Salaspils memoriālam būtu vajadzīga vēsturiski patiesa ekspozīcija 22
Pirms 70 gadiem, 1944. gada 29. septembrī, pārstāja eksistēt nacistu iekārtotā Salaspils nometne. Padomju propaganda un tās ietekmē celtais memoriāls daļai latviešu joprojām liek gluži instinktīvi norobežoties no visa, kas ar šo nometni saistās. Tikmēr krievvalodīgā sabiedrības daļa to izmantojusi, ap nometni radot savu mitoloģiju. Nepieciešamība pēc objektīva stāsta par Salaspili kļūst ar katru gadu aktuālāka.
Top grāmata
Salaspils memoriāls ir viens no ievērojamākajiem Salaspils novada tūrisma objektiem līdzās Nacionālajam botāniskajam dārzam un Daugavas muzejam Doles salā. Gadā to apmeklē ap 50 tūkstošiem tūristu, īpaši grupas no Vācijas. Tikmēr vairākuma latviešu apziņā memoriāls turpina pastāvēt kā objekts, kas prezentē padomju okupācijas varu un tās ideoloģiju. Patiesais stāsts par Salaspils nometni kopš neatkarības atgūšanas tā arī nav izstāstīts līdz galam, līdz ar to latviešu sabiedrībai pret šo vietu radusies tāda kā alerģija, ko vēl veicina dažādu falsifikāciju popularizēšana krievvalodīgajā vidē, uzskata Salaspils novada domes priekšsēdētājs Raimonds Čudars.
Nākamgad ”LA” izdevniecība lasītāju vērtējumam nodos vēsturnieku Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes kopdarbu “Salaspils nometne, 1941 – 1944″. Tas būs akadēmisks darbs, kurā beidzot apkopota zināmā un dokumentāli pierādāmā informācija par soda nometni, ko dažs gatavs pielīdzināt teju Aušvicai un izmantot savas politiskās platformas stiprināšanai. Salaspils novada dome nolēmusi atbalstīt topošās grāmatas izdošanu, jo tā palīdzēs izskaust padomju gados izdomāto.
Bez šaubām, Salaspils nometne bija ciešanu vieta, kur gāja bojā cilvēki, taču padomju laikā sacerētie mīti ir tā aizēnojuši vēsturisko patiesību, ka pat aizmirsies, ka Salaspils gūstekņi bija arī Latvijas Centrālās padomes (LCP) locekļi, tajā skaitā Konstantīns Čakste, ka tur bija arī vēlākais ārsts un literāts Miervaldis Birze, par disciplīnas pārkāpumiem ieslodzītie latviešu leģionāri un citi vācu okupācijas laika varas likumpārkāpēji. Taču, kad runā par Salaspils upuriem, parasti atceras vien ebrejus un nometnē turētos baltkrievu bērnus. Kā jau tas Latvijā ar Otrā pasaules kara notikumiem gadās, arī Salaspilī ieslodzīto pieminēšana sabiedrībā nenotiek ”vienā balsī”. ”Publiskajā telpā patlaban dominē tikai vienas ieslodzīto kategorijas stāsts. Valsts atbalstam šī loka pārraušanai vajadzētu būt nopietnākam nekā līdz šim,” piekrīt vēsturnieks Uldis Neiburgs.
Salaspils mīti
Problēmas rada jau pats Salaspils nometnes nosaukums. Nometne atradās vācu drošības policijas un SD komandiera Latvijā Rūdolfa Langes pakļautībā, nevis Koncentrācijas nometņu pārvaldē. Oficiāli tā skaitījās darba un pāraudzināšanas, nevis koncentrācijas, nometne, kaut nacistu represīvo nometņu sistēmā, bez šaubām, ietilpa. Tikmēr padomju gados Salaspili sauca tieši par koncentrācijas nometni. Šīs paražas piekritēji katru, kurš grasās nometni saukt citādi, gatavi apsūdzēt ”nacisma reabilitācijā”. Vēsturnieks Neiburgs spriež, ka galvenais tomēr ir nevis tas, kā nometni saukt, bet atklāt tās būtību. Salaspils nebija ”sanatorija”, taču režīms tur bija vieglāks nekā Rīgas Centrālcietumā, kur izpildīja nāvessodus, vai patiesajās koncentrācijas nometnēs Dahavā, Mauthauzenē, Štuthofā.
Ieslodzīto skaits nometnē pastāvīgi mainījās. Neiburgs aizrāda, ka tagadējo krievvalodīgo mediju uzturētais tēls par Salaspils nometni un tajā ieslodzītajiem kā kaut ko nemainīgu, ir maldīgs: ”1941./1942. gadā situācija bija viena, līdz 1943. gada decembrim, kad politieslodzīto transportus nosūtīja uz Vāciju, – cita. Kad ieradās pārvietotie no Baltkrievijas un Krievijas, situācija atkal bija cita. Kad vairākums ieslodzīto bija karavīri, atkal bija citādi.” Cilvēki nometnē parasti pavadīja dažus mēnešus, pirms tika nosūtīti uz citām nometnēm Eiropā, atbrīvoti vai nosūtīti lauku darbos, kā tas notika ar baltkrievu bērniem. Piemēram, vācu okupācijas laikā darba kavētājiem piesprieda 56 dienas nometnē, karavīriem par disciplinārpārkāpumiem – līdz sešiem mēnešiem.
No visiem, kas bija uzturējušies nometnē, aptuveni puse ieslodzīto bija ”politiskie”, militārās disciplīnas un citi likumpārkāpēji, ebreji. Otru pusi veidoja pretpartizānu akciju laikā pārvietotie Baltkrievijas un Krievijas pierobežas rajonu iedzīvotāji. To bija ap 6000 cilvēku. Par disciplīnas pārkāpumiem Salaspilī nonāca igauņu, latviešu un lietuviešu policijas bataljonu locekļi, latviešu un igauņu leģionāri. Par atteikšanos parakstīt vācu okupācijas varas pavēli par lietuviešu leģiona izveidi vairākas nedēļas tur turēja Lietuvas armijas ģenerāli Povilu Pļehaviču un viņa virsnieku grupu – ap 50 vīru. Dokumentos parādās, ka nometnē bijuši arī holandieši un norvēģi. Pēc Neiburga domām, atgādināt par to visu būtu ceļš, kā pārraut padomju laikā uzspiesto melnbalto Salaspils vēstījumu.
Salaspils nekad netika veidota kā nometne ebrejiem no ”daudzām valstīm”. Viņu klātbūtne ir vērojama tikai sākumā, kad 1941./1942. gada ziemā, būvējot nometni, gāja bojā aptuveni 1000 ebreju. Zināms, ka ieslodzīto vidū bijuši ebreji no Austrijas un Čehoslovākijas, taču kopējais šīs tautības ieslodzīto skaits padomju laikā stipri pārspīlēts.
Padomju gados un joprojām tiek manipulēts ar milzīgiem bojāgājušo skaitļiem – no 53 tūkstošiem līdz pat 100 tūkstošiem. Neiburgs norāda, ka faktiski nometnes pastāvēšanas laikā tajā dzīvību zaudējuši nedaudz vairāk par 2000 cilvēkiem. Salaspilī nomira vairāki simti pārvietoto baltkrievu un krievu bērnu. Daudzi no viņiem jau ieradās slimi, un viņu nāve nav saistāma ar mītiem par it kā notikušo asins ņemšanu nolūkā tās pārliet ievainotajiem vācu karavīriem. Asins paraugi slimajiem bērniem brutālā kārtā tika ņemti, taču medicīnisko izmeklējumu nolūkā. Būtu absurdi, ja slimo bērnu asinis vācieši vēlētos pārliet karavīriem. Nevar apgalvot, ka Salaspils nometnē atradās 7000 bērnu, ja kopējais no Baltkrievijas uz Latviju atvestais vīriešu, sieviešu, bērnu skaits bija ap 6000 cilvēkiem. ”Patīk kādam vai ne, bet nav pierādījumu, ka cilvēki vesti uz Salaspili ar mērķi tos te nogalināt. Salaspils nebija nāves nometne,” tā vēsturnieks.
Pārņemt ”uz goda vārda”?
Memoriālu Salaspils nometnes upuru piemiņai atklāja 1967. gadā. Piemiņas vietu veidoja tēlnieki Ļ. Bukovskis, J. Zariņš, O. Skarainis un arhitekti G. Asaris, O. Zakamennijs, O. Ostenbergs un I. Strautmanis. Memoriāla pašreizējā uzturēšanas normatīvā bāze joprojām balstās 1991. gada Augstākās padomes lēmumā, kurā teikts, ka memoriāls nodots Salaspils pašvaldībai apsaimniekošanā. Ieeja memoriālā ir par brīvu, taču teritorija visu diennakti tiek uzmanīta. Kultūras ministrija (KM) ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) starpniecību novada domei katru gadu valstij piederošā objekta uzturēšanai piešķir zināmu summu, tāpat periodiski tiek piešķirts papildfinansējums atjaunošanas un sakopšanas darbiem. Intensīvi memoriāla savešanai kārtībā investēts 2007. – 2009. gadā. Tomēr atsevišķās vietās no dzelzsbetona plāksnēm jau atkal spraucas ārā armatūra.
Pašvaldība būtu gatava memoriālu pārņemt, ja vien būtu kāda garantija par valsts līdzfinansējumu tā uzturēšanai. ”Kopš šī betona tēlniecības parauga radīšanas pagājuši vairāk nekā 40 gadi un tā uzturēšana prasa diezgan daudz līdzekļu. Mēs to redzam dienu dienā, un faktiski briest jau nepieciešamība pēc kādas kapitālas memoriāla restaurācijas,” stāsta novada domes priekšsēdētājs Čudars. Patlaban no KM Kultūras pieminekļu programmas tiek saņemti aptuveni 35 tūkstoši eiro gadā. Šī summa jau ilgāku laiku bijusi nemainīga, bet kopējās uzturēšanas izmaksas ir daudz lielākas. Domes vadītājs norāda, ka šogad tās ir 86 tūkstoši eiro, jo nepieciešams ne tikai pļaut zāli un apsargāt, bet arī veikt nelielus remontdarbus. Derētu atsevišķs likums par memoriālu, kas nodrošinātu arī finansējumu. ”Pārņemt uz godavārda un pēc tam meklēt naudu būtiskiem kapitālieguldījumiem… Tas būtu ļoti liels risks,” viņš piebilst. Pašvaldībā spriež: ja memoriāls tai piederētu, varētu piedalīties pārrobežu programmās un pretendēt uz finansējumu. Ar pašreizējo statusu to nevar.
KM nekādu principiālu iebildumu pret Salaspils memoriāla nodošanu pašvaldībai nav. ”Ja dome nāktu ar tādu priekšlikumu, tas būtu pamats nopietnai sarunai. Būtu jāredz konkrēti priekšlikumi un konkrēta apņēmība. Par finansējumu varam runāt tiktāl, ciktāl mums šis finansējums ir, bet finansējumu KM piešķir valsts budžeta likumā. Ārpus piešķirtā nekādus apsolījumus nevaram dot,” komentē KM valsts sekretāra vietnieks kultūrpolitikas un integrācijas jautājumos Uldis Lielpēteris. Viņš aizrāda, ka finansējuma deficīts ir raksturīgs visiem Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma objektiem un Salaspils memoriāls šajā jomā nav vienīgais. Tomēr, pēc Lielpētera domām, nevar sacīt, ka KM Salaspili būtu atstājusi novārtā: ”2012. gadā, kad mums bija īpaši maz līdzekļu, Salaspils objektam piešķīrām 18,5% no visa pieminekļu glābšanai paredzētā finansējuma. Cik varam, tik darām.”
”Problemātiskie” pasākumi
2005. gadā naudu Salaspils memoriāla restaurācijai ar Krievijas vēstniecības starpniecību piedāvāja Krievijas Federācija. Piedāvājumu noraidīja. Arī tagadējā Salaspils domes vadība pārliecināta, ka Krievija memoriāla uzturēšanā nav jāiesaista. Raimonds Čudars: “Mums jābūt pašiem atbildīgiem par to un jākontrolē, kas tur notiek.” Bet notikt vairākas reizes gadā tur mēdz ”problemātiski” pasākumi, kurus organizē Alfrēda Rubika sociālisti, ar tagadējo Latvijas Krievu savienību saistītas aprindas un ļaužu grupa, kas sauc sevi par Salaspils koncentrācijas nometnes bijušo ieslodzīto biedrību, lai arī tajā netrūkst gados jaunu cilvēku. Nereti šajos pasākumos piedalījušies arī Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas diplomāti. Viens no tādiem datumiem ir 11. aprīlis – Starptautiskā fašistisko nometņu ieslodzīto atbrīvošanas diena. Kā likums, šie pasākumi ir politizēti. Tos aģitācijai izmanto promaskaviski noskaņoti politiķi. Domes vadība mītiņos ir aicināta, taču nepiedalās arī 29. septembra pasākumā par godu nometnes likvidēšanas gadadienai. Interesanti, ka agrāk aktīvisti atzīmējuši 12. oktobri – brīdi, kad jau tukšo nometnes vietu sasniedza sarkanā armija. Šogad atzīmējamie datumi tika mainīti, iespējams, lai izmantotu izdevīgu brīdi pirms 4. oktobra Saeimas vēlēšanām. Vienīgais brīdis, kad vainagus Salaspilī noliek novada domes vadība, ir 8. maijs.
Prokrievisko politiķu cenšanās izmantot piemiņu saviem mērķiem faktiski kompromitē visu Salaspils nometnes piemiņas ideju, jo šiem ļaudīm neinteresē vēsturiskā patiesība, gluži tāpat, kā savulaik tā neinteresēja padomju režīmu. Vēsturnieks Uldis Neiburgs, pats savulaik memoriālā uzņemts pionieros, atgādina, ka padomju laikā Salaspils memoriālam bija ne tik daudz pieminēšanas, cik ideoloģiska un propagandas funkcija. Upuru piemiņa bija atstumta otrajā plānā.
Tagadējo krievvalodīgo Salaspils vēstures pētnieku nelaime ir tā, ka viņi turpina nekritiski izmantot padomju laikā izplatītos Latvijas PSR Tautas komisāru padomes un Latvijas kompartijas centrālkomitejas 1944. gadā izveidotās Ārkārtas komisijas datus. Nometnes izpēte, upuru ekshumācija toreiz tika veikta ļoti pavirši. Nekādas izmeklēšanas, upuru uzskaitīšanas nebija. Patiesība nevienu neinteresēja. Vajadzīgos skaitļus ”izzīda no pirksta”. Mūsdienās krievvalodīgie aktīvisti Salaspils nometnes upuriem pieskaita padomju karagūstekņus, kurus turēja pavisam citā nometnē, un gatavi ”Salaspils mocekļos” ieskaitīt pat Krievijas impērijas armijas garnizona kapos 19. gadsimtā apglabātos. Jāpiebilst, ka pēc kara Salaspilī tika turēti arī vācu karagūstekņi. 146 no viņiem tur miruši un apglabāti.
Ir skaidrs, ka nobriedusi nepieciešamība paplašināt šobrīd ļoti skopo memoriāla ekspozīcijas daļu, ieliekot tajā atbilstošu, objektīvu saturu, kurā nebūtu vietas ideoloģijai vai naida kurināšanai. Salaspils dome būtu gatava to uzņemties, ja saņemtu KM atbalstu. Iespējams, vajadzētu iekārtot arī kādu piemiņas vietu nometnē ieslodzītajiem LCP locekļiem. Raimonds Čudars uzsver, ka mērķis ir nevis ”mērīt ciešanas”, bet gan izstāstīt vēsturisko patiesību, ko savtīgo interešu vārdā neizdarīja padomju režīms: ”Latvijas Republikas un mūsu, salaspiliešu, pienākums būtu izstāstīt to stāstu līdz galam, precīzi, objektīvi.” KM pārstāvis Lielpēteris pilnībā piekrīt, ka no sociālās atmiņas veidošanas viedokļa Salaspils memoriāls ir īpaši atbildīgs objekts. Kas attiecas uz kādas barakas atjaunošanu ekspozīcijas nolūkiem vai citām izmaiņām memoriālā, tādām noteikti vajadzēs VKPAI piekrišanu. Arī ekspozīcijas jautājumu KM ir gatava pārrunāt, ”ja būs konkrētas vīzijas un iestrādes”.
Uzziņa
Vācu okupācijas laikā Salaspils nometnē pabija 18 – 22 tūkstoši cilvēku.
Vienlaikus 32 nometnes barakās varēja uzturēties ap 6000 ieslodzīto, katrā barakā pa 200.
Nometnē dzīvību zaudēja vairāk nekā 2000 cilvēku, tajā skaitā ap 1000 ebreju. 100 – 150 ieslodzītie nomira no necilvēcīgiem miesas sodiem; 400 – 500 no slimībām, 25 nošāva bēgot vai sodīja nošaujot. 100 no Salaspils atvesto, lielākoties padomju pagrīdnieku, nošāva Rīgas Centrālcietumā 1943. gada naktī no 5. uz 6. maiju. Nometnē miruši arī vairāki simti no Baltkrievijas atvesto bērnu.
