Mazās pensijas: vairāk nekā 20 000 cilvēku Latvijā pensija ir zem 100 eiro 88
Tie ar tām 19 tūkstošu eiro pensijām dzīvo, cepuri kuldami. Bet kā tie, kam pensija tikai teju virs 70 eiro? Vai viņiem jāstāv ar cepuri rokā? Kā iespējams izdzīvot? Kas palīdz?
188. pants
Kāda ir vismazākā vecuma pensija Latvijā?
– Visi, kuriem ir uzkrāts vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamais stāžs (šobrīd 15 gadi), saņem pensiju, lielāku par 70 eiro. Nav pilnīgi neviena gadījuma, kur saņemtu vecuma pensiju, mazāku par 70 eiro, – skaidro VSAA pensiju metodiskās vadības daļas vadītāja Baiba Felsberga. Bez pētījumiem skaidrs, ka ar tādām pensijām iztikt nevar. Ja šie vecie ļaudis tomēr ir dzīvi, kas viņiem sniedz dzīvei nepieciešamo iztikas līdzekļu daļu? Pirmais, kas nāk prātā, – bērni, sociālie dienesti, vēl arī biedrības un fondi. Sākam ar bērniem. Kā nesen televīzijas diskusijā “1:1” teica režisors Alvis Hermanis: “Ģimenes vērtības nozīmē dzemdēt bērnus un rūpēties par vecākiem – tik vien.” To pašu saka Civillikuma 188. pants – mums ir pienākums uzturēt savus vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus. Kā to saprast? Vai jau dzemdību namā bērns, spraucoties ārā no mātes klēpja, uz sienas redz sarkanu brīdinājumu: “Tu esi vecāku apgādnieks!”? Vai mēs esam tādi kā savu vecāku ķīlnieki? Skaidrs, ka tik traki nav, un saticīgās ģimenēs pieaugušie bērni savus vecos un trūcīgos vecākus atbalsta, cik nu spēj, labprātīgi un bez nekādiem pantiem. Bet ja lieta tomēr nonāk līdz tiesai? Vai vispār vecāki piedzen uzturlīdzekļus no bērniem tiesas ceļā?
Juristes Ieva Brantes praksē daudz šādu gadījumu nav bijis, tomēr viņa zina, ka tādi ir. Un tad svarīgas ir divas komponentes.
– Vecākam jāpierāda: pirmkārt, ka viņam nepietiek ar to naudiņu, kas viņam ir, un viņš nevar par sevi parūpēties. Un, otrkārt, ka viņš ir pildījis savu pienākumu pret bērnu tad, kad tas bija mazs (līdz pilngadībai). Ja nav uzturējis savu bērnu, tad nav arī tiesību saņemt no bērna uzturlīdzekļus.
Klasiskais gadījums. Pēc šķiršanās tētis visus savus īpašumus pārraksta savai jaunajai ģimenei. Tad viņam dzīvē viss pajūk. Un tēvs atceras – viņam ir bērns, no kā prasīt uzturnaudu. Bet viņš nav maksājis bērnam uzturlīdzekļus un nekādi nav ne palīdzējis, ne atbalstījis. Tad arī viņam nav iespēju saņemt no pieaugušā bērna uzturlīdzekļus. Un tas ir godīgi.
Strīdīgs jautājums ir situācijā, ja tēvam nav bijis līdzekļu bērna atbalstam, bet viņa vietā maksāja Uzturlīdzekļu garantijas fonds. Kā mēs zinām, šis fonds neko nedāvina, tā ir valsts nauda, tā ir mūsu – nodokļu maksātāju nauda, kas tēvam vienalga ir jānomaksā. Pa to laiku bērns ir pilngadīgs, nostabilizējies dzīvē, viņam ir sava ģimene. Bet tēvam dzīvē sāk iet labāk un viņš šo parādu valstij nomaksā. Un te ir jautājums – vai tēvs ir vai nav piedalījies bērna uzturēšanā. Un tiesa tad vērtē. Jo pēc fakta tēvs parādu ir atdevis, – skaidro Ieva Brante. Bet ko viņa domā par mazajām pensijām?
– Teikšu godīgi – man nav ne jausmas, kā šie pensionāri izdzīvo. Pat ar visu Sociālā dienesta palīdzību un pabalstiem, manuprāt, tas nav iespējams. Ir jāatzīst, ka saruna par pensijām faktiski ir saruna par nabadzības risku mūsu valstī. Tāpat, ka bez mūsu palīdzības un atbalsta mūsu vecāki noteiktā dzīves posmā vairs nespēs iztikt. Cits jautājums, ko darīt, ja paliec viens? Skumji… – secina Ieva.
