Juris Lorencs: Medaļu iluzorais spožums 8
Un tā noslēgusies Phjončhanas ziemas olimpiāde. Tajā triumfē Norvēģija – 14 zelta, 14 sudraba, 11 bronzas, kopā 39 medaļas. Astmas nomocītie norvēģu sportisti parādījuši īstu cīņas garu, pat varonību un uzveikuši ļauno slimību! Skeptiķi teiks – kas tur liels, cilvēki taču brauc uz kūrortiem ārstēties. Sniegs, saule un tīrais kalnu gaiss dara brīnumus, atjauno spēkus! Īpaši tad, ja katram gadījumam pilnīgi legāli līdzi paņemtas 6000 astmas medikamentu devas. Tas nu tā pa jokam. Bet vai nešķiet dīvaini, ka Somija (5,6 miljoni), kas patiesībā uzskatāma par tikpat sportisku nāciju kā nedaudz mazākā Norvēģija (5,4 miljoni), šajās spēlēs izcīnīja sešas medaļas, starp tām tikai vienu zelta? Nav gan dzirdēts, ka kāds no somiem slimotu ar astmu…
Norvēģijas negaidītie sasniegumi liecina, ka, iespējams, kaut kas nav kārtībā gan ar dopinga kontroli, gan ar mūsu izpratni par olimpiskajiem ideāliem. Tajā brīdī, kad mēs beidzam runāt par sportistu spēku, veiklību, izturību, skaistumu, taktisko gudrību un sākam skaitīt valstu iegūtās medaļas, mēs jau esam nodevuši gan Seno Grieķiju, gan 19. gadsimta nogalē atjaunotās olimpiskās spēles. Jo Olimpiskajā hartā skaidri un gaiši ierakstīts: “Olimpiskās spēles ir sacensības starp atlētiem individuālos vai komandu sporta veidos un nevis starp valstīm.” Diemžēl šodien sports kļuvis par politiskās cīņas un iedzīvošanās līdzekli. Jāsāk ticēt kaut kur dzirdētam jokam: iemesls, kāpēc Senajā Grieķijā atlēti startēja kaili – lai pie ķermeņa nevarētu piestiprināt sporta apģērbu gatavotāja firmas zīmi.
Pastāv uzskats, ka modernajā laikmetā sports ir viena no efektīvākajām valsts reklāmām. Savulaik tā domāja Padomju Savienības un Vācijas Demokrātiskās Republikas vadītāji. Vairākas olimpiskās spēles pēc kārtas šīs valstis atradās pašā medaļu reitinga augšgalā. Kur tās ir šodien? Nav vairs uz pasaules kartes ne PSRS, ne VDR. Olimpiskie panākumi bija vien spoža ārēja čaula, kas piesedza iekšēji satrunējušās sistēmas. Laiks visu saliek pa vietām. Par to, cik iluzors ir medaļu spožums un ko nozīmē patiess valsts prestižs, mēs varējām pārliecināties pavisam nesen. Dienā, kad Latvijas sportisti izcīnīja bronzas medaļu olimpiskajā bobsleja trasē, šo notikumu masu medijos un cilvēku apziņā aizēnoja Ilmāra Rimšēviča arests un “ABLV” bankas krahs.
Divu miljonu apdzīvotā Latvija neatkarības gados olimpiskajās spēlēs izcīnījusi 27 medaļas. Gandrīz tikpat, cik 1,35 miljardu lielā Indija – šai lielvalstij ir tikai par vienu vairāk. Vai indieši par to uztraucas? Taču ne! Mēs gan. Netiešs apliecinājums tam – bagātās Vācijas sportisti par zelta medaļu saņems 20 000 eiro, kamēr Latvijas atlētiem tika piesolītas 142 000 eiro lielas prēmijas. Kāpēc sasniegumi sportā tik uzstājīgi tiek identificēti ar nācijas spēku? Pa daļai pie vainas ir televīzija, kas sacīkstes spēj ienest ikvienā planētas mājoklī. Cits izskaidrojums šai parādībai – sports esot kara turpinājums. Bet Rietumu pasaulē jau vairāk nekā septiņdesmit gadus nav bijis kara… Vēl viens paradokss. Tie, kuri sportā par katru cenu vēlas saskatīt nāciju konkurenci, patiesībā kļūdās. Cik Francijas valsts futbola izlasē ir etnisko francūžu? Labi ja puse. Līdzīgi sporta klubiem, arī valstis, Latviju ieskaitot, pērk sportistus. Tad jau klubu īpašnieki ir godīgāki, viņi vismaz skaidri pasaka – mūs interesē peļņa, bet labs spēlētājs ir nauda.
Lai atvaino mūsu profesionālie sportisti, bet vismaz man šķiet, ka jauna skolas sporta zāle, stadions vai peldbaseins ir vērtīgāks par jebkuru, pat visaugstākā kaluma olimpisko medaļu. Ja jaunieši no mazotnes nodarbosies ja ne ar sportu, tad vismaz ar fizkultūru, arī gaidītās medaļas neizpaliks.
