Maratona aizliegtā zona. Starti Krievijā draud ar nopietnām sekām 3
Pasaulē ļoti populārs ir tā dēvētais maratonu tūrisms – skriešanas entuziasti apvieno sacensības ar pilsētu apskati. Taču šobrīd skriešana Krievijā var beigties ar diskvalifikāciju pat tad, ja esi amatieris.
Žurnālista ziņkāre
Artis Drēziņš ir “Latvijas Avīzes” skrejošākais žurnālists – viņa rēķinā jau 89 maratoni. Deviņdesmitais bija ieplānots janvāra beigās Sanktpēterburgā, iegūta Krievijas vīza. Tomēr viņš nolēmis painteresēties, vai maz drīkst piedalīties sacensībās Krievijā, jo šīs valsts vieglatlēti, diskvalificēti starptautiskajā arēnā, nedrīkstēja piedalīties olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro, un teju katru nedēļu parādās jauni fakti par sistemātiskajiem dopinga pārkāpumiem, kuru organizēšanā, visticamāk, iesaistītas valsts struktūras. Un izrādās – nedrīkst.
“Krievijas Vieglatlētikas federācija ir diskvalificēta. Viņi var rīkot sacensības, taču neviens ārvalstu sportists tajās nedrīkst piedalīties,” skaidro Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) prezidents Guntis Zālītis, piebilstot, ka nav nozīmes, vai tu pretendē uz pirmajām vietām un naudas balvām vai vienkārši skrien savam priekam. Zālītis piekrīt, ka nav pareizi mest vienā katlā augstu sasniegumu un amatieru sportu, taču uzsver, ka vispār nav pareizi politiku jaukt kopā ar sportu. “Kāpēc Latvijā pasaka – mēs nelaidīsim iekšā dziedātājus? Tas ir tieši tas pats. Starptautiskā vieglatlētikas federācija paziņo, ka diskvalificēs visus Krievijas sportistus. Protams, arī viens jamaikietis dabūja, lai neizskatītos, ka soda tikai krievus. Taču man ir sajūta, ka tā ir tīrā politika.” Zālītis gribētu, lai krievu vieglatlēti brauc uz sacensībām Latvijā un otrādi. “Mums ar baltkrieviem februāra beigās būs U-20 komandu sacensības, žēl, ka tur nepiedalīsies krievi, kuri kādreiz brauca pie mums, un tie bija ļoti labi mači.”
Vēl nav precīzi zināms, cik ilgi turpināsies Krievijas Vieglatlētikas federācijas pagaidu diskvalifikācija. “Iespējams, tik ilgi, kamēr nediskvalificēs visus Krievijas sportistus, kuri izcīnījuši godalgotas vietas starptautiskās sacensībās. Ineta Radēviča pēc konkurentes diskvalificēšanas kļuva par pasaules vicečempioni tāllēkšanā. It kā priecīgs notikums, bet, no otras puses, ne pārāk, jo tas ir uz citas sportistes rēķina. Grūti pateikt, kas notiktu, ja atvērtu visas proves.”
Pirmā dzirdēšana
Artim Drēziņam maratons Sanktpēterburgā gāja secen: “Nebraucu, jo cienu likumus, pats avīzē par šo tēmu rakstu. Negribu arī blēdīties un riskēt, ka pēc tam nevarēšu oficiāli startēt nevienā maratonā. Visi amatieri domā, ka uz viņiem tas neattiecas. Bet tikai līdz kādam brīdim – Valmieras maratonā uzvarēja amatiere Kristīne Kuzņecova un tika diskvalificēta par meldonija lietošanu. Nevienu pēc tam neinteresēja, ka viņa skrien tikai savam priekam. Jā, es neesmu uzvarētājs, bet pēc būtības nav atšķirības. Es tikpat labi varu uzvarēt savā vecuma grupā un balvā dabūt simt rubļus.”
Sanktpēterburgā starp septiņiem simtiem finišējušo maratona distancē bija vairāk nekā 30 ārzemnieku, lielākā daļa no Baltkrievijas. Taču arī pa trim amatieriem no Igaunijas un Latvijas, divi – no Lietuvas un vēl no dažām valstīm. “Kaut kāds sviests. Pirmo reizi dzirdu, ka nedrīkst skriet. Nekur par to nav bijis nekādas informācijas,” pārsteigts viens no latviešiem. Guntis Zālītis atzina, ka LVS mērķis nav pētīt maratonu protokolus, lai varētu kādu sodīt. Taču, ja kāds nāks ar oficiālu iesniegumu, ka Latvijas sportisti tur bijuši, būs jāreaģē: “Algosim juristu, kas izskatīs visus normatīvos aktus, pieprasīsim papildu informāciju no Starptautiskās vieglatlētikas federāciju asociācijas, Eiropas Vieglatlētikas asociācijas un tad lemsim. Diskvalifikācija ir viens no variantiem, bet ne obligāts.”
Zālītis uzskata, ka Krievijas amatieris nedrīkst skriet Latvijā, taču “Lattelecom” Rīgas maratona organizators Aigars Nords ir pretējās domās: “Skriet nedrīkst atlēti, kuri ir oficiālajos IAAF sarakstos, savas savienības biedri. Bet aizliegums neattiecas, kā angliski saka, uz “ordinary fun” (vienkārši priekam) skrējējiem, jebkurš var pieteikties un skriet. Vismaz tāda ir pēdējā manā rīcībā esošā informācija. Rīgas maratons Krievijas skrējēju vidū ir otrs populārākais aiz Berlīnes.”
Latvijas skriešanas entuziasti nav vai ir maz informēti par aizliegumu piedalīties sacensībās Krievijā. “Es neko tādu nezināju, nebiju īsti aizdomājies. Tā ir viela pārdomām. Plānot braucienu uz Krieviju vispār ir sarežģītāk nekā uz daudzām citām valstīm, jo nepieciešama vīza. Domāju, ka skrējēji šādos jautājumos parasti neiedziļinās, tāpēc nebūtu slikti, ja, piemēram, LVS izplatītu kādu paziņojumu,” teic gargabalnieks Jānis Actiņš, kurš pieveicis ne tikai daudzus maratonus, bet arī 246 kilometrus smago Spartatlona distanci Grieķijā.
Aizliegums attiecas arī uz skolu sportu. “Mūsu cīkstoņi un bokseri diezgan bieži dodas trenēties uz Krieviju, šad tad arī volejbola komanda. Vieglatlēti gan ne, viņi parasti brauc uz Baltkrieviju, Igauniju, Lietuvu, Čehiju. Bet es nemaz nezināju, ka nedrīkst, no Izglītības un zinātnes ministrijas šāda informācija nav sūtīta,” stāsta Daugavpils Bērnu un jaunatnes sporta skolas direktors Imants Utināns.
Savukārt Guntis Zālītis atzīst, ka LVS pienākums nav informēt katru sportistu par katru aizliegto vielu un tāpat arī šajā situācijā par skriešanu Krievijā. Tā teikt – nezināšana neatbrīvo no atbildības. Tomēr jāpiebilst, ka Sanktpēterburgā neskrēja neviens soms, kas, visticamāk, ir nevis tikai sagadīšanās, bet gan informēšanas rezultāts. Varbūt somi vienkārši negribēja piedalīties skrējienā, kas veltīts Ļeņingradas atbrīvošanai no nacistu blokādes Otrajā pasaules karā, kura atribūtika skrējējiem nebūt nebija sveša.
