Nāve ir vārti uz dzīvību. Kas ļauj piekrist šādam apgalvojumam? 3
Fiziskā dzīve – maznozīmīgs eksistences posms
Cilvēks pakāpeniski pārliecinās par to, ka šajā dzīvē ir ļoti daudz jaunā, taču tajā pašā laikā tā ir it kā atspulgs tai dzīvei, kuru viņš jau iepazinis dzīvošanas laikā uz Zemes. Jo astrālajā pasaulē domas un vēlmes izpaužas redzamās formās, kas veidojas no dažāda blīvuma matērijas. Atbilstoši tam, kādā veidā astrālā dzīve turpina attīstīties, cilvēks aizvien vairāk it kā ieiet sevī. Būtībā pilns iemiesošanās periods arī izpaužas tādējādi, ka cilvēka Ego jeb nemirstīgais Es aizvien dziļāk iegrimst matērijā, bet vēlāk atbrīvojas no tās, aiznesot sev līdzi visus savu pūliņu rezultātus.
Ja mūsdienu cilvēku ar laikmetīgu pasaulskatījumu palūgtu novilkt simbolisku dzīves līniju, viņš, visdrīzāk, novilktu taisni, kas sākas ar piedzimšanu un beidzas ar nāvi. Savukārt, piemēram, teosofs dzīvi attēlotu drīzāk kā elipsi, kas iziet no Es visaugstākajā mentālajā līmenī un tad atkal pie tā atgriežas. Ja novelk trīs paralēlas līnijas, kas atspoguļo trīs pasauļu – fiziskās, astrālās un mentālās – robežas, cilvēka dzīves līnija ies cauri mentālajai pasaulei, nolaidīsies astrālajā, bet vēlāk – kas ir elipses salīdzinoši visnenozīmīgākā daļa – šķērsos līniju, kas atdala astrālo līmeni no fiziskā, un pagriezusies tā atkal pacelsies astrālajā un mentālajā pasaulē.
Tādējādi fiziskā dzīve būs pārstāvēta tikai ar to nelielo daļiņu līknes, kas iet zemāk par līniju, kura nosaka robežu starp astrālo un fizisko pasauli, bet piedzimšanas un nomiršanas momenti būs tie punkti, kuros līkne šķērso šo līniju. No tā kļūst saprotams, ka šie momenti itin nemaz nav tie svarīgākie visā evolūcijas līnijā.
Patiesais centrālais punkts būs tas, kas visvairāk attālināts no Es, proti, tas, ko astronomijā dēvē par afēliju – planētas vislielākais attālums no Saules –, un šis punkts nebūs ne piedzimšana, ne nāve, bet gan tas fiziskās dzīves vidējais periods, kad spēks, kas iziet no Es, iztērējis savu tiecību un pagriežas atpakaļ virzienā, lai iesāktu jaunu un garu atkāpšanās vai atgriešanās procesu.
Tas izpaužas tā, ka cilvēka domas aizvien vairāk novēršas no laicīgā un viņš sāk aizvien mazāk interesēties par fiziskām lietām, un tas tā turpinās tik ilgi, kamēr viņš no sevis nomet fizisko ķermeni. Pēc tam sākas viņa dzīve astrālajā līmenī, un tās laikā atkāpšanās vai atbrīvošanās process no matērijas varas nepārtraukti turpinās. Cilvēks aizvien mazāk interesējas par blīvo astrālo matēriju, no kuras veidoti fizisko priekšmetu atspulgi, un aizvien vairāk vērības novirza uz augstākas kārtas parādībām, uz tā dēvētajiem domu tēliem, kas uzbūvēti no astrālā līmeņa iespējami smalkākās matērijas.
Tādējādi cilvēka dzīve aizvien vairāk kļūst par eksistenci domas pasaulē, savukārt tie pasaules atspulgi, kurus viņš tikko pametis, aizvien vairāk izblāvo, kamēr vispār iziet ārpus viņa redzes loka. Taču tas tā notiek ne jau tāpēc, lai cilvēks mainītu vietu telpā, bet gan tāpēc, ka mainījies viņa uzmanības centrs. Viņa vēlmes turpina eksistēt, savukārt viņu ieskaujošās formas lielāko tiesu ir šo domu izpausmes. Un no tā izriet, ka viņa dzīves laime vai nelaime viņpasaulē atkarīga no šo vēlmju iedabas.
