“LA” vērtē ministrus: Neaizstājamais Rinkēvičs? 18
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs “ugunskristības” piedzīvoja 2014. gadā, kad sākās Krievijas agresija Ukrainā. Sabiedrībā atsaucību guva ministra lēmums iekļaut vairākus Kremlim simpatizējošus Krievijas estrādes māksliniekus Latvijai nevēlamo personu sarakstā, taču nopietnākas “zivis” netraucēti aizpeldēja garām. Kopumā ministrs ir labi iestrādājies amatā, un viņa nomaiņa valdības veidošanas laikā pat netika apspriesta.
Piemērojas Eiropas nostājai
E. Rinkēviča karjera bija ļoti strauja – 90. gadu sākumā 23 gadu vecumā viņš kļuva par Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru, bet vēlāk vadīja Valsts prezidenta Valda Zatlera kanceleju. 2011. gada oktobrī viņu ministra amatam virzīja toreizējā Zatlera Reformu partija. Vēlāk viņš kļuva par šīs partijas biedru, bet pirms 12. Saeimas vēlēšanām diezgan neuzkrītoši “ieslīdēja” “Vienotībā”.
Kad Rinkēvičs stājās amatā, ārpolitika bija diezgan rutinēta joma. Bija ierasti, ka Krievija ik pa laikam izsaka pārmetumus Baltijas valstīm, bet nekas vairāk. Piemēram, 2012. gadā lielākais notikums Latvijas ārpolitikā bija ASV valsts sekretāres Hilarijas Klintones vizīte mūsu valstī. Tomēr situācija strauji mainījās, kad Krievija veica nelikumīgo Krimas aneksiju un uzsāka agresiju austrumu Ukrainā. Ārpolitikas eksperti uzskata, ka ministrs kopumā labi ticis galā ar izaicinājumiem. “Viņš ir viens no labākajiem ārlietu ministriem. Sākumā viņš izmantoja pieredzi, kuru viņš bija guvis, strādājot par ierēdni,” uzsver Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs Andris Sprūds. Latvija Ukrainas jautājumā bija diezgan asa, taču vienlaikus piemērojās kopējai Eiropas Savienības nostājai. Piemēram, attiecībā uz prokremliskajiem kaujiniekiem Donbasā ĀM izvairījās lietot terminu “teroristi”.
Daudzi sabiedrībā ar sajūsmu uzņēma ministra lēmumu nevēlamo personu sarakstā iekļaut Krievijas mūziķus – Oļegu Gazmanovu, Valēriju un Josifu Kobzonu, kā arī aktieri Ivanu Ohlobistinu, kurš bija izteicies, ka gejus nepieciešams sadedzināt. Zīmīgi, ka tajā pašā laikā “privātā vizītē” Latvijā netraucēti ieradās ar skandaloziem izteikumiem pazīstamais Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis. Tas liecināja, ka ĀM ne tikai strādā “uz publiku”, bet arī rēķina, kādas būs lēmumu sekas. Šajā gadījumā acīmredzot tika secināts, ka vēršanās pret ministru var apgrūtināt Latvijas attiecības ar Krieviju kultūras jomā. Tāpat ministrs neizmantoja savas tiesības liegt iebraukt Latvijā tobrīd vēl amatā esošajam Krievijas dzelzceļa vadītājam Vladimiram Jakuņinam, kurš bija ieradies uz bijušā “Latvijas dzelzceļa” valdes priekšsēdētāja Uģa Magoņa dzimšanas dienas svinībām. No ministra varēja sagaidīt aktīvāku rīcību, kad Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs demonstratīvi šā gada sākumā apmeklēja Latvijā par kara noziegumiem notiesātā sarkanā partizāna Vasilija Kononova kapu.
“Nevajag jau skriet pakaļ katram estrādes dziedātājam,” saka bijušais Latvijas Universitātes Starptautisko attiecību institūta vadītājs Juris Bojārs. Tomēr kopumā viņam nav pārmetumu par veidu, kā Rinkēvičs veido politiku. Viņš izsaka vērtējumu, kādas īpašības ārlietu ministram pietrūkst, lai kļūtu par starptautisku līderi: “Paskatieties uz Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu. Ja esat no mazas valsts, jūs varat ar lielvalstīm cīnīties tikai intelektuāli, un šādas spējas starptautiskajā politikā piemīt Ilvesam, Rinkēvičam gan – ne.” Kā pozitīvas E. Rinkēviča īpašības viņš min to, ka viņš kā ministrs ir enerģisks un aktīvs.
Kritiku E. Rinkēviča darbam izsaka Saeimas Ārlietu komisijas deputāts Jānis Dombrava (NA), kurš uzskata, ka ministra veidotā ārpolitika ir reaģējoša, tajā neesot iekļauts risku izvērtējums. “Ja tiktu aptverti riski tuvāko piecu līdz desmit gadu laikā, tad ārlietu dienestam būtu vieglāk strādāt. Viens no riskiem ir Krievijas impēriskums, bet otrs – migrācijas krīze, kuru jau varēja paredzēt,” spriež J. Dombrava. Deputāts par maldīgu uzskata savulaik ministra pausto izteikumu – ja Latvija nepiedalīsies bēgļu uzņemšanā, tad Latviju vairs nesargās NATO lidmašīnas. “Rinkēvičs neveido ārpolitiku, bet gan seko Vācijas, Francijas un citu Eiropas lielvalstu politiskajām nostādnēm un īsteno tās,” piebilst J. Dombrava.
J. Dombrava pievērš uzmanību tam, ka Ārlietu ministrijas pārziņā ir arī attiecību veidošana ar diasporu un “būtu svarīgi, lai ārlietu dienests ārvalstīs starp mūsu tautiešiem spēcīgāk uzturētu latvisko identitāti”.
