ir krievi, tāpat kā mēs latvieši. Lai dievs nogrābstās, ja es sākšu skaisties par uzrunu “latviete”!
Nupat par valodu atšķirībām runāju ar Anglijā dzīvojošu latviešu žurnālisti. Viņa sacīja, ka angļi sarunājoties uztver kontekstu, nevis atsevišķus vārdus. “Latviešiem Latvijā ir raksturīgi saprast visu burts burtā, visus dziesmu vārdus un tekstus filmās. Te nē, te lasa un klausās starp rindām.” Vai latviska piekasīšanās jēziņiem, čangaļiem un maukām neliecina par valodas noplicināšanu?
