Māris Antonevičs: Ņemcovs Vašingtonā! Un Rīgā? 9
Rīgas domes deputāts Vilnis Ķirsis vērsies pie domes priekšsēdētāja Nila Ušakova ar ierosinājumu vienu no Rīgas ielām nosaukt par godu 2015. gada februārī nogalinātajam Krievijas opozīcijas politiķim Borisam Ņemcovam. Pieņemu, ka “Vienotības” politiķiem šī ideja ienākusi prātā, izlasot ziņu, ka nupat Ņemcova vārdā nosaukta iela ASV galvaspilsētā Vašingtonā. Un nevis šāda tāda, bet tā, pie kuras atrodas Krievijas vēstniecība. Uz šādiem lēmumiem daļēji varētu attiecināt moderno terminu “troļļošana”, kur lielāka nozīme par pašu notikumu ir paredzamajai reakcijai.
Labi zināms, ka Krievijas vara ļoti slimīgi uztver ikvienu Ņemcova vārda iemūžināšanas ieceri un liek tam šķēršļus. Regulāri tiek nopostīts Ņemcova domubiedru ierīkotais piemiņas memoriāls viņa slepkavības vietā uz tilta pār Maskavas upi (to gan parasti tikpat ātri atjauno). Tāpat tika norauta viņam veltītā piemiņas plāksne pie mājas, kur politiķis savulaik dzīvojis. Skaidrs, ka arī ASV lēmums liek Kremlim iekšēji vārīties dusmās, bet te nu rokas ir par īsām. Nav arī pārliecinošu argumentu, lai starptautiski kaut ko iebilstu. Kas tad bija Ņemcovs? Kāds noziedznieks vai neģēlis? Nē! Tieši pretēji – spilgts politiķis, bijušais Ņižņijnovgorodas gubernators, vicepremjers, parlamenta deputāts, vēlāk viens no aktīvākajiem opozicionāriem. Cienījama persona, kas kļuvusi par upuri nelietīgai slepkavībai. Oficiāli viņam neko nevar pārmest, tikai to, ka viņš asi kritizējis Putina režīmu. Bet tas jau mūsdienu Krievijā arī ir lielākais grēks, tikai kā to starptautiski pieklājīgi formulēt? Tas nav iespējams, tāpēc arī par Vašingtonas lēmumu Kremlis klusē. Vienīgi daži domes deputāti draud ar “simetriskiem” atbildes soļiem, solot pārdēvēt ielu pie ASV vēstniecības Maskavā. Vienīgi atrast “simetrisku” personāžu būs grūti.
Droši vien arī Vilnis Ķirsis ar savu priekšlikumu nolēmis nedaudz “patroļļot” – ne tik daudz Kremli, cik Rīgas mēru no “Saskaņas”. Ušakovs, protams, nevēlēsies kaitināt Maskavas draugus, atbalstot Rīgā ielu Ņemcova vārdā, tajā pašā laikā nav noslēpums, ka Ušakovs vēlas uzturēt pozitīvu tēlu arī Krievijas t. s. liberālajās aprindās. Tas nav tik viegli, jo jāmāk vienmēr īstajā brīdī “nolēkt”. Piemēram, Ušakovam agrāk patika afišēt savu draudzību ar Kirovas apgabala gubernatoru Ņikitu Belihu – bijušo Ņemcova partijas biedru, kas tika pieskaitīts mērenajai opozīcijai, bet īpatnējā veidā bija saglabājis pozīciju Krievijas varas elitē. Taču 2016. gadā Belihs tika apcietināts un viņam izvirzītas apsūdzības kukuļņemšanā. Cik dzirdēts, Ušakovs ļoti piesardzīgi runā par šo tēmu, mēģinot nepateikt neko lieku. Tāpat arī par Ņemcova likteni viņš līdz šim izteicies ar līdzjūtību, bet tā, lai tas izklausītos pēc iespējas apolitiskāk. Būs interesanti lasīt, kā Uškovs motivēs atteikumu nosaukt ielu Ņemcova vārdā.
Taču, ja atmet šo politisko spēli, tad Rīgā šādam lēmumam pamata tomēr nav. Ņemcovs neapšaubāmi bija rietumnieciski orientēts politiķis, un ir versija, ka tieši viņa aktīvā pozīcija, mudinot Rietumus (pirmkārt ASV) noteikt stingrākas sankcijas pret Krievijas eliti, esot bijis iemesls viņa slepkavībai. Aicinājumu nosaukt ielu Vašingtonā Ņemcova vārdā ASV izteica viņa meita, un lēmumu aktīvi lobēja arī Ņemcova līdzgaitnieki. Latvija šādu lūgumu nav saņēmusi, un arī kādus īpašus Ņemcova nopelnus Latvijas labā būtu grūti piesaukt. Varētu atcerēties arī dažas indīgas piezīmes, kuras viņš Latvijai veltīja, vēl būdams vicepremjera amatā – par krievvalodīgo tiesību ierobežošanu. Kad 2008. gadā intervēju Ņemcovu, viņš, tolaik jau būdams opozicionārs, to pašu atkārtoja jau daudz diplomātiskākā formā, ar uzsvaru, ka Latvijai “jāatrisina nepilsoņu jautājums”. Radās iespaids, ka gadījumā, ja pie varas nokļūtu Ņemcovs un viņa domubiedri, starpvalstu attiecības, protams, kļūtu labākas, tajā pašā laikā impērisma piegarša tik ātri nepazustu. Droši vien tas būtu kaut kas līdzīgs prezidenta Borisa Jeļcina valdīšanas laikam pagājušā gadsimta 90. gadu pirmajā pusē. Un, ja runājam par Krievijas politiķiem, tad drīzāk Jeļcins (ne Ņemcovs) ir tas, kuram Rīgā pietrūkst kādas piemiņas zīmes – ja ne ielas, tad vismaz plāksnes, kāda ir, piemēram, Tallinā.
