Lidija Doroņina–Lasmane: latviešu tautai nekad nav bijusi tik laba dzīve 145
Lidija Doroņina–Lasmane pati savām acīm ir pieredzējusi lielāko daļu no Latvijas simtgades, šovasar viņai apritēs jau 93 gadi, tādēļ Lidijai ir iespēja salīdzināt, kā latviešiem klājies dažādos laikos. Viņa uzskata, ka tagad mums būtu grēks žēloties par grūto dzīvi.
“Latviešu tautai nekad nav bijusi tik laba dzīve, kāda mums ir tagad. Iedomājaties, valsts visiem bezdarbniekiem maksā pabalstus, katram sirmgalvim pienākas pensija! Atceros, kā bērnībā mēs katru sestdienu ar pārtikas groziņu gājam uz pagasta nabagmāju, kur dzīvoja daži vecīši. Viņi mums adīja cimdus un zeķes, taisīja pastalas; viņi strādāja līdz pēdējam! Tāpat bija ar bērniem, kas jau pirmsskolas vecumā sāka ganu gaitas. Sešu gadu vecumā es biju iecelta par galveno pīļu un vistu ganu. Tītars man klupa virsū, to es nevarēju novaldīt. Un neviens negāja sūdzēties, ka vecāki ekspluatē bērnu darbaspēku, pārkāpj viņu cilvēktiesības.”
Lidija spriež, ka tagad viņai ir brīnišķīga dzīve. “Priecājos, ka mana Latvija ir brīva un man tik daudz ir ticis dots!” Padomju laikā viņa trīsreiz tika tiesāta par pretošanos okupācijas varai, 14 gadus pavadīja cietumos un lēģeros. Taču viņa saprot vairumu latviešu, kas pakļāvās padomju varai, jo latviešu tautai bija jācenšas izdzīvot arī šādos apstākļos. “Latvija bija okupēta valsts, un vara mūs visus bija nospiedusi uz ceļiem. Gan mani, gan manu pratinātāju, kas bija spiests vērsties pret mani. Man viņa bija žēl, jo šis darbs laikam bija tik briesmīgs, ka viņš bija pamatīgi nodzēries. Tagad labprāt būtu aprunājusies ar šiem čekistiem, bet viņi jau ir miruši, tā nu sanāca, ka es viņus visus pārdzīvoju. Kas to būtu domājis!”
Lidija stāsta, ka ir piedevusi saviem pāridarītājiem, jo Dievs viņai licis izvēlēties piedošanas ceļu. “Ko es darītu, ja nespētu piedot? Kur gan liktu visu to šausmīgo naidu, kas mani plēstu uz pusēm?”
Visu rakstu par Lidiju Doroņinu–Lasmani lasiet žurnāla “Mājas Viesis” jaunajā numurā!
