Māris Antonevičs: “Aptrakušajam printerim” – Krievijas parlamentam – mainīs tinti 10
Kāds žurnālists Krievijas parlamentu (Valsts domi) reiz nodēvēja par “aptrakušo printeri” (бешеный принтер). “Printeri” tāpēc, ka šai ierīcei nav vajadzīgas savas smadzenes, vienkārši jāizdrukā tas, ko vēlas “saimnieks”. Kas ir “saimnieks”, protams, arī nav grūti uzminēt ikvienam, kas kaut minimāli dzirdējis par Krievijas politisko sistēmu. “Satrakojušos” tāpēc, ka reizēm printeris tomēr sāk uzvesties neatbilstoši uzstādījumiem un pa vidu vajadzīgajām lapām izdrukā arī kaut kādus nepiedienīgus ķeburus. Taču arī tā nav problēma – šīs dīvainās izdrukas var vienkārši izmest miskastē vai arī piespraust pie sienas, lai skatītāji uzjautrinās un izsaka sašutumu.
No Krievijas Valsts domes deputātiem šajā sasaukumā nācis ļoti daudz dažādu dīvainu ideju, un dažas attiecās arī uz Latviju. Piemēram divu valdošās partijas “Vienotā Krievija” deputātu pārgājušā gada iesniegums ģenerālprokuratūrai ar aicinājumu izvērtēt bijušās PSRS Valsts padomes lēmumus par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības atzīšanu, jo tie “nostiprināja to, ka no PSRS tiek atrauta būtiska tās stratēģiski nozīmīgas teritorijas daļa”.
Paši Krievijas iedzīvotāji piedzīvoja dažādus murgainus priekšlikumus, piemēram, ierosinājumu ar likumu aizliegt mežģīņu apakšveļu, pakļaut dienestam visas sievietes, kuras līdz 23 gadu vecumam nebūs dzemdējušas, “apģērbt” uz Krievijas 100 rubļa banknotes attēloto kailo Apollona statuju un tā tālāk.
Iepriekš “autortiesības” uz šādām aktivitātēm piederēja Vladimiram Žirinovskim, bet šajā sasaukumā viņš pat nebija spilgtākais. Plašsaziņas līdzekļos bieži parādījās tādi deputāti kā Milonovs, Fjodorovs, Mizuļina, Jarovaja, Puškovs un citi. Pateicoties dīvainām un skandalozām iniciatīvām, mediji regulāri ziņoja par viņiem, liekot arī pārējiem kolēģiem saprast, ka tas ir vieglākais un ātrākais ceļš uz slavu. Par Valsts domi ir izveidojies priekšstats kā par – maigi sakot – komēdiju teātri, no kura neko nopietnu sagaidīt nevar. Daudzi Putina opozicionāri uzskata, ka tas arī bijis Kremļa mērķis – degradēt parlamentāro demokrātiju, padarīt to smieklīgu iepretī visvarenajam prezidentam. Tomēr brīžos, kad Putinam bija vajadzīgs parlamenta atbalsts (piemēram, stingri sodi par mītiņošanu, vienbalsīgs lēmums par Krimas iekļaušanu Krievijas sastāvā, akcepts karaspēka izmantošanu ārpus valsts robežām utt.), vajadzīgās podziņas tika spiestas bez liekas māžošanās.
Šajā nedēļas nogalē (18. septembrī) Krievijā notiek Valsts domes vēlēšanas. “Aptrakušajam printerim” mainīs tinti, un nav izslēgts, ka daļa “trakuma” šajā procesā pazudīs, jautrības kļūs mazāk. Bet nekādas radikālas izmaiņas gan nav gaidāmas. Režīms gadu gaitā ir izveidojis “rāmi”, caur kuru izspraukties nav vienkārši. Iepriekš tas tik nodrošināts ar vēlēšanu komisijas un citu administratīvo resursu palīdzību, gan liekot šķēršļus opozīcijas kandidātiem, gan manipulējot ar vēlēšanu rezultātiem. Tāpēc pagājušās parlamenta vēlēšanas 2011. gadā beidzās ar pamatīgu politisko satricinājumu – pilsoniskajiem aktīvistiem, no kuriem spilgtākais bija Aleksejs Navaļnijs, izdevās izvest ielās lielas masas, sabiedriskās domas aptaujas uzrādīja vēl nebijušu Putina reitinga kritiku un kritizēt režīmu kļuva gandrīz vai par modes lietu. Sekoja vispirms asa reakcija pret protesta līderiem, tad dažas PR akcijas varas prestiža celšanai, no kurām spilgtākā, protams, Soču olimpiāde un tad jau notikumi Ukrainā un Krimas aneksija, kas atkal strauji mainīja politisko ainu.
Iepriekšējā Valsts domē bija pārstāvētas četras partijas – “Vienotā Krievija” (238 deputāti), Komunistiskā partija (92), “Taisnīgā Krievija” (64) un Žirinovska vadītā Liberāli demokrātiskā partija (56). Pirmā – formāli valdošā, pārējās trīs tēlo opozīciju. Krievijā jau sen vārds “opozīcija” netiek lietots, tā vietā saka “sistēmas opozīcija” vai “ārpussistēmas opozīcija”. Pirmajai ir atļauts piedalīties politiskajos procesos, jo zināms, ka tā spēlēs pēc Kremļa noteikumiem un balsos tā kā vajag, otrajai tiek likti dažādi šķēršļi. Kā diemžēl parādīja pazīstamā opozicionāra Borisa Ņemcova liktenis – tā var būt arī dzīvības cena. Pēc gaidāmajām vēlēšanās aina gan var nedaudz pamainīties, jo Kremlis, šķiet, nolēmis nedaudz “atlaist skrūves”, novērtējot, ka šobrīd risks nav tik liels. Ir nomainīta Centrālās vēlēšanu komisijas vadība, koriģēta vēlēšanu sistēma, kas ļauj parlamentā ievēlēt ne tikai procentu barjeru pārvarējušās partijas, bet arī atsevišķus delegātus no vienmandātu apgabaliem. Tāpēc Valsts domē var parādīties arī atsevišķi rietumnieciski noskaņoti politiķi, piemēram, profesors Andrejs Zubovs, kurš Krimas aneksiju salīdzināja ar Hitlera īstenoto Sudetu reģionam sagrābšanu 1938. gadā, tāpēc drīz vien tika atbrīvots no darba Maskavas Valsts universitātē. Bet mazticams, ka tas ietekmēs Krievijas valdošo politiku un parlamenta raksturu. Ko Kremlim vajadzēs, to arī printēs.
