Lirisks skaistums un sāpīgas atklāsmes 3
Komponista Ērika Ešenvalda iepriekšējā opera “Augļu koks ir Jāzeps” radīta 2007. gadā. Kopš tā laika notikušas lielas un būtiskas pārmaiņas atsevišķu cilvēku un visas sabiedrības dzīvē. Ešenvalda daiļrade kļuvusi bagātāka ar multimediālo simfoniju “Ziemeļu gaisma”, “Lūkas pasiju”, instrumentālo koncertu “Okeāna balss” un daudzām kora partitūrām. Klāt nākušas vēl vairākas citas latviešu komponistu operas – Andra Dzenīša “Dauka”, Artūra Maskata “Valentīna”, Kristapa Pētersona “Mihails un Mihails spēlē šahu”. Tagad – arī Ērika Ešenvalda otrā opera “Iemūrētie”, kuras pirmizrāde uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves notika ceturtdien, 19. maijā. Lai arī ne viss iepriekšminētajos Dzenīša, Maskata un Pētersona opusos padevās vienlīdz pārliecinoši, tie katrā ziņā atzīstami par spilgtām un nozīmīgām radošām veiksmēm, un Ešenvalda jaundarbs atstāja tādu pašu priekšstatu. Katrs no četriem autoriem savās operās konsekventi izkopis savu māksliniecisko stilu, līdz ar to arī “Iemūrētajos” uzreiz uzrunā komponista valodas individualitāte. Iepriekš tapušajās operās līdzās personiskām drāmām risināti vispārcilvēciski jautājumi, un Ešenvalda darbā ir tieši tāpat. Opera “Iemūrētie” rakstīta ar Ineses Zanderes libretu, kas pats par sevi ir teicams literārais pamats, un šajā stāstā par mīlestības un egoisma, ziedošanās un jaunradoša darba neatšķetināmajiem savijumiem atgādinājums par Latvijas Nacionālās bibliotēkas tapšanu ir tikai viena no norādēm operas daudzslāņainajā vēstījumā.
No agrāk uzrakstītajām latviešu autoru operām Ērika Ešenvalda “Iemūrētie” visvairāk lika atsaukt atmiņā Andra Dzenīša “Dauku” – turklāt nevis kā līdzību, bet gan kā antitēzi. Abās operās izpaužas principiāli atšķirīga mentalitāte, emocionālā pieredze un pasaules skatījuma modelis, kur katram ir savas spēcīgākās puses un vājākie punkti. Protams, tik izcilu komponistu kā Ešenvalda un Dzenīša gadījumā ir neiespējami noteikt, kas tad būtu pārliecinošāks – Dzenīša psiholoģiskā ekspresija vai Ešenvalda metafiziskās dimensijas. Taču vienu gan var pateikt droši – operā “Dauka” orķestra rakstības meistarība un bagātīgums aizrāva vairāk par vokālajām partijām, bet operā “Iemūrētie” ir pavisam pretēji. Uzmanību vispirms pievērsa tieši daudzo vokālo dziedājumu plašais mākslinieciskais diapazons, kas deva komponistam iespēju pilnā mērā izteikt gan lirisku skaistumu, gan sāpīgas atklāsmes, klāt vēl nākot tikpat vērienīgam un dažādam kora izmantojumam. Orķestris palika ēnā, darbojoties galvenokārt kā profesionāli uzrakstīts pavadījums, un iezīmīgākas instrumentālās aprises visai operai, it īpaši tās dramatiskajam spriegumam, būtu nākušas tikai par labu. Te gan uzreiz jāpiemin, ka vairāki operas orķestrālie parametri, tostarp sitaminstrumentu grupas caurviju risinājumi, bija īstajā vietā. Skaņdarba partitūrā iekļautā džamba (Rietumāfrikas sitaminstruments, ko spēlē ar plaukstām un pirkstiem. – Red.), kuras Latvijas Nacionālās operas orķestrī pirms tam nemaz nebija, nudien, izrādījās nepieciešama, un tas pats attiecas arī uz niansēto elektronikas klātbūtni.
Operas “Iemūrētie” stāstam ar visu tā komplicēto īstenības un sapņa, simbolisku slāņu un konkrētas realitātes saplūsmi un pretstatījumiem Ešenvalds bija atradis īsteni piemērotu mūzikas valodu – daļēji postromantisku, daļēji postminimālistisku. Tas, pirmkārt, precīzi iedzīvināja darba vēstījumā jaušamo laikmeta garu, otrkārt, saistīja ar daudziem spilgtiem un interesantiem estētiskiem un kompozicionāliem atradumiem. Operas emocionālo pamatievirzi – melodisko plūdumu un valdzinājumu ar pāris dramatiskiem akcentiem – papildināja nepieciešamie kontrasti, no kuriem kā īpaši svarīgas jānosauc ainas ar politiķu klātesamības tēlojumu un dīdžeja līdzdalību (šeit iejutās Mixmaster AG), kur vairs nebija iespējams izšķirt robežas starp ironisku grotesku un absolūtu nopietnību. Ne tik daudznozīmīga, bet tikpat lielā mērā iztēli rosinoša muzikālā izteiksme iezīmēja arī visu pārējo operas tematiskās attīstības gaitu, vadmotīvu sistēmas izklāstu un mākslinieciskās dramaturģijas arkām, kur nevar nepieminēt brīnišķīgās džeza stilizācijas otrā cēliena otrajā ainā.
Operas “Iemūrētie” vokāli instrumentālais un skatuviskais īstenojums daudzējādā ziņā priecēja. Par profesionālām kvalitātēm vēstīja režisores Lauras Grozas-Ķiberes, scenogrāfa Andra Freiberga, kostīmu mākslinieces Kristīnes Pasternakas un videomākslinieka -8 ieguldītais darbs, tam gūstot estētiski viengabalainu un izsmalcinātu veidolu. Māra Sirmā vadītais orķestris kopumā veiksmīgi iejutās mūzikas emocionālajās aprisēs un tembru salikumos, taču īpaši uzrunāja solistu veikums. Vokālo partiju sadalījumā bija saskatāma muzikāla simetrija: no vienas puses – Arhitekts un Bibliotekāre (Raimonda Bramaņa tenors un Ingas Šļubovskas-Kancēvičas soprāns), no otras puses – Celtnieks un Dzejniece (Jāņa Apeiņa baritons un Ievas Paršas mecosoprāns), otrā plāna lomās parādoties vēl trešajam pārim – Prezidentam un Ministrei ar Rihardu Mačanovski un Kristīni Gailīti. Tādējādi četru galveno lomu dziedātāju individuāli iezīmīgie un izkoptie tembri savstarpējos kontrastos guva sevišķi kolorītu atspoguļojumu, kora dalībai ienesot vēl papildu krāsas un akcentus. Tiesa, pirmizrādē nācās dzirdēt arī nepārprotamas kļūmes – orķestris ne vienmēr gāja kopā ar solistiem, savukārt, piemēram, Arhitekta partijas augstākais reģistrs Raimondam Bramanim bija pārāk augsts, tomēr šīs nepilnības pārlieku nestājās ceļā mūzikas uztverei.
Noslēgumā tikai viens novēlējums. Tāpat kā Latvijas Nacionālā teātra nosaukums nozīmē to, ka tur pamatrepertuārā vajadzētu atrasties Raiņa, Aspazijas un Mārtiņa Zīverta lugām, tā arī Latvijas vienīgais opernams nosaukts par Nacionālo operu tādēļ, ka tajā primāra un neatņemama loma paredzēta latviešu komponistu operu izrādēm. “Sikspārni” un “Karmenu” var uzvest jebkur, bet Ērika Ešenvalda, Artūra Maskata, Andra Dzenīša, Kristapa Pētersona operas vispirms un galvenokārt jāiestudē tieši uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, ieguldot tur nepieciešamos līdzekļus un enerģiju. Tas, ziniet, ir nacionālās pašcieņas jautājums.
Vārds skatītājem
Baiba: “Izcili! Esmu lepna, ka latvieši spēj ko tādu radīt. Paldies!”
Ludmila: “Viss bija izcili. Liels paldies radošai komandai un visiem aktieriem. Tādu darbu jārāda visai pasaulei.”
opera.lv
Uzziņa
Ēriks Ešenvalds, Inese Zandere. “Iemūrētie”, iestudējums Latvijas Nacionālajā operā un baletā
Režisore: Laura Groza-Ķibere, muzikālais vadītājs un diriģents Māris Sirmais, diriģents Kaspars Ādamsons, scenogrāfs Andris Freibergs, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka.
Lomās: Raimonds Bramanis vai Mihails Čuļpajevs, Jānis Apeinis vai Rihards Millers, Laura Grecka vai Ieva Parša, Inga Šļubovska-Kancēviča vai Elīna Šimkus, Rihards Mačanovskis vai Armands Siliņš, Kristīne Gailīte vai Laura Teivāne.
Tuvākās izrādes: 13. oktobrī, 16. novembrī.
