Guna Roze: Medus pile darvas mucā 5
Būt minoritātei tagad ir modē. Ak, nē! – kāpēc uzreiz tikai dzimuma indentitātes ziņā? Domājiet plašāk! Visās jomās, it visās vai gandrīz visās.
Bez garas domāšanas varu nosaukt tikai vienu izņēmumu, bet par to vēlāk. Jo mēs taču dzīvojam demokrātiskā valstī – attīstītā, no arhaismiem izaugušā sabiedrībā. Ja esi minoritāte, tā dēļ nav jākaunas; savu mazākumpiederību, ko mežonīgā sabiedrībā indivīds turētu dziļā noslēpumā, tagad var nest augstu virs galvas kā karogu.
Neērti jājūtas tiem, kas spītīgi grib identificēties ar nu jau apšaubāmo vairākumu.
Viņi pelnījuši nosodījuma dušas un lamu vārdus: rasists, homofobs, nacionālists, eiroskeptiķis, stagnāts, antikrists, mākslinieks…
Demokrātiskā sabiedrībā nedrīkst pukstēt pretī minoritātēm, jo… vienkārši nedrīkst, un viss! Ja mēģināsi, drīz vien nāksies apjaust, ka tu ar savu skudras šķaudiena protestu pats esi minoritāte.
Pat tie draugi, radi un kolēģi, kas neformālā atmosfērā pārliecināti ir ar tevi un kūda pretošanās kustībai, publiski pēkšņi nolaiž plakstus un ļauj tev pērties vienam vai vienkārši – uzvarēt skaļākajam. Jo – ja nu kāds gatavo nošaujamo sarakstus?
Un patiesi! – kas gan ir minoritāte? Redz, darvas piliens medus mucā it kā būtu labs piemērs, bet, skat: publikācija pēc publikācijas (arī darvai ir tiesības!), iniciatīva pēc iniciatīvas (darvas integrēšana medū), akcija pēc akcijas (mēs arī esam medus!), un, skat, par minoritāti kļūst medus pile darvas mucā.
Būt minoritātei attīstītā sabiedrībā nozīmē saņemt īpašu statusu: tā ir zaļā gaisma publiskajā telpā, atbalsta grupās, fondos, stipendijās, budžetos, projektu konkursos, programmās, tostarp partiju priekšvēlēšanu programmās (katra, arī visdīvainākā, balss ir svarīga), starpnozaru un starptautu simpozijos, romānu un filmu sižetos. Minoritāte ir Dievs, Dievs ir minoritāte!
Ar milzu atvieglojumu nesen secināju, ka arī es savā ziņā tomēr esmu minoritāte jeb cilvēks ar īpašām vajadzībām.
Te nu pienācis laiks atklāt sākumā minēto, vienīgo man zināmo izņēmumu, kur medus pārvēršana darvā vēl nav līdz galam sekmīgi pabeigta. Tā ir Kultūra.
Programmai “Darva arī ira medus” traucē visādi minori: dullie daukas, vietējie šablovski un rozes, interneta dīvainīši, tautas dziesmu bļaurotāji, simfonisko koncertu, operas un drāmas cienītāji un tie, kas Dzejas dienās publiskajos skaļruņos labprātāk grib dzirdēt Ziedoni vai Skujenieku, nevis račiņus vai kaimiņjankas.
Un, ja liberālisma Dievs būtu visužēlīgs, tad arī pašvaldības budžeta apmaksāto pasākumu lauvas daļu (nu labi – pusi; lai būtu – vismaz trešdaļu) novirzītu nevis lētām komēdijām un šlāgerparādei ar šašlika un skābu kāpostu aromātu, bet kamerizrādei, klavierkoncertam, oskarotai, palmzarotai, pērļotai vai lāčotai filmai, kas nav kases grāvējs.
Jūs neticēsiet, bet ir sabiedrības daļa, jā, minoritāte, kam vajag ko tādu.
Kur palikušas mūsu – cilvēku ar īpašām vajadzībām – tiesības?
Atbilde ir viena – mēs nedrīkstam ignorēt vairākuma balsi. Pūlis grib ierēkt vai dejot līdzi? Pirksim to! Vēlams, lai pasākums ir lēts vai labāk – bez maksas, lai kultūras baudītājiem atliek naudiņa mākslas pievienotajai vērtībai – kāpostiem, desiņām un alum.
Šādu ceļu gāja arī nu jau bijušais Dailes teātra mākslinieciskais (ieklausieties – mākslinieciskais!) vadītājs. Un būtu gājis līdz uzvarai, ja ne sīkmanīgie kolēģi ar īpašām vajadzībām, kas atļāvās paust, ka šis virziens nav (vienīgais) pareizais.
Nez kā cilvēki izdzīvoja baisajos padomju laikos, kad caurām naktīm bija jāstāv rindā, lai nopirktu teātra biļeti vai labu grāmatu?
Kā mēs – biedri bērni – izdzīvojām pēc rakstnieku, dzejnieku un filharmonijas mākslinieku “uzbrukumiem” skolās, ko nedrīkstēja bastot? Pēc “vardarbīgajiem” muzeju un izstāžu apmeklējumiem? Bet galvenais, kā izdzīvoja tālaika minoritātes – tie, kam bija nošķaudīties uz grāmatu, filmu vai izrādi, ja pietiek ar alu un desiņām.
Hei visapkārt! Vai tiešām šodien esmu vienīgais jaunas minoritātes indivīds? Popkultūras invalīds – cilvēks ar īpašām vajadzībām?
