Nākotne ir aizrautībā, emocijās. Saruna ar futurologu Patriku Diksonu 1
Pasaules tendenču forumā “World Trends Forum” Rīgā uzstājās britu futurologs un biznesa konsultants Patriks Diksons. Izdevums “The Wall Street Journal” viņu nodēvējis par “globālo pārmaiņu guru”. Arī viņa mājas lapa nodēvēta www.globalchange.com. 2005. gadā Diksons tika ierindots 20 ietekmīgāko biznesa domātāju sarakstā. Preses konferencē pirms uzstāšanās un intervijā “Latvijas Avīzei” viņš atbildēja uz dažiem aktuāliem jautājumiem.
– Vai savas nākotnes prognozes dalāt par brīvu?
P. Diksons: – Ja runājam par jaunām idejām, tās jūs varat atrast manā mājas lapā internetā – ap 600 video, ap 100 programmatisku uzrunu, simtiem manu lekciju – tās visas tiešsaistē par brīvu ikvienam visā pasaulē. Es uzskatu, ka mūsu nākotne ir atkarīga no dalīšanās ar zināšanām.
Virza emocijas
– Kaut mēs visvairāk runājam par ekonomikas un inovācijas nozīmi nākotnē, ir viens vārds, kas apvieno visus cilvēkus un arī Latvijas nākotni virza vēl straujāk – tās ir emocijas. Tās rada kaisli un enerģiju.
Vēsturi virza nevis notikumi, bet cilvēku emocionālā reakcija uz tiem. To pierāda arī notikumi Krimā. Emocijas un kaisle maina cilvēkus un paaudzes. Ja mēs gribam uzzināt Latvijas nākotni, Krievijas nākotni un arī Eiropas Savienības nākotni, vai arī tehnoloģiju nākotni, ir jāsaprot cilvēku daba – aizrautība un jūtas. Un kā mainās cilvēku psiholoģija.
Viens piemērs. Jau tagad tehnoloģiski varam pievienoties cilvēka smadzenēm. Mēs varam ievietot viedkarti jūsu galvā. Tas nozīmē, ka varat nosūtīt e-pastu un īsziņu, tikai domājot vien, no vienas personas otrai. Ar dzīvniekiem izmēģināts – tas darbojas. Mans jautājums jums, žurnālisti: paceliet roku tie, kuri vēlētos, lai jūsu galvā ievietotu čipus un jūs kā žurnālisti savus rakstus varētu rakstīt, vien domājot. Paceliet roku, kuri vēlas čipus galvā! Ko? Neviena? Tagad jūs sākat saprast: nākotne nav inovācijā – es taču jums parādīju pārsteidzošu inovāciju, bet neviens no jums to nevēlējās! Nākotne ir aizrautībā, emocijās. Kad es jums stāstīju par dzīvniekiem, kuri pārraidīja savas emocijas pa mobilajiem sakariem, es vēroju jūsu sajūtas un emocijas šajā zālē. “Neesmu pārliecināts!”, “Šī ir jēla ideja” – jūs reaģējāt uz šo inovāciju emocionāli.
No tā izriet, ka, piemēram, “Nokia” nākotne ir daudz vairāk atkarīga no emocijām, bet ne no inovācijām. To “Apple” saprata, bet “Blackberry” – ne. Jā, pētījumi, zinātne ir vajadzīgi, bet, ja aizmirsīsit emocionālo pusi, tad vienmēr būsit nokavējušies – gan kā politiķi, gan kā biznesa līderi.
Trešais pasaules karš – no Ukrainas?
– Vai no Ukrainas sāksies trešais pasaules karš?
– Kari parasti izceļas no maziem notikumiem. Nākotne nav atkarīga no zinātnes un inovācijas, tehnoloģijām un ekonomikas vien. Nākotni noteiks cilvēku emocijas, kas patlaban Ukrainā ir sakāpinātas. Un emocijas ir ļoti karstas arī Krievijā. Patlaban situācija ir nopietna, un nedomāju, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins to kontrolē. Nedomāju, ka vispār kāds spēj notiekošo kontrolēt. Notikumus virza cilvēku kustības, kas ir ļoti emocionālas gan iepriekšējo karu dēļ, gan šī reģiona vēstures dēļ. Zinu, ka arī Latvijas iedzīvotājiem ir daudz kara atmiņu. Šīs atmiņas ir ļoti dziļas un saglabāsies vairākās paaudzēs.
Ukrainā šis ir sarežģīts laiks, jo sakāpinātā emocionalitātē cilvēki notikumus redz vai nu melnā, vai baltā krāsā. Esmu novērojis ļoti sakropļotu informāciju par notikumiem atkarībā no tā, vai to raida Krievijas vai Ukrainas televīzija.
Varbūt būs nepopulāri apgalvot, bet vienā ziņā Putinam varētu būt taisnība kā lielam futūristam, ka ilgtermiņa risinājums saskaņai Ukrainā var būt tikai lielāka autonomija reģioniem.
Izšķir piederība ciltij
– Arī manā valstī Lielbritānijā Skotija vēlas atdalīties. Pat tad, ja tā kļūs nabadzīgāka un saraus saites ar ES, tomēr tā vēlas būt suverēna. Līdzīgi atsevišķas valsts daļas vēlas kļūt neatkarīgas arī Spānijā, Kanādā u. c. Ukrainas autonomijas problēma nav tikai viena konkrēta reģiona problēma, tā ir pasaules tendence.
Nacionālisms ir pavēris ceļu un pastiprinājis lokālismu. Cilšu spēki (tribalism) ir vislielākie pasaulē: tos raksturo valoda, kultūra, identitāte, kopiena, apvidus, organizācijas. Piederība ciltij ir saistīta ar emociju valodu. Ja sapratīsit cilšu domāšanu, spēsit virzīt pasauli.
Cilšu piederība radusies kā pretstats universālam globālismam – makdonaldi visur – pat Krievijā. Jo lielāks globalizācijas spiediens, jo vairāk makdonaldu, jo jums lielāka vēlme runāt latviešu valodā. Jo vairāk krievu visur, jo vairāk pastiprinās cilšu spēki.
– Vai arī Ukrainas šodienas situāciju vēl skaidrojat ar šodienas cilšu kustības rezultātu?
– Ukraina daudzus gadus bijusi kultūras izvēles priekšā. Austrumukrainas industriālais partneris bija Krievija, bet Rietumukraina orientējās uz Eiropu. Tas nav nekas jauns, un šādā nozīmē notikušais nav pārsteigums. Taču iepriekšējo notikumu ķēdē esam nonākuši bīstamā posmā.
2001. gada 11. septembris bija psiholoģiski smags trieciens ASV, kaut arī bojā gājušo skaits bija neliels salīdzinājumā ar bojāgājušo skaitu satiksmes negadījumos. Pēc tā ASV vienpusējā kārtā mainīja saistības starptautiskajās attiecībās. Likumi, kas liedz iebrukt citā valstī, tika pārkāpti. Agresija pret Afganistānu, pret Irāku izraisīja politiskus konfliktus Apvienoto Nāciju Organizācijā. Daudzi pārmeta, ka šo valstu nacionālā suverenitāte tika pārkāpta.
Varētu pat teikt, ka Krimas notikumi ir tieša konsekvence iebrukumam Irākā. Lielas bažas par Irāku, ka ASV prezidenta attaisnošanās var dot pamatojumu citai valstij veikt iebrukumu. Lai vai kā – Irāka neuzbruka Amerikai, bet ASV tomēr nolēma tai uzbrukt, lai novērstu nākotnes konfliktus un aizsargātu savas nacionālās intereses. Ja jau ASV to var darīt tūkstošiem jūdžu attālumā pret valsti, ar kuru tai nav kopīgas robežas, tad kāpēc Krievija ar tādu pašu pamatojumu nevar paņemt mazu Ukrainas pussalu, kurā tai ir militārā bāze un krieviski runājoša kopiena, kas savukārt vēlas pievienoties Krievijai? Pavisam vienkārši – Krievijai ir militāra interese Krimā.
– Pat ja ASV un Krievijai ir līdzīgs pamatojums, tomēr ne Afganistāna, ne Irāka nav kļuvusi par ASV 51. štatu… Bez politologa vērtējuma gribētos dzirdēt futurologa prognozi.
– Zemeslode ir kļuvusi par vēl bīstamāku vietu dzīvošanai. Jo nupat pieredzējām divus gadījumus – Irākā un Ukrainā, kad lielvaras pieņēmušas savus lēmumus pārkāpt citas valsts teritoriālo suverenitāti bez starptautisko organizāciju apstiprinājuma. Īslaicīgi vai pastāvīgi. Nākamā var būt Ķīna.
Lielvaru iebrukumu vēsture citās valstīs parāda, ka tie nekad nav nesuši gaidīto rezultātu. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc Sīrijā šobrīd neatrodas ne ASV, ne Krievija. Arī ne Ķīna. Putins saprot, ka iekarot Ukrainu būtu samērā viegli, bet tas turpinātos ar pilsoņu karu, ko viņš nespētu kontrolēt. Jo tā ir ļoti sašķelta valsts. Tai ir maza līdzība ar Sīriju: nav atrisināmas tās ģeogrāfiskās problēmas, tās politiskās problēmas, tās psiholoģiskās problēmas. Ukrainai nav vieglu risinājumu.
Organizatoriskais vājums ir spēks
– Arī impēriju vēsture liecina, ka tās beigu beigās sabrūk. Kādas jūsu prognozes par Eiropas Savienību?
– Šobrīd piedzīvojam pretējo savienību veidošanai – nacionālu valstu fragmentāciju. Attiecībā uz Eiropas Savienību – cilvēki visbiežāk nespēj nosaukt ne tās prezidentu, ne Eiropas Komisijas priekšsēdētāju, pat ne Eiropas Parlamenta deputātus. Mums ir ļoti dīvaina organizācija ar lielu ietekmi, bet ļoti zemu vadītspēju. Prezidentūras maiņa ik pa sešiem mēnešiem izposta vadību. Ir vājš Eiroparlaments, ko cenšas sabalansēt ar Eiropas Komisijas varu. Tas ir organizatorisks juceklis.
– Vai tam ir nākotne?
– ES lielais vājums ir tās spēks. Ja nav centralizētas vadības, tad nav morālās autoritātes, kas spētu televīzijā atbildēt vēlētājiem. Vajadzīgs līderis, kuru atbalsta vairākums ES pilsoņu. “Lūk, tas ir mans vadonis, kuram sekošu grūtajā krīzes laikā!” Viņam ir jābūt tādai politiskai un morālai autoritātei, lai spētu savākt kopā dalībvalstu galvas un pieņemt lēmumu. Strauji mainīgā pasaulē Eiropas Savienībai pietrūkst veikluma. Tās decentralizācija nozīmē arī to, ka nav galvaspilsētas, nav štāba, pie kura protestēt, nav karoga, ko dedzināt.
Var pienākt tāda negaidīta situācija, kad eirozona, kurai vajadzētu viegli tikt galā ar šādiem uzdevumiem, var izjukt, nespēdama izkļūt no nākamās nopietnās krīzes.
Avīzes izzudīs? Ne tik ātri
– Līdz 2040. gadam avīzes to pašreizējā formātā būs izzudušas (ASV – jau 2017. gadā) un tiks aizstātas ar digitālajām versijām, uzskata Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) ģenerāldirektors Frānsiss Garijs. Citi tehnoloģiju guru drukāto avīžu izzušanu paredz vēl agrāk. Kādas jūsu prognozes?
– Pārformulēšu jautājumu: cik gadus jums būs darbs kā laikraksta redakcionālā satura un informācijas piegādātājam? Tad atbilde ir: vienmēr! Ja jautājums ir, cik gadus varēsit nopelnīt lielāko daļu algas, pārdodot drukātu laikrakstu, šaubos, vai tik ilgi. Es gan uzskatu, ka laikraksts drukātā veidā pastāvēs daudz ilgāk, nekā daudzi futurologi domā. Papīra apdrukāšana grāmatās, žurnālos un laikrakstos ekonomiski izdzīvos, jo tajā, kas ir nodrukāts, joprojām ir emocionāls spēks.
Piemērs. Iedomājieties, ka es uzdāvinu vienu savu grāmatu ar autogrāfu. Jūs pēc kāda laika nolemjat tikt vaļā no nevajadzīgās makulatūras, to sadedzinot. Jūs noteikti varēsit sadedzināt žurnālus vai laikrakstus ar maniem rakstiem. Bet manis parakstīto grāmatu diezin vai sadedzināsit. Kāds noteikti pajautās: kas viņam ir pret šo cilvēku? Jūs taisnosities, ka tas ir tikai papīrs, ko dedzināt. “Nē, tas ir dzīvs darbs!” jums iebildīs. Ar grāmatām notiek kas savāds – tās kļūst par garīgu lietu. Ar laikrakstiem līdzīgi. Jūs turat rokās grāmatu, ko sarakstījis Aleksandrs Solžeņicins. Un sajūtat, ka pieskaraties šai personībai. Kaut arī Solžeņicins nekad nav pieskāries šim grāmatas eksemplāram.
Es nevaru neko pateikt par jūsu laikrakstu, izņemot to, ka jums jācīnās un jāmeklē veidi, kā kļūt neticami efektīviem, lai izdzīvotu.
– Tātad žurnālista kā satura piegādātāja profesija saglabāsies?
– Jā, jā, taču jums nāksies konkurēt ar brīvajiem cilvēkiem kā mēs. Mēs saturu piedāvājam par brīvu. Mana šodienas uzstāšanās visiem pieejama internetā par brīvu. Jūsu biznesa modeli apdraud tādi cilvēki kā es. Jūs šo interviju saviem lasītājiem pārdosiet, bet es aiziešu uz viesnīcu un savas domas ierakstīšu video un ievietošu youtube.com par brīvu…
