Guna Roze: Mākslas darbus galu galā izsijā nepielūdzamākais tiesnesis 3
Līdz šim nebiju nopietni domājusi par patiesību, ka arī mākslas darbus – ar to saprotot visu radošo profesiju pūliņu rezultātus – galu galā taču izsijā visgodīgākā žūrija un nepielūdzamākais tiesnesis – LAIKS.
Un ar šo vētītāju ne gleznotājs, komponists, rakstnieks vai dzejnieks neko nevar sarunāt. Par to nešaubīgi pārliecināja nupat redzētā animācijas filma “Loving Vincent” par neprātīgo ģēniju, gleznotāju Vinsentu van Gogu. Par šo filmu, kuras nosaukumu gribas tulkot kā “Mīlestībā Vinsentam”, nevis “Ar mīlestību, Vinsents”, vēl daudz rakstīs un karsti diskutēs. Nešaubos, ka tā izrādīsies starp tiem mākslas ūnikumiem, kurus Laiks neiebīda tālos un aizmirstos kambaros.
Neanalizēšu šo brīnišķīgo darbu, pietiek, ka tas analizē mūs. Tos mūs, kas, izmantojot skolotāja statusu, visos laikos nelokāmā pārākuma apziņā mēģinājuši nokaut saknē topošos van gogus, bēthovenus un orvelus. Tos māksliniekus, kam nepietiek gribas attīstīt savus talantus, bet tas netraucē sapņot reiz kādā dienā pamosties slaveniem un bagātiem. Tos mūs, kas patiešām kādudien pamostas slaveni un arīdzan lepni. Tos, kas šodien ir, jā, tādā kā Dieva statusā, jo ir viņu varā celt saulītē X, Y vai varbūt Z; nominēt, apbalvot vai ignorēt. Tās zvaigznes, kuru raiderī ir tikai dzeramais ūdens (vienalga ar burbuļiem vai bez), un tās, kuru prasības nav iespējams apmierināt. Un galu galā lai šīs filmas vēstījums nonāk arī līdz tiem tautiešiem, kas piedzīvo laimi un godu būt dalībnieka statusā Dziesmu un deju svētkos Latvijas simtgadē, tomēr atļaujas uzmest lūpu, jo bezmaksas ēdienkarte, rau, nav sastādīta, ievērojot tieši viņa ēšanas paradumus.
Balss filmas izskaņā it kā starp citu skatītājiem – visiem iepriekšminētajiem “mums” – atgādina faktu, ka van Goga dzīves laikā tika pārdota tikai viena viņa glezna no astoņiem simtiem (citā avotā lasu, ka gleznu bijis 1700). Tikai viena no tām pašām, kas tagad – kad māksliniekam nauda vairs nav vajadzīga – ir pasaules dārgāko gleznu TOP 3. Kāpēc ne toreiz? Kurš gan pirks “tā rudā plānprātiņa” gleznas – atpestī! Cik pazīstami un mūsdienīgi, vai ne? Bet vai kāds var pateikt, kurš no mūsdienu zināmajiem pašmāju māksliniekiem, mūziķiem vai rakstniekiem pēc laika pārbaudes izrādīsies nākamais van Gogs, Bēthovens vai Orvels? Kurš to var pateikt laikā, kad pat kultūras un mākslas produktus augstākajos vai zemākajos plauktiņos it kā kārto kvalitāte, bet pārkārto – menedžments. Atceros, kad 90. gadu otrajā pusē strādāju televīzijā, tolaik veiksmīgs producents vienudien paziņoja: “Tā! No šodienas taisīsim slavenu Jusi Pekonenu!” Kurš tādu vairs atceras, bet šis izdomātais tēls kādu laiku patiešām bija ētera zvaigzne. Esmu dzirdējusi leģendas par mūzikas producentu derībām: kurš no lielāka mēsla uztaisīs spožāku zvaigzni. Un uztaisa arī. Zvaigznei tas noteikti atvieglo dzīvi šai saulē, jo slava neapšaubāmi veicina pārdošanu. Ja tā nebūtu, visi – pilnīgi visi – konkursi būtu anonīmi, visi redaktori un žūrijas – citplanētieši, kam ir vienalga – uz skatuves kāpj slavenais Bērziņš, populārais Kalniņš vai nevienam nezināmais Lapiņš. Taču joprojām viņu vidū ir gan jusi pekoneni, gan rudie plānprātiņi vinsenti.
Esmu redzējusi unikālu animācijas mākslas darbu par ģeniālu gleznotāju, kuru dzīves laikā nievāja un ignorēja. Filmu, kurā atdzīvojas gleznas un modeļi, liekot noticēt ikvienam notikumam mirkli pirms un pēc uzplaiksnījuma, kas autoram licis ķerties pie molberta. Zinot van Goga biogrāfiju un to, kā šī filma tapusi, nav šaubu, ka beidzot mākslinieks patiešām ir saņēmis ne vien atzinību, bet arī mīlestību. Joprojām, domājot par faktu “dzīves laikā pārdota tikai viena glezna”, pāršķirstu dažādos laikos izdotas latviešu literatūras antoloģijas ar vienu vienīgu mērķi – konstatēt, cik no tajās minētajiem literātiem (pārsvarā jau mirušiem) patiešām zinu? Jāatzīst – ne pusi. Gluži tāpat būs ar tiem, kas iekļūs nākamajā antoloģijā. Pilnīgi iespējams, ka nevienu no tiem, kura vārdu šodien zina visi, pēc simt gadiem nezinās vairs neviens, toties zinās to, kuru šodien nepamanām vai izvēlamies neredzēt. Jo pasaule nemainās. Nemainās arī cilvēku tikumi. Ir tikai LAIKS…
