Man ir sava galva un sava pašcieņa. Saruna ar aktrisi Indru Briķi 5
Svētdien, 14. maijā, Dailes teātra Kamerzālē pirmizrādi piedzīvos režisora Gundara Silakaktiņa iestudētā izrāde “Pielūdzēja Nr. 1”. Šī psiholoģiskā trillera pamatā ir Venta Vīnberga dramatizējums, iedvesmojoties no Stīvena Kinga. Galvenajā – Pegijas – lomā spožā un skatītāju iemīļotā Dailes teātra aktrise Indra Briķe.
Vislielākās šausmas mīt cilvēka prātā. Īpaši tad, ja tas saslimis. Izrādes tēma ir visnotaļ skarba…
I. Briķe: Izlasot literāro darbu, bija grūti saprast, kas notiek slima cilvēka smadzenēs, kur autora fantāzijas auglis, kur pamats dzīvē. Režisors Gundars Silakaktiņš bija atradis interesantu faktu, ka Amerikā psihiatriem studijās liek analizēt manis spēlēto varoni. Uz mēģinājumiem palīgā nāca psihoterapeite Gunta Andžāne, kura to darījusi iepriekš arī izrādēs “Liec Dievam pasmieties”, “Equus” un citās. Psihoterapeite izstāstīja piemēru no dzīves. Sieviete, kura divus savus bērnus iepriekš jau bija nozūmējusi, trešajam izdūra acis. Viņai piesprieda mūža ieslodzījumu, bet… atzina par pieskaitāmu. Tas noticis tepat, Latvijā. Man šajā darbā un lomā galvenais ir atklāt, cik cilvēki var būt bīstami. Pat nevari nojaust, kas pēkšņi notiek ar cilvēku tev blakus. Mana Pegija ir mīļa un laipna, bet jau pēc brīža atplaiksnī kas baiss. Diemžēl tādu neprognozējamo ir ļoti daudz. Pat nevaram nojaust, cik bieži esam apdraudēti. Dažā labā ne par mata tiesu nekas neliecina par bīstamību citiem.
Nupat Kristapa Zariņa izstāde Nacionālajā bibliotēkā “Un atkal “ziedošu jaunavu pavēnī””, kas veidota, iedvesmojoties no Marsela Prusta romāna motīviem, atklāj situāciju, kurā viena persona var panākt to, ka otra persona pārtrauc būt… Šā vārda fiziskā izpratnē. Vai šīs atskārsmes ir mūsu laika ietekmētas?
… Pasauli tracina terorisms, sprādzieni… Pēkšņi izrādās, ka ģimenes tēvi, vīri, labi kaimiņi ir tie, kuri var uzspridzināt metro vai nošaut cilvēkus kādas Eiropas galvaspilsētas centrālajā laukumā. Prātam neaptverami – kā cilvēks var parakstīties uz kaut ko tādu, kā nogalināt otru? Nezinām, ar kādiem cilvēkiem dzīvē sastopamies, kas apkārt var notikt un kā pasargāt savus bērnus… Šī loma man ir ļoti smaga, jo… kā caur sevi izlaist, kā saprast, brīžiem pat ar prātu neaptveramos Pegijas domu gājienus? Kā to aktieriski, loģiski atklāt? Ļoti grūts, mežonīgs darbs. Tādu izrādi faktiski vajadzētu iestudēt psihologam, psihoterapeitam, jā, man ir vajadzīga palīdzība no ārpuses, lai varētu šo lomu izveidot. Arī no režijas puses tas ir ļoti grūts darbs.
Jums kā savulaik Krodera ieredzētai aktrisei bijusi iespēja strādāt ar izcilu meistaru. Viņa liktā latiņa palīdz vai arī traucē?
Līdzīgi kā Mākslas akadēmijā – ja tiec pie meistara, kurš ieliek mākslas pamatus tā pa īstam, pēc tam vari strādāt visādi – kā ar pasteli, tā zīmuli, tā vismodernākajām tehnoloģijām. No svara tie pamati, pamati! Esmu strādājusi ar dažādiem režisoriem, gājis visādi, es pieņemu visu ko, bet mani nevar piemuļķot. Nevar likt darīt ko tādu, par ko man pilnīgi skaidrs, ka tā nevar. Šajā sezonā man ir četras lomas jauniestudējumos un vēl trīs paralēli no iepriekšējām izrādēm, un, jā, man bija iedalīta arī loma pie Nastavševa (izrādē “Peldošie – ceļojošie. II daļa”. – V. K.). Un pirmo reizi mūžā pēc kopā ar režisoru nostrādāta mēneša pateicu – nē, atsakos no šīs lomas, jo… šī cilvēka strādāšanas stilu nevaru pieņemt. Vispirms no izrādes aizgāju es, pēc tam Lauris Dzelzītis un tad Dainis Grūbe.
Vladislavs Nastavševs šobrīd ir viens no publikas un kritiķu atzītākajiem režisoriem, viņa ieredzētākie aktieri saprotas ar režisoru tādā kā asinsrites līmenī. Kas jums bija nepieņemamais?
