Jānis Iesalnieks: Kam traucē Latvijas neatkarībai veltīts lāpu gājiens? 42
Ik gadu 18. novembra vakarā cilvēkus Vecrīgā pārsteidz milzīga lāpu ugunsstraume, kas cauri Vecrīgai plūst līdz Brīvības piemineklim. Daudzi pēc tam steidz izzināt, kas tas par pasākumu, kurā arī pašiem būtu gribējies piedalīties, ja vien būtu zinājuši. Oficiāli izplatītajās 18. novembra svētku programmās šāda pasākuma nav. Tas ir Nacionālās apvienības rīkotais 18. novembra lāpu gājiens, kas šogad pulcēja rekordlielu dalībnieku skaitu – vairāk nekā 12 tūkstošus.
Lāpu gājiena tradīcija aizsākās 2003. gada 18. novembrī kā jauniešu apvienības “Visu Latvijai!” veltījums Latvijas valstij tās dibināšanas gadadienā. Katru gadu gājiens pulcē aizvien vairāk dalībnieku, pamazām kļūstot par emocionāli saviļņojošāko un vērienīgāko 18. novembra svētku tradīciju. Gājiena mērķis ir pateikties Latvijas valsts dibinātājiem un brīvības cīnītājiem, kuru ticība latviešu tautas nākotnei un nestie upuri deva iespēju latviešiem būt starp tām retajām pasaules tautām, kurām ir sava valsts. Par vienu no pasākuma tradīcijām ir kļuvis pulcēšanās vietā – pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa – kopā skandināts sauklis “Mēs esam latvieši!”
Tieši pēdējais ir satraucis sociālantropologu Klāvu Sedlenieku, kurš 21. novembrī ziņu aģentūrai LETA pauda, ka “šādi gājieni vienmēr ir draudīgi un agresīvi. Tas tomēr notika naktī, ar uguni rokā un saucieniem “Mēs esam latvieši””. (“Lielo atbalstu lāpu gājienam skaidro ar apdraudētības sajūtu”, TVNET.) Zinot Sedlenieka uzskatus, piemēram, Satversmes preambulas projektā ietvertos nacionālas valsts principus nodēvējot par “pirmsholokausta laikmeta domāšanu”, nepārsteidz viņa nepatika pret šādu latviešu kopības izjūtas demonstrāciju. Sedleniekam un viņa kreisi liberālajiem domubiedriem (Kažoka, Procevska, Melbiksis u. c.) jebkas, kas stiprina latviešu nacionālo pašapziņu, būs “draudīgs”, “agresīvs”, “21. gadsimtam neatbilstošs”.
Tā vien šķiet, ka šie kungi un dāmas paši ir aizkavējušies kaut kur 1968. gadā, jo 21. gadsimta sākumam tieši raksturīga nacionālisma atdzimšana visā Eiropā, par ko tādu satraukumu pauž kreisi liberālā elite ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā (van Rompeja un Barozu nesenie domu graudi vien ir ko vērti). Eiropas tautu nacionālā identitāte ir lielākais drauds viņu sapņiem par vienotu Eiropas federāciju un atbilstošu “eiropiešu identitāti”, kurā vairs nebūtu vietas ne latviešu, ne franču, vāciešu vai itāļu savdabībai.
Sedlenieka ieskatos tādi pasākumi kā 18. novembra lāpu gājiens “norāda uz uzvilktību sabiedrības noskaņojumā un uzkurinātu apdraudētības izjūtu”. Piedaloties visos 18. novembra lāpu gājienos jau kopš 2003. gada, gan ir grūti ko tādu saskatīt, tieši pretēji – lāpu gājienā ir jūtama izteikta pašlepnuma un, jā, pat miera sajūta. Tieši tas ir ļāvis gājienā katru gadu pulcēt arvien vairāk dalībnieku – informācija par to izplatās “no mutes mutē” bez īpašas ārējās reklāmas… Tie, kas ir gājuši vienu reizi, piedalās arī turpmāk un vēl uzaicina draugus. Ja taisnība būtu Sedleniekam – ka gājienu pulcina “apdraudētības sajūta” – tad viskuplāk apmeklētiem būtu bijis jābūt 2008., 2009. un 2012. gada gājieniem, kad attiecīgi visasāk izpaudās ekonomiskā krīze un bija noticis divvalodības referendums.
Vēl ne tik sen Sedleniekam līdzīgi “pētnieki” centās sabiedrībai iepotēt domu, ka “lāpu gājienos iet tikai fašisti”. Šogad 11. novembrī visā Latvijā notika plaši apmeklēti lāpu gājieni, no kuriem daudzus rīkoja Aizsardzības ministrijai pakļautas struktūras un vietējās pašvaldības. 18. novembra lāpu gājiens Rīgā ir kā grandiozs “patriotu nedēļas” noslēgums. Nemaz nešaubos, ka nākamgad gājiens izdosies vēl iespaidīgāks. Par spīti visādiem sedleniekiem, tas ir un būs pasākums, kas latviskā, pozitīvu emociju pilnā gaisotnē pulcē tūkstošiem jauniešu un ģimeņu.
