“Mūs mēdz uzskatīt par dīvainīšiem, jo pagrīdes spēlēs neiesaistāmies.” Saruna ar Jutu Strīķi 6
“Latvijas Avīzē” viesojās Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja un viena no Jaunās konservatīvās partijas līderēm Juta Strīķe.
Jūsu partijas vadonis Bordāns ir teicis – atklātas sarunas ir mūsu darba stils. Strīķes kundze, lūdzu, atklāti – kāpēc krītas JKP reitings? Vai izanalizēts, kādēļ jūsu saraksts netika pāri 5% barjerai Eiroparlamenta vēlēšanās?
J. Strīķe: Iepriekš pēc SKDS reitingiem mums vietas neparedzēja ne Rīgas domē, ne Saeimā, taču parlamentā esam 16 deputāti. Tagad varētu būt zināms reitinga kritums, gribas domāt – īslaicīgs.
Mūsu saraksts EP vēlēšanās bija ļoti tuvu 5% robežai, bet nepārvarēja barjeru un JKP pārstāvis neiekļuva Eiroparlamentā. Mēģinājām atrast spēcīgāko, Eiropas Parlamentam atbilstošāko kandidātu, kāds neapšaubāmi bija listes līderis Andis Kudors, bet acīmredzot viņa atpazīstamība vēl nav tik liela.
Jūsu partija tikko parādīja valdībai dzelteno kartīti par nedemokrātiskām metodēm, atkārtoti apstiprinot amatā Valsts drošības dienesta vadītāju Normundu Mežvietu. Sekoja tikšanās ar premjeru Kariņu JKP frakcijā. Vai esat apmierināta ar tikšanās iznākumu un vai dzeltenā kartīte ir anulēta?
Anulēt kartīti nevar. Pēc analoģijas ar futbolu, ja savlaicīgi neizdara brīdinājumu, seko sišana pa kājām, rupja spēle, pietēlošana, tik netīrs futbols, ka neviens tiesnesis nesaprot, vai to apturēt ar dzelteno kartīti vai jārāda jau sarkanā.
Ja tiesneši to laikus novērš, dod zīmi, ka atlaides nebūs, spēle notiek daudz godīgāk.
Koalīcijas partneri mēdz mūs uzskatīt par dīvainīšiem, jo no paša sākuma pateicām, ka pagrīdes spēlēs neiesaistāmies,
ka runāsim atklāti un mums būs ļoti svarīgi visi ar tiesiskumu saistītie jautājumi.
JKP ir cilvēki, daudz iekšlietu nozarē strādājušu deputātu un partijas biedru, kuri tiesiskuma jomu pārzina daudz labāk nekā, piemēram, “Attīstībai/Par”, kur frakcijā nav neviena jurista.
Tiekoties ar premjeru, skaidrojām, ka drošības dienestam tiek piešķirti miljoniem valsts līdzekļu, tā ir nozīmīga iestāde, un būtu bijis pareizi, ja pie amata pārapstiprināšanas VDD vadītāju Mežvietu uzklausītu Saeimas Nacionālās drošības un Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijās, kur viņš atskaitītos, ko darījis piecus gadus, ko darīs nākamos piecus gadus.
Tam varētu piekrist, jo pār drošībniekiem nepieciešama parlamentārā kontrole.
Jā, un arguments, ka “tur viss ir slepeni”, neiztur kritiku, jo Mežviets drīkstētu atbildēt ne vien deputātiem, bet visai sabiedrībai uz jautājumu, kāpēc Krievijas dziedonis Ļepss nav iekļauts personu sarakstā, kurām liegta iebraukšana mūsu valstī, līdzīgi kā Lietuvā. Kādi ir kritēriji, kāpēc kāds tiek, netiek iekļauts nevēlamo personu sarakstā. Turklāt Drošības dienests ir iestāde, kura izmeklē kriminālprocesus.
Būtu publiski jāzina, cik un par ko ierosināti kriminālprocesi, cik izbeigti, cik nodoti tiesai. Būtu jāatskaitās tā, kā atskaitās citas tiesībsargājošās iestādes, un te nedrīkst būt izņēmumi. Tā vietā amatā pārapstiprināšana notika Ministru kabineta mazajā zālē sēdes slēgtajā daļā, kur dienas kārtībā jautājums bija pieteikts kā ministra Ģirģena virzīts “dienesta vajadzībām”.
Tā sadarbības partneriem, sabiedrībai paslēpj, ka tā ir Mežvieta pārapstiprināšana, it kā tas būtu valsts noslēpums, ka viņam piešķir amata termiņa pagarinājumu vēl uz pieciem gadiem. Tas liecina, ka bija vēlme pasākumu veikt ātri, ar argumentiem “neko sliktu par Mežvietu neesmu dzirdējis”.
Galvenais, ko sarunā uzsvērām Kariņam, ka priekšā ir svarīgi lēmumi, pavisam netālā nākotnē apstiprinot amatā jaunu Latvijas Bankas prezidentu un ģenerālprokuroru. Kā rīkosimies, kā sadarbosimies tālāk, ja paliekam pie principa, ka neko nesarunājam aiz slēgtām durvīm, ka gribam maksimāli iztaujāt un noskaidrot visu par amatu kandidātu reputāciju.
Kāpēc, jūsuprāt, notika šāda “specoperācija”, kā Mežvieta atkārtotu virzīšanu amatā raksturoja tieslietu ministrs Bordāns?
Tas jautājums paliek neatbildēts, ko viņi tik ļoti slēpuši, kāpēc nav vēlējušies atklātu sarunu ar deputātiem, ar žurnālistiem, kāpēc Mežvieta kungs arī pats izvairījās no komunikācijas gan ar mums, gan ar presi.
Ko teica Kariņa kungs, kad viņam to prasījāt?
Prasījām, bet Kariņa kunga profesionālo prioritāšu augšgalā nav jurisprudence un drošības dienesti. Līdz ar to premjers, iespējams, tam nepievērsa pietiekamu uzmanību. Gribēja būt labs visiem, toskait iekšlietu ministram.
Viņš nav paļāvies uz mūsu partijas kompetenci. Es personīgi esmu nostrādājusi Drošības policijā 10 gadus, kas ir pietiekams laiks izpratnei, ar ko dienestam būtu jānodarbojas. Liegt man kā Saeimas deputātei izjautāt Mežvietu ir pilnīgi aplam. Kariņš ir paļāvies uz Ģirģenu, kurš, atvainojos, bet nekad nav strādājis ne drošības, ne izmeklēšanas iestādē.
Par ko jūs izvaicātu VDD vadītāju, kas ir aktuālais valsts drošības lietās?
Mums bija sagatavoti jautājumi. Piemēram, viena no svarīgajām VDD funkcijām ir valsts ekonomiskās neatkarības un drošības nodrošināšana. Tad rodas jautājums, ko toreizējā Drošības policija darīja, lai mēs nenokļūtu tai situācijā ar “Moneyval” ziņojumu, kādā esam nokļuvuši. Vai pietiekami laikus tika identificēta problēma par Latviju kā netīrās naudas mazgātavu un vai spēra soļus, lai to novērstu? Kāpēc tā sanācis, ka Latvija ir nonākusi riska zonā, no kuras var iekļūt banku pelēkajā sarakstā?
Mežvieta kungs sagatavojis sakāmo – mums nav tādu speciālistu, nepietiek līdzekļu.
Varbūt identificētu, kas viņam trūkst. Nedomāju, ka trūkstošais ir nauda, jo to drošībai piešķir regulāri, bez ierunām. Man būtu jāmin, kā īsti pietrūcis, lai mūs tik zemu novērtētu “Moneyval” ziņojumā. Kādu atbildes daļu Mežviets sniegtu slēgti, kādu – publiski, bet drošības dienesta vadītājam ir jāspēj pamatot, kādēļ nedrīkst izpaust informāciju. ASV vai Igaunijā drošības iestāžu vadība neizvairās no kontakta ar žurnālistiem, politiķiem.
Teicāt, ka koalīcijas partneri jūs uzskata par dīvainiem. Tā bieži notiek?
Sajūta, ka mūs uztver kā īpatņus, nereti rodas. Tajā pašā laikā redzam, ka tikai atklāti, tieši uzdodot jautājumus un prasot, mums atklātā balsojumā izdevās ievēlēt par prezidentu cienījamo Levitu, kas pagājušajā reizē nebija iespējams, bet kļuva iespējams tāpēc, ka mēs ienācām politikā un Saeimā. Jau sākotnēji deklarējām, ka valdībā neiesim ar “Saskaņu” un ZZS, un pašreiz šo spēku tiešas ietekmes uz koalīcijas lēmumiem nav.
Mēs redzam, ka, godīgi un profesionāli rīkojoties, kā dara JKP satiksmes ministrs Linkaits, pēc 10 gadus gara “procesa”, kurā bija aizdomas par koruptīvam shēmām un notika izmeklēšanas, beidzot izdosies nopirkt vilcienus.
Tas, ka labus lēmumus var pieņemt tikai tiešā un atklātā veidā, ir ābece. Bet acīmredzot – atkārtojama ābece visiem politiķiem pēc kārtas. Tik ilgi, kamēr mums izdosies darīt labas lietas, ar ko lepoties, tik ilgi būsim valdībā.
Bezkompromisa tiesiskuma ieviešanā jums ir zināmi panākumi. Tieslietu ministrs saņēmis augsta ranga kolēģu juristu, toskait Valsts prezidenta, atbalstu specializētās ekonomisko lietu tiesas izveidei.
…arī OECD atbalstu, jo Lembergu tiesā 10 gadus. “Latvijas dzelzceļa” Magoņa miljona kukuļa lieta atrodas Limbažu rajona tiesā. Nevar teikt, ka ļoti sarežģīta, bet nozīmīga lieta uz priekšu nekust. Prāvošanās ievelkas, bet soda piespriešanas ātrums brīžiem ir vairāk no svara nekā soda bardzība.
Lai sarežģītas lietas izspriestu maksimāli ātri un taisnīgi, nepieciešama tiesnešu specializācija, nevis to novirzīšana uz rajona līmeņa tiesām. Atbalsts Bordāna iniciatīvai ir arī tāpēc, ka Rietumu partneri pozitīvi izteikušies par to, kas JKP juristiem bija skaidrs no paša sākuma un kas bija ierakstīts mūsu priekšvēlēšanu programmā.
Jā, amerikāņi jautāja – kur jums ir notiesājoši spriedumi par netīrās naudas atmazgāšanu un kukuļošanu?
Un tiklīdz ārzemju investori sapratīs, ka Latvijā prettiesiska rīcība netiks pieļauta, tiklīdz spriedumus taisīs ātri un taisnīgi, tā būs arī naudas ieguldījumi.
Pati specializētās tiesas izveidošana būs signāls Rietumu partneriem, ka te prāvošanās vairs nenotiek gadiem ierastā kārtībā, kad miljonu investīciju vērta civillieta tiek skatīta rindā pēc narkotiku izplatītāju un ievārījuma burciņu čiepēju lietām.
Kā jums, bijušajai Rīgas domniecei un KNAB izmeklētājai, izskatās to lietu nākotne, ko KNAB darbinieki izmeklē Rīgas domē – “Rīgas satiksmē”, Rīgas tūrisma attīstības birojā. Biroja valdes locekli Jermoloviču aizturēja, bet tas netraucēja viņai kļūt par domes deputāti. Vai lietas nonāks līdz tiesai?
Atslēgas persona, kas var iniciēt ātrāku izmeklēšanu, iesaistīties procesā, sekmējot lietu virzību uz tiesu, ir prokurors. Prokuratūras politika ir atkarīga no ģenerālprokurora.
Atceros, kā gāju uz Ģenerālprokuratūru pārliecināt, ka oligarhu vai “Latvenergo” lietai jābūt prioritārai, kaut pašiem prokuroriem vajadzēja aptvert, ka lietas, kurās iesaistītas ievērojamas amatu personas, uzskatāmas par nozīmīgām. Ģenerālprokurors Kalnmeiers, maigi sakot, ir visnotaļ vienaldzīgs pret šādiem apsvērumiem. Viņam par to nekad nav bijusi interese.
Ja prokurors grib iet atvaļinājumā vai viņam liekas, ka jāgūst vēl vairāk pierādījumu, izmeklētājs var sisties ar galvu pret prokurora durvīm, bet nevar virzīt lietu uz tiesu. Tāpēc iniciējām ģenerālprokurora darbības izvērtēšanu. Jo ilgāk Kalnmeiers atradīsies amatā, jo ilgāk sastapsimies ar politiku, kas nav vērsta uz skaļo lietu pēc iespējas ātru izmeklēšanu un novešanu līdz tiesai.
Ārzemju pieredze liecina, ka prokurors ir tas, kurš sēž izmeklētājam blakus preses konferencē. Tas, kurš kopā ar izmeklētāju piedalās pratināšanās, uzdod jautājumus. Šīs iespējas ir likumā nostiprinātas arī Latvijā.
Prokurors var pieņemt lēmumus, dot uzdevumus, piedalīties izmeklēšanas darbību veikšanā. Bet, ja prokuratūras politika ir, ka prokurors sēž kabinetā un saka – atsūtiet materiālu, izlasīšu, pateikšu, ko par to domāju –, tas nozīmē, ka viņš neiesaistās apsūdzības konstrukcijas virzīšanā jau no paša sākuma.
Tāpēc neatkarīgi no tā, kādi pierādījumi savākti minētajās lietās, esot neaktīvai Ģenerālprokuratūrai, KNAB var izstiepties vai sarauties, bet savu nepanāks.
Varbūt ģenerālprokurors, sajutis sviluma smaku, ierosināto darbības vērtēšanu, aktivizējies?
Tādas zīmes nemanu. Jebkuras iestādes vadītāja pienākums ir, pirmkārt, noteikt prioritātes, otrkārt, iedvesmot personālsastāvu. Virzīt un skaidrot svarīgākos uzdevumus. Biju Ģenerālprokuratūras gada pārskata sapulcē – sausa statistika, salīdzinājums stabiņos ar Igauniju, Lietuvu par zādzībām, laupīšanām. Kad man KNAB analītiķi ko tādu rādīja, teicu – nu un kas?
Kādi secinājumi? Ko darīt ar šo informāciju? Kalnmeiera runā nebija noteikta virzība ekonomiskajās lietās, nenorādīja prioritāti korupcijas apkarošanas lietās – viņš stāstīja kā statistikas pārvaldes klerks. Turklāt par visiem svarīgiem lēmumiem ģenerālprokurors attrauc, ka lemj prokurors un viņam tur nav nekādas darīšanas. Faktiski “ģenerālais” ne par ko neatbild – tā izriet no Kalnmeiera teiktā.
Cilvēki grib zināt un tieši vaicā, vai Nils Ušakovs sēdēs?
Kā teicu, daudz atkarīgs no ģenerālprokurora – lai prokurors izjūt, ka lietas uztver kā prioritāras. Bet kurš ir uzraugošais prokurors, teiksim, “Rīgas satiksmes” lietas izmeklēšanā? Kāpēc nedzirdam prokurora viedokli? Kādi ir provizoriskie termiņi, kad lieta tiks pabeigta? Saprotu, ir izmeklēšanas noslēpums, bet Rietumu izpratnē tas kalpo veiksmīgai izmeklēšanas nodrošināšanai.
Ja plānojat ko pratināt, kratīt, aizturēt, tas tiešām jātur noslēpumā, bet, kad paiet gads vai divi, par daudz ko var runāt, it īpaši sabiedrību interesējošās lietās. Tāpēc arī Kariņam teicām, ka tiesībsargājošo iestāžu vadība būs mums vienmēr svarīga, jo netaisāmies pievērt acis un izlikties, ka viss ir kārtībā, bet arvien skaļi runāsim par to, kas mums liksies ačgārni. Un atšķirībā no premjera mēs labi pārzinām sistēmu un amatu cilvēkus iekšlietu un drošības iestādēs.
Jājautā, vai KNAB šefs Jēkabs Straume pašreiz var justies drošs, ka JKP neprasīs izskatīt viņa atbilstību amatam?
Mums ne pret vienu dienesta vadītāju nav nekā personiska, tajā pašā laikā jebkuram amatvīram prasīsim atskaiti par paveikto un redzējumu par nākotni.
Gribat teikt, ka piekristu arī Mežvieta otrreizējai apstiprināšanai amatā?
Nevar sniegt viennozīmīgu atbildi jā vai nē, kamēr nav izieta parlamentārās kontroles procedūra. Par pieņemšanu darbā rīko darba intervijas vai privātbiznesā vai valsts iestādē. Bieži tikai personiski jautājot, saņemot atbildes, var secināt, vai cilvēku var pieņemt, vai viņš ir uzticams. Mums bija jautājumi Mežvietam, tie netika atbildēti.
Jums frakcijā ir konsultanti, deputātiem ir palīgi – lielā skaitā bijušie KNAB darbinieki. Esat skaitījuši, cik ievērojams ir no biroja pārņemtais resurss?
Ne tuvu visiem 16 deputātiem ir palīgi, bijušie biroja darbinieki, taču likumdošanas darbs lielā mērā ir saistīts ar jurisprudenci. Diemžēl Saeimā nav tik spēcīgs Analītiskais dienests, un, lai apkopotu ārzemju praksi, izpētītu nepieciešamo grozījumu būtību un priekšlikumu saturu, noder palīgi ar jurista zināšanām.
KNAB gan Streļčenoks, gan Straume veikuši gana daudz reorganizāciju, kā rezultātā darbinieki bija spiesti atstāt biroju, un mēs nedrīkstam atstāt neizmantotu vērtīgu juridisko resursu Saeimā. Taču tie ir pieci seši bijušie KNAB darbinieki, kuri pie mums strādā.
Nupat arhitekte Zaiga Gaile izteikusies par kara pieteikumu “būvnieku mafijai”. Šķiet, maksātnespējas administratoru astoņkājis knapi piebeigts, kad pie horizonta jauns apkarojams objekts. Jūs kaut ko zināt par būvnieku mafiju?
Labi zinām, ka ir nozares, kurās apgrozās lieli finanšu līdzekļi un kuras cenšas ietekmēt politiku. Ietekmēt likumu pieņemšanu, nodokļu nozari, iepirkumus, kuros ir branga peļņas iespēja. Tāda nozare ir azartspēles, kura cenšas sponsorēt partijas, pretī sagaidot labvēlību, tāda ir celtniecība un farmācija.
Tur, kur ir miljonu apgrozījums un peļņa, ir būtiski, vai ceļu, ēku būvēsi tu vai tavs konkurents. Būvniecības lobijs pastāv, dažkārt cenšas ietekmēt politiku ar negodīgām metodēm. To varējām redzēt Rīgas domē, kaut vai kura firma apgādās visu pilsētu ar spuldzītēm, un zināmos apstākļos to var saukt par mafiju. Jāatzīst, kāpēc esam koalīcijā?
Tāpēc, ka, aktīvi strādājot, mums izdodas pretestību pārvērst par atbalstu. Ne visur, teiksim, azartspēļu biznesa ierobežošanā koalīcijas partneri vēl jāpārliecina. Un ko vēl darām? Gribam aizliegt deputātiem saņemt papildu atalgojumu par biedrību vadīšanu. Pat izbrīnījos, cik dāsni atalgo parasti brīvprātīgo biedrības vadīšanas darbu! Otra lieta, ko solījām pirms vēlēšanām, – izslēgt iespēju deputātiem saņemt atlīdzību par transporta izmantošanu un dzīvojamo telpu īri.
To virzām, kaut Juridiskajā komisijā atbalstu neguvām. Bet, ja deputātu ievēl parlamentā, tad, pirmkārt, viņš ar to rēķinājies kā jebkurš, kurš maina darbavietu. Agrāk deputāta atalgojums nebija tik liels, tāpēc ārpus Rīgas dzīvojošiem piedāvāja dienesta viesnīcas un kompensēja braukšanas izdevumus.
Tagad alga ir ievērojami palielināta. Lai mūsdienās segtu komfortabla dzīvokļa izmaksas tev un tavai ģimenei no nodokļu maksātāju naudas tikai tāpēc, ka tava dzīvesvieta reģistrēta kaut kur citur, mūsuprāt, nav pareizi.
Jums izdevās panākt koalīcijas kolēģu atbalstu ģenerālprokurora darbības izvērtēšanai. Taču tas arī tika uzskatīts par “dīvainu” prasījumu, jaukšanos tiesu varas kompetencē.
Ziniet, kur nedrīkst iejaukties tiesu varā? Tās ir konkrētās krimināllietas un iztiesāšana. Nedrīkst jaukties un dot norādījumus izmeklētājam un tiesnesim, kas viņam būtu vai nebūtu darāms. Kopīgā sistēma – tā nu gan ir politiķu atbildība. Ja iestādes vadītājs vai vesela iestāde nedara gandrīz neko citu, kā saņem naudu un veģetē, tad ir pienākums jaukties šīs iestādes funkcijās ar konkrētām prasībām.
Vai tas būtu ministrs vai Saeimas loceklis, bet ir viņu pienākums atbildēt uz iedzīvotāju jautājumu – es maksāju nodokļus, drošības dienests vai policija saņem lielas summas algās un aprīkojumam, bet kāds man no tā labums…
…kāpēc Igaunijā drošībnieki ķer spiegus, bet Latvijā ne?
Jā, un iestādes vadītājam jārod atbilde, kāpēc mēs neķeram. Tā nav jaukšanās, ja runa ir par iestādes efektivitāti vai nekā nedarīšanu. Tas jēdziens “neko sliktu par viņu neesmu dzirdējis” var būt spēkā arī tad, ja cilvēks neko lāgā nav darījis. Kāpēc mēs nācām politikā? Tāpēc, ka redzējām, ka amatos liek lielākos kretīnus, bet ne tikai viņus.
Ir citi, kuriem apzīmējums nācis no policijas žargona. Kad prasa, kas viņš ir, tad atbilde ir – nekas un sauc viņu nekā. Un, lūk, augstos amatos nereti ieliek tos, kas ir nekas un kurus sauc nekā ar domu – lai viņš mūs netraucē! Lai nesāk aktīvi rīkoties un darīt! Mēs uzskatām – tās personas amatos ir jāmaina.
Vietā jāmeklē aktīvi un zinoši cilvēki, par kuriem katrs iedzīvotājs var pateikt, kāpēc tieši šis vīrs tiek iecelts vai pārapstiprināts amatā.
Tā saprotu, ka jums vēl nav iznācis pieķerties klāt Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam, kura atcelšana no amata arī bija Strīķes priekšvēlēšanu programmā? Pārāk ciets rieksts?
Viss jādara pakāpeniskumā atkarībā no lietu nozīmīguma un prioritātes, un tiesiskajām iespējām. Pašlaik Augstākā tiesa vērtē ģenerālprokurora atbilstību ieņemamajam amatam. Otrā prioritāte ir izveidot specializēto tiesu. Kā Juridiskās komisijas priekšsēdētāja esmu Tieslietu padomes locekle…
…kur sēžat blakus Bičkovičam.
Un arī Kalnmeieram. Jāatzīst, ka ar tieslietu ministru neesam tie klusākie padomes locekļi. Taču mums ir iespēja runāt, redzēt gan padomes locekļu nostāju, gan iespēja pārliecināt par specializētas tiesas nepieciešamību. Bet nevar visas lietas izdarīt vienā dienā. Nav vēl gads, kopš kļuvām par deputātiem, pagājis pusgads, kā izveidota valdība. Dodiet mums laiku, un turpināsim tikpat aktīvi un atklāti runāt par visu.
Jūs nenobaidīs ar iespēju, ka koalīcijā JKP vietā paņem ZZS?
Pirmkārt, neticu, ka tas var notikt. Jo – vai tad “Jaunā Vienotība” vairs ir “Jaunā Vienotība”? Tā pārvēršas par “Vecumveco Vienotību”! Otrkārt, tādā gadījumā tajā pašā dienā, kad ierauga pie koalīcijas galda sēžam zaļzemnieku pārstāvjus, visi ministri no pašreizējās valdības var aizmirst par aizsāktām reformām.
Tā būs ar reģionālo reformu, kam ZZS ilgstoši pretojas, tā notiks Satiksmes ministrijā, kur ZZS bloķēs jebkurus lēmumus. Treškārt, minēju tikai “Jauno Vienotību”, bet neteicu, ka
arī citas partijas, kad uzelpojušas svaigu, no ZZS brīvu gaisu, nevēlēsies stāties politiskās ģimenes attiecībās un būt atkarīgas no Lemberga un viņa kontrolē esošiem spēkiem.
To nevaru iedomāties, kad daudziem veco partiju politiķiem izdevies pārraut vecās saites, ka būtu reāli tās atjaunot. Esmu pārliecināta, ka ne tikai mūsējā, bet arī citās partijās ir deputāti, kas uzskata par pilnīgi nepieļaujamu būt koalīcijā ar ZZS. Tas padara scenāriju JKP vietā ZZS par neiespējamu.
Tad vienīgais jautājums paliek, vai JKP pašiem nenāksies kādā brīdī izvilkt sarkano kartīti, parādīt un pašiem pamest koalīcijas laukumu?
Lietas esam godīgi izrunājuši. Vismaz pagaidām nav nekāda pamata domāt par tālāku kartīšu rādīšanu.
