Guntis Ščerbinskis: Vai “šajos ģeopolitiskajos apstākļos” latviski būtu jārunā tikai čukstus? 46
Jo tālākā pagātnē atkāpjas Latvijas padomju rusifikācijas laiki, valstsgriba latviešu valodas pozīciju stiprināšanā kļūst aizvien bālāka. Tas ir ne tikai skumjš, bet satraucošs konstatējums, jo runa ir par nelielu valodu, kurai jāiztur divu lielu plašā pasaulē, tostarp Latvijā, pašpietiekamu svešvalodu konkurence.
Kopš valstiskās neatkarības atgūšanas trūcis gudras apņēmības veidot tālredzīgu valodas politiku. Sabiedrības integrācija uz latviešu valodas pamata bijis tikai deklaratīvs ieraksts valdības dokumentos, bet realitāti politiķi vai nu negribēja redzēt, vai izlikās neredzam. Daudziem acis atvēra 2012. gada referendums par otras valsts valodas ieviešanu. Tas mobilizēja sabiedrību, un šķita, ka dos arī nepieciešamo impulsu varas aprindās. Diemžēl kopš tā laika valstsgriba stiprināt latviešu valodas lomu tiek pastāvīgi un mērķtiecīgi drupināta. Visspilgtāk pašlaik to redzam pašvaldību varas līmenī. Iespējams, tas ir kā pilotprojekts, lai nākotnē šādu nostāju ievazātu arī valsts līmenī.
Jau ierasti jebkuru pussolīti valsts valodas stiprināšanas virzienā norej sabiedrībā zināmi, tostarp kaimiņvalsts finansēti un diriģēti, aktīvisti. Nu šim korim piedzied arī pašvaldību vadītāji. Un tad jau tas iegūst citu – bīstamu – svaru.
Viens no tiem ir kādreizējais Augstākās padomes deputāts, kurš savulaik balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu, iIggadējais Ventspils saimnieks Aivars Lembergs. Viņš pievienojies tiem bļāvējiem, kuri kritizē valdības lēmumu par eksāmenu kārtošanu latviešu valodā. Kas tad nu? Latvijas valsts izglītības politikas kontekstā šis taču ir tik loģisks un likumsakarīgs solis! Ņemot vērā gan mazākumtautību mācību programmas mērķus, gan realitāti, kad krievu valodā eksāmenus izvēlas kārtot tik niecīgs skolēnu skaits, drīzāk būtu absurdi, ka šāda lēmuma nav. Tas pašvaldības vadītājam netraucē iet prokrievisko aktīvistu iestaigātu ceļu, sējot bailes par katastrofālām sekām, kādas varot rasties pēc šī lēmuma. Pie “pašreizējās nestabilās ģeopolitiskās situācijas” šādu lēmumu, lūk, kāds varēšot izmantot ļaunprātīgi, lai destabilizētu situāciju Latvijā. Sekojot tādai loģikai, ātri vien varam nonākt pie secinājuma, ka latviski nedrīkst runāt vai drīkst runāt tikai čukstus.
Izklausās pārspīlēti, tomēr nav tālu no patiesības. Piemēram, Lemberga kolēģis citā pašvaldībā – Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs – tā jau rīkojas. Kā liecina Latgales reģionālās televīzijas reportāža, jūlija izskaņā publiskā pasākumā pie Rēzeknes Aļošas, atzīmējot padomju laikā glorificēto pilsētas atbrīvošanas dienu, skanēja tikai un vienīgi krievu valoda. Vienā valodā uzrunas teica kā Rēzeknes domes vadītājs, tā Krievijas ģenerālkonsulāta atašejs. Protams, Valsts valodas likuma pārkāpums. Iespējams, sekos kāda administratīvā lieta, kāds naudassods. Bet būtībā jau nekas nemainīsies. To redzam Bartaševiča partijas biedra Nila Ušakova piemērā, kurš visas valsts valodas sargu sankcijas veiksmīgi pārvērš klaunādē un publiskajā saziņā netraucēti turpina mērķtiecīgu divvalodības kultivēšanu.
Labi zināms, ka krievu valodas pozīciju stiprināšanā aiz Krievzemes robežām netrūkst ne virzītāju, ne aizstāvju pašā Krievijā. To pulks aug arī Latvijā. Pēdējās desmitgadēs latviešu valodai tāpat kā jebkurai citai nelielai valodai nelabvēlīgus apstākļus diktējis gan tirgus, gan vispārējā globalizācija. Tomēr latviešu valodai līdzās tam vēl nācies izturēt pastāvīgu politisko spiedienu no ārpuses, tostarp uzturētu Latvijas iekšienē. Ja tam vēl pievienojas ietekme vietējās varas aprindās, bez patiesi spēcīga advokāta latviešu valodai neiztikt. Stiprināt jūtami noplakušo valstsgribu šajā jomā vispirms būtu Valsts prezidenta pienākums.
