Egils Līcītis: Ja deputāti līdz šim bijuši mīksts vasks oligarhu ķetnās… 1
Lai ikkatrs rosīgs uzņēmējs, izglītības un kultūras darbinieks saņemtu atbalsta līdzekļus, jāraksta projekts, rūpīgi izstrādāts plāns, kā piešķirto naudu izmantos. Lai pielocītu politisko partiju tīni ar gigantisku papildu finansējumu no valsts budžeta, pietiek ar ātri kā no maisa birstošiem vārdiem bez nopietnas argumentācijas – lai “mazinātos korupcijas riski”, “nebūtu atkarības no privātiem sponsoriem, kuri par ziedojumu pretī prasa pakalpojumu”, “uzlabotu komunikāciju ar vēlētājiem”.
Partijas grib vākt sārtu kožamu ābolu un saldu plūmju ražu jau šoruden, lai arī tamdēļ smags finansiāls slogs nogultos pār visu zemi.
Tā nolemts piecu līdzzinātāju biedriskā solidaritātē, nejautājot nodokļu maksātājiem, nekonsultējoties ar sabiedrību – it kā tā būtu bezīpašnieka nauda. Ko par to saka eksperti? Politoloģijas profesors Jānis Ikstens taču uzskatāms par tādu, un Ikstens ir sabijies, ka papildsummas piešķiršana nostiprinās partiju karteli, kas ir ne mazāk valstiski bīstams kā būvnieku nelegāla vienošanās.
Saeimā ievēlētajiem spēkiem pirms lēmuma pieņemšanas nav jāpamato, cik tie uzrakstīs likumprojektus par dotajiem līdzekļiem, kā piepirks klāt papildspēkus un veselo saprātu savā organizācijā, kā atvērs domnīcas un algos nozaru speciālistus.
Nē, viņi pieiet klāt pie budžeta kā pie pašrocīgi slaucamas govs.
Iespējams, politiķi sabiedrībai izdara lielus pakalpojumus, par kuriem neviens neko nezina, bet, izsitot kases čekus no nodokļu maksātāju līdzekļiem, ne ar vārdu vēlētājiem netiek solīts, ka līdz ar naudas ietecēšanu kontos pagaisīs partijām raksturīgā miegainība un kuslums. Tā vietā tiks likts čaklums un uzcītība, iepirkumus beidzot kārtos godīgā ceļā, un partijnieki kā melnstrādnieki ieraksies valsts darbā.
Partiju palīgā sauciens skan sen. Pat svētdienās nav bijis miera no čīkstēšanas – dodiet, živai, skanošo! Ja ne, tad sponsori noplūks mūs kā aveni. Būsim spiesti kalpot par sulaiņiem pie kaklakungiem, kuriem jāpielien un kuru vajadzības aptekalējamas pirmām kārtām – pāri valsts un vēlētāju interesēm.
Ak vai, tos grūtumus un spaidus, ko cieš sociāli neaizsargātākā un diskriminētākā sabiedrības grupa – politiķi! Partijām derētu pacensties būt ģimenes goda glabātājām, nevis diskreditēt sevi par bezspēcīgām pateikt nē alkatībai. Vai ar budžetnaudas palielinājumu nokaltīs tās rokas, kas ņēma no varai pietuvinātiem spekulantiem?
Ja deputāti līdz šim bijuši mīksts vasks oligarhu ķetnās, kas liek domāt, ka viņi nebūs mīcāmi arī turpmāk?
Tā runājot, partijas afišējas par kolektīviem nespējniekiem, kas nespēj par sevi gādāt, kas nepaļaujas uz pašu spēkiem un kas nevīžo maksāt biedru naudas. Bet, tiklīdz uzšķiņķos budžeta finansējumu, tad gan vairs nebūs ne baiļu, ne kukuļdošanas draudu, visas rūpes par līdzekļu vākšanu un lūgšanos labvēļiem pazudīs.
Neteiksim nē – uz cepumu, sviestmaizi tautas kalpi varētu cerēt no nodokļmaksātāju līdzekļiem, bet ne jau tik daudz naudas kā mellenes mežā, kā dzērvenes purviņā.
Tagad partijas neņemšot visu banku, iešot pakāpeniski, kas nozīmē, ka samaksu pieaudzēs ne desmitkārtīgu, bet astoņreiz lielāku. To limitēšot līdz 800 tūkstošiem gadā. Tas sitiens pakrūtē sarkanajai “Saskaņai”, kura bija laimīga tikt klāt apaļam miljonam, kā mūsu cittautiešu partneri saka, “bjudžeta” naudas.
Bet Kremļa roklaižām ždanokiešiem ar nāksies maksāt no valsts kases partijas celtniecībai un lai dzīve ritētu kā pa taukiem.
Protams, ka papildu finanšu novirzīšana partijām ir prioritārā un akcentējamā lieta, jo, palūk, pensionārs pašlaik iet salīcis zem pensijas pielikuma smaguma, mediķi saņem vairs ne knapu atalgojumu un izglītības nozare – vispār pārfinansēta.
