Egils Līcītis: Latvijas futbola izlases spēlētāji ir kā bezzobaini vilki 0
Akurāt pirms 15 gadiem šajā dienā Latvijas futbola izlase Eiropas čempionātā Portugālē nospēlēja neizšķirti 0 pret 0 ar Vāciju. Toreiz Portu estadio Māris Verpakovskis šāvās pretinieka soda laukumā kā zibens, gar malām lidoja žiglie vanadziņi Bleidelis ar Rubinu, vidū piespēļu tīklu vērpa lielmeistars Astafjevs, aizsardzību regulēja un vārtus kā mūris cementēja Koļinko.
Vācieši varēja būt laimīgi, ka tikuši cauri sveikā ar bezvārtu neizšķirtu. Kā pēc spēles krodziņā rezumēja kāds friču līdzjutējs – ek, būtu mūsu blicē tāds mazais nazītis kā jūsējais 9. numurs (Verpakovskis. – E. L.), tad mēs pretniekus mizotu kā kartupeļus!
Kopš tiem laikiem aizskrējuši daudzi ūdeņi, Latvijas futbols vairs nenotiek uz kultivēta zāliena, bet iekritis dziļā bedrē un drīz būs zem velēnas.
Uz laukuma uzlaistā valstsvienība, tagad dēvēta par vilkiem, izskatās izirusi un izšķīdusi gabalu gabalos kā “KPV LV” partija. Mūsu vārtsargs krīt, ceļas, atsit bumbu, kad to sper pa tiešo virsū, bet ja sitienus precīzāk nomērķē stūros un devītniekā, tad ir ielaists gols kā likts.
Aizsargi trīc no bailēm, lai tuvumā neparādās svešs presingotājs, uzmanās, lai savā soda laukumā neuzmītu pretspēlētājam uz kājiņas, kustas kā vēžveidīgie, aizsardzība ir irdena un viegli caursitama.
Bruņrupuča vai gliemeža ātrumā pārvietojas arī Latvijas pussargi, kuri izskatās aizmiguši, kā būtu nolīgojuši iepriekšējo nakti.
Laukuma centrā padot precīzu piespēli mūsu kājbumbas meistariem, spēles konstruktoriem gadās tikpat reti, kā ar pirmo rāvienu trāpīt diegu adatas aci. Nesaņemdami bumbu, Latvijas komandas uzbrucēji var griezties ap savu asi kā vilciņi vai uzlēkt tik augstu gaisā kā balerīnas, bet nespēj sāncenšiem nedz sāpīgi dzelt, nedz stipri kost.
Uzbrukums aizrijas, jo visi 11 spēlētāji ir nevis dzīvas gaļas plosītāji vilki, bet bezzobaini, mīlīgi dzīvnieciņi, piemēram, zālēdāji truši vai kāmīši.
Daudzi špīleri izlases sastāvā paņemti kā bezbiļetnieki, goda glābšanai neder arī uzaicinātie mazpazīstamie juniori tīneidžeri. Nav brīnums par spēles kvalitāti, ja futbola ziedu laikos valstsvienības līderi spēlēja labās Eiropas līgās, kamēr tagadējie vadošie uzbrucēji pārstāv poļu 2. līgas klubus, dažs kuļas pa Krievijas pēc spēka otro līgu, cits sitas Kiprā, liela daļa ir vietējā čempionāta dalībnieki.
Kaut gan lejupslīde turpinās jau ilgāku laiku, Latvijas futbola katastrofa notika Gibraltārā, kad ar 0 : 1 zaudējām pasaulē pēc ranga pēdējai izlasei. Iedomājieties, zaudējām kalnam! Ne valstij, ne zemei, bet klintij! Tas ir jāmāk, un tad jau drīkst paspēlēt arī aitu ganiem un vaļu medniekiem no Fēru salām, smagi kapitulēt un krist no Izraēlas un Slovēnijas spiediena un ciest kārtējo kaunpilno 0 : 5 zaudējumu.
Fani ir depresijā, reti kurais vairs apmeklē izlases mačus, bet televizorā noskatās vien aiz intereses, lai savām acīm redzētu, cik zemu var gāzties Latvijas futbola prestižs. Paši spēlētāji vairs neattaisnojas ar pārlieku karstumu vai mitrumu, ne ar to, ka spēles dienā nepareizi sastājās zodiaka zīmes. Nē, “vilki” nokārtām galvām, nomāktībā atzīst – mēs tā nemākam, mēs uz tik augstu līmeni nevelkam.
Nemaz par nāvi nebūtu, ja valstsvienības stadionam tiešām iedotu diskvalifikāciju – itin kā par rasistisku žestu, fīrera sveicienu, ko klātesošie publikā rādījuši Izraēļa dēlu virzienā. Līdzjutēji vismaz neredzēs un nejutīs šausmas uz laukuma, ko rada mūsu futbolistu saspēle.
Vai pasaules sporta karalis izglābs kailo dzīvību Latvijā? Kad uz viļņa ir handbols un volejbols, kad augstākajā līgā spēlē hokejisti un liela nākotne ir basketbolistiem, būtu vecāku barbarisms sūtīt bērnus trenēties futbolā.
Kā izskatās, te nelīdzēs nedz pasaules labākā trenera uzaicināšana, nedz sevišķi stipras zālītes un Austrumu medicīna, nedz algas un prēmijas trīskāršojums – līdzjutējiem uz nākamo Latvijas futbolistu uzvaru starptautiskā arēnā būs vien gadiem jāgaida un ar to nāksies sadzīvot kā ar čūlojošu brūci.
