Ne moto, ne auto – kvadricikls. Kam piemērots, kā izvēlēties? 0
Ar kvadriciklu šodien nevienu nepārsteigsi, kaut gan joprojām tas daudziem ir un paliks svešinieks, daļa tikai pēc krietna laika prakses ar dažādiem divu un četru riteņu braucamajiem ļausies jaunatklāšanas priekam.
Arī es pēc vairāk nekā trīs gadu desmitu vizināšanās ar dažādiem braucamlīdzekļiem nolēmu pirmoreiz sēsties uz kvadricikla. Vai nav par vēlu?
Tiesa, uz šo gājienu mani izprovocēja “Gada motocikla” konkursa organizētājs Arnis Blodons, kurš aicināja piedalīties mediju testos, sakot: ja vari noturēt enduro motociklu, tad nebūs problēmu. Vai patiešām? Kā reizi vēl mugura iesāpējās…
Un tātad: uzņēmuma SIA “SDK” kanādiešu zīmola “Can – Am” 2015. gada ekonomiskās klases kvadricikls “Outlander L”. Tā pati kompānija (“Bombardier”), kas ražo arī lidmašīnas (tās izmanto arī mūsu pašu “Air Baltic”). Lētākais variants (no 6000 eiro, kas jau tuvu ķīniešu ražojumiem) ar “Rotax” 427 kub. cm šķidrumdzesēšanas četrtaktu dzinēju, 38 zirgspēki. Ir gan vienvietīgi, gan divvietīgi. Automātiskā variatora ātrumkārba. Var braukt ar diviem vai visiem četriem velkošajiem riteņiem. Ir stūres pastiprinātājs, ko var noregulēt uz dažādu jutīgumu. Nepieciešama B kategorijas autovadītāja apliecība.
Notikuma vieta: Līgatnes meža ceļi un pļavas. Daži grādi mīnusos un sniegs. It kā jau vairāk prasītos pēc sniega motocikla.
Daži pārsteigumi
Tomēr arī kvadricikls izrādās pilnīgi piemērots šādiem laika apstākļiem. Kaut arī īss un ne briesmīgi plats, tas negāžas un neizslīd, jo ir zems smaguma centrs un apbrīnojami mīkstas riepas. Kā norāda “SDK” direktors Jānis Kivlenieks, normāls gaisa spiediens ir 0,3 – 0,4 atmosfēras, tam noteikti nevajadzētu pārsniegt 0,5. Tas tāpēc, ka riepas kvadriciklam daudz vairāk nekā citiem braucamlīdzekļiem kalpo kā amortizācijas līdzeklis, kā saka, “izgaršo”, “aptin ap sevi” ne tikai nelīdzenumus, bet arī palielus akmeņus un celmus. Protams, katrai stabilitātei ir robežas, ko pierādīja motoinstruktors Uģis Spēlmanis, vispirms nejauši strauji pagriezienā iebraucot bedrē, pēc tam jauši – lai saprastu, kā pareizi krist. Galvenais secinājums: ja gāžas, vislabākais ir smuks kūlenis ar pārvēlienu pēc iespējas tālāk no kvadricikla. Likt kāju pie zemes ar domu noturēt līdzsvaru (kā motociklam) nav jēgas, jo ar to gāšanos tāpat neapturēs, var sanākt vēl sliktāk, ka kāja paliek zem braucamā. Tas jākontrolē, jo refleksiem ir spēks: man kāja pagriezienos reizēm pati spērās sānis no kāpšļa, riskējot aizķerties aiz kāda koka vai sasalušas ceļa grumbas. Kā skaidro tieslietu eksperts Oskars Irbītis, vadot motociklu (divratu), mēs izmantojam žiroskopiskos efektus un precesijas spēkus – motocikla rotējošās detaļas (riteņi, motors, transmisija) rada savdabīgu stabilizējošo efektu, ko varam efektīvi izmantot, vadot motociklu. Motocikls tiek vairāk vadīts ar sasvēršanu, mazāk ar stūri. Kvadriciklam ir četri riteņi, un nekādas runas par kaut kādu sasvēršanu vairs nevar būt. Šajā gadījumā vadīšana notiek līdzīgi kā motociklam ar blakusvāģi – ar kantēšanas palīdzību – sveroties uz līkuma iekšpusi un darbojoties ar stūri. Arī kāju pie zemes piemest nesanāks (traucēs virsbūve, kāpšļi), un, ja arī sanāks, tad noliksiet kāju tieši zem aizmugurējā riteņa ar visām no tā izrietošajām sekām…
Pārsteidza, ka stūre kā mocim, bet gāzes rokturis negriežas – gāze jādod ar labās rokas īkšķi, ar tādu kustību, kā velosipēdam pārslēdz ātrumus. Tā arī nepieradu. J. Kivlenieks gan ir pārliecināts, ka pierašana ir tikai laika jautājums. Tāda īkšķa svira esot drošības jautājums, jo ikdienā kvadriciklu galvenais ir noturēt – turēt ar rokturi, kas vienlaikus palielina dzinēja apgriezienus, sevišķi pagriezienos, var būt bīstami. Tiesa, sporta sacensībās gāzi dod ar rokturi, arī daļa brīvdienu braucēju pārtaisot uz šādu sistēmu. Iespējams, es arī būtu viens no viņiem – kaut kā neērti un arī nogura, nosala īkšķis.
Vēl pārsteidza, ka stundas braucienā pa mežu ne reizi neizmantoju ne rokas, ne kājas bremzi. Arī stājoties, šķērsojot upi un braucot no kalna. Vienkārši nevajadzēja, jo bremzes funkcijas lieliski pildīja variatora siksnas vai, vienkāršāk runājot, braucamais bremzējās ar dzinēju. Protams, ja trakotu, bez bremzēm neiztiktu.
Bet netrakoju. Mans komforta ātrums pļavās un meža ceļos beidzās pie 50 km/h. Daži kolēģi gan rāva līdz 90 km/h. A. Kivlenieks stāsta, ka prakse rāda – komforta ātrums vidējam braucējam ir apmēram līdz 80 km/h. Protams, daudz kas atkarīgs no brauktuves un līkumiem, bet uz normāla ceļa līdz šādam ātrumam kvadricikls neuzrādot nestabilitātes pazīmes. Ātrāk gan jau nepieciešama zināma meistarība, lai tiktu galā ar fizikas likumiem. Bet esot arī tādi braucēji, kam arī 130 km/h ir par lēnu…
Degvielas patēriņš atkarīgs no apvidus un kvadricikla lietošanas veida (var vilkt piekabi, šķūrēt sniegu, riteņus apmainīt pret kāpurķēdēm utt.) – 7 – 20 litri uz 100 kilometriem.
Vai pirkšu?
Kvadricikli esot lauksaimniekiem, mežiniekiem, gāzes, naftas vadu, zivju dīķu, viesu namu apsaimniekotājiem, armijniekiem, vienkārši šā braucamā mīlētājiem. Vai esmu vai būšu viens no viņiem? Godīgi teikšu, ka ne, lai gan apzinos, ka būtu ceļi un neceļi, kur, netiekot ar savu opeli vai enduro motociklu, ar kvadriciklu tiktu, bet cik bieži ir šīs reizes? Maz. Eh, vienīgi, rudenī sēņojot, kvadricikls noderētu. Ar motociklu sēņot braukt baidos. Pirmkārt, liekas, ka divriteņu braucamo, kaut kur uz vairākām stundām noliekot (lai arī kā saslēgtu), var neģēļi aizstumt vai apzagt, otrkārt, vienmēr ir jautājums, kur likt ķiveri, liekās drēbes un pašas sēnes. Bet kvadriciklu tā vienkārši neaizstumsi, tajā vairāk var salikt vai piekabi pielikt. Un tas jau jāzog kā automobilis. Kaimiņš gan teic, ka šādu braucamrīku pirkšot. Vienreiz jau bijis, bet vienā no pirmajiem braucieniem ielicis kokos, sasitis braucamo un sasities pats, kļuvis bail par sevi un pārdevis. Tagad kļuvis rāmāks un atkal sākot gribēties braukt ar kvadriciklu.
Vēl jāpiebilst, ka ir kvadricikli ar jaudīgiem dzinējiem un kāpurķēdēm, sešiem riteņiem un pat tāds kā bagijs ar auto stūri. Bet par tiem jau cits stāsts.
