“Liepsalās” atklās dievturu svētnīcu 43
Maiznīcas “Liepkalni” saimniekam Dagnim Čākuram latviešu dievturība pēdējo trīs gadu laikā kļuvusi par sirdslietu un tā īstenojusies gan svētnīcas izveidē, gan jaunā grāmatā, kas iznākusi ar viņa atbalstu – izdevniecības “Lauku Avīze” klajā laisto Latvijas Dievturu sadraudzes vadītāja Valda Celma sarakstīto “Baltu dievestības pamati”.
Uz interviju Dagnis Čākurs ierodas ar mākslinieces Anitas Celmas austo gobelēnu “Ugunskrusts”. “Te viss ir pateikts, nekas vairāk nav vajadzīgs,” teic Dagnis Čākurs, norādīdams uz latviešu tautas dainu: “Līgo, Dievs, ar pērkonu, es ar savu bāleliņu,/ Pērkonam visa zeme, man deviņi bāleliņi./ Sper, pērkons, sausu koku, liec zaļam salapot,/ Sodi, dievs, ļaunus ļaudis, dod labiem padzīvot!” Šis ir viens no gobelēniem, kas darināts jaunajai svētnīcai. Tā atrodas uz salas Daugavā pazīstamās “Liepkalnu” kafejnīcas un veikala tuvumā Pļaviņu novada “Liepsalās”. Svētnīca ekspluatācijā nodota jau rudenī, bet pašlaik notiek tās labiekārtošana.
Jautāju Dagnim, kāds bijis viņa ceļš līdz baltu dievestībai. “Dieviņš laikam tos kauliņus salika tajā vietā, kur bija jāsaliek. Strādājot uzņēmējdarbībā 25 – 27 gadus, kas paņem visu spēku un enerģiju, pienāk laiks, kad jūti – vajadzīgs kaut kas dvēselei. Tautiski noskaņots esmu bijis vienmēr. Jūtu, ka, gadiem ejot, mainās arī dzīves vērtības,” atklāj Čākurs. Pamazām sācis izzināt dievestības pamatus un sapratis, ka latviskās vērtības viņu ļoti aizrauj. Jau pēc iepazīšanās ar Valdi Celmu un dievturiem sapratis, ka vajadzīga svētnīca, kur var sapulcēties un veikt latviskos rituālus. Katrs no pircējiem, kas iegādājies “Liepkalnu” produkciju, atstājis arī savus līdzekļus uzņēmumā un Čākurs sapratis, ka tagad pienācis laiks dot sabiedrībai.
Svētnīcas projektu veidojis arhitekts Ainārs Markvarts un svētnīca izveidota senlatviešu rijas veidolā. Tajā jau notikušas vairākas kāzas un krustabas, bet vēl esot pilnībā jāpabeidz labiekārtošana. Sala esot zīmīga vieta – īpaša tāpēc, ka tur var nokļūt tikai ar peldlīdzekli vai ziemā – pa ledu. “Tur ir sajūta, ka esi nonācis kādā citā vietā, lai arī netālu viss notiek,” stāsta Čākurs.
Aug pamazām
Vai dievturība veicina biznesu? “Liepkalnu” saimnieks gan nevar īsti atbildēt uz šo jautājumu, jo biznesā darbojas tāpat kā līdz šim un pamatprincipi nav mainījušies. Sākuši saimniekot ar brāli Didzi Čākuru, deviņdesmito gadu sākumā Naukšēnu novadā atgūstot vectēva zemi ap 40 ha platībā un izvēloties audzēt graudus. Likumsakarīga bija pievēršanās miltu malšanai un maizes cepšanai.
Sākumā maizi vadājuši pa mazajiem lauku veikaliņiem, vēlāk pamazām iekarojuši lielveikalus, kad tie sāka savu uzvaras gājienu Latvijā. Pašlaik “Liepkalni” izauguši līdz sešām struktūrvienībām un vairāk nekā 300 darbiniekiem. Pļaviņu novada “Liepsalās” ir kafejnīca, veikals un maiznīca, Valmierā vairāk ražo preci veikaliem un vairumtirdzniecībai, bet Valmieras autoostas tuvumā vēsturiskā celtnē iekārtota konditoreja un var iegādāties svaigi ceptu maizi, Rūjienas ceptuvē top cepumi un konditorejas izstrādājumi, bet Rīgas tuvumā netālu no Ķekavas arī ir ceptuve. Šovasar beidzot plānots atklāt ražotni un kafejnīcu Igaunijā. No 2009. gada, kad tika iegādāta konkrēta vieta ceļa malā kafejnīcas un ceptuves atvēršanai, tikai šogad, visticamāk, izdosies šo vietu vērt apmeklētājiem. Piebraucamā ceļa pārbūve Pērnavas tuvumā bija tas, kas aizkavējis šā projekta īstenošanu. Taču “Liepkalnu” saimnieks teic, ka iemesla steigai nav – viss tiek darīts pakāpeniski. Vēlāk sarunā atklājas, ka viss bizness veidots soli pa solim, nesteidzoties un arī paturot prātā, ka reizēm var kaut kas nesanākt, kā iecerēts. Cik daudz ieguldījis biznesā? “Visu dzīvi,” atbild Čākurs. Konkrēts ieguldījumu cipars vien zināms par Igauniju, kur viss komplekss izmaksās ap pusotru miljonu eiro.
