Vilis Vītols: Satversmes preambulu kā vīziju par valsti nevajag mainīt 38
Viens no mūsu tautas spožākajiem juristiem ir izstrādājis preambulu Latvijas Satversmei. Tas ir nopietns solis mūsu valsts nostiprināšanai, līdzīgi kā pirmie trīs jau spertie: pievienošanās Eiropas Savienībai (ES), iestāšanās NATO un eiro ieviešana. Tāpat kā trīs iepriekšējās reizēs preambula izraisa asu reakciju no aprindām, kas vēlas te atkal redzēt Krievijas impēriju, PSRS vai ko līdzīgu, un no cilvēkiem, kas par katru cenu grib pielabināties mūsu valstī mītošajai krievu minoritātei. Šie cilvēki uzskaitīs desmitiem iemeslu, kādēļ preambula ir slikta, nevajadzīga, ka tā nesīs mums gandrīz vai pasaules galu. Mums draudēs un – galvenais – mums melos. Līdzīgu rīcību jau piedzīvojām trīs iepriekšējās reizēs.
Egila Levita preambula nav tikai preambula Satversmei, tā ir VĪZIJA. Vīzija par to, kādai mūsu valstij ir jābūt. Vienlaikus tā piedāvā mums mērķi padarīt šo vīziju par realitāti. Apburoša ar savu smalko juridisko formu (Viestura Tamuža vārdi), tā pirmo reizi Latvijas pastāvēšanas laikā īsos, kodolīgos vārdos definē to Latviju, par kādu ir sapņojuši gan iepriekšējo, gan tagadējo paaudžu latvieši. Par kādu viņi ir strādājuši, cīnījušies un krituši. Šī vīzija pirmajā vietā liek Latvijas un latviešu intereses, kā tam šajā valstī jābūt. Kā to jau senāk savos rakstos definējis mūsu ievērojamais vēsturnieks Uldis Ģērmanis: “Pirmā vietā allaž stādamas latviešu un Latvijas intereses.” Reizē tā aizstāv arī mazākumtautību piederīgos veselā saprāta robežās, respektējot visas ES normas un likumus. Šo pēdējo, svarīgo noteikumu garantē E. Levita pieredze ES tiesās. Šaubos, vai citu latviešu autoru izgatavotai preambulai būs šāda garantija. Mana meita Māra, kas viņu labi pazīst, man nesen rakstīja: “Vienmēr esmu uzskatījusi Egīlu par vienu no prātīgākajiem un gudrākajiem latviešiem pasaulē.”
Bieži dzirdam argumentu, ka Latvijā dzīvo 40% cittautiešu un ka tā vienmēr esot bijusi daudzu tautību valsts. Pirmais apgalvojums ir patiess, otrais ne, un atcerēsimies – šie cittautieši mums vienmēr ir tikuši uzspiesti ar varu. Nevienu imigrantu uz šejieni nekad neesam aicinājuši, kā to darījušas Amerikas kontinenta valstis. Tādēļ šo minoritāšu intereses ir jāaizstāv, bet tās nedrīkst pārvērsties ne privilēģijās, ne arī “maigajā varā”. Aizstāvot cittautiešu intereses – vēlreiz veselā saprāta robežās –, nedrīkst ciest mūsējās.
Tagad sāksies diskusija par preambulu. Ir jau sākusies. Katrs dos savus padomus. Daži no tiem ir vērā ņemami, piemēram, akadēmiķa Jāņa Stradiņa teiktais. Citi – tā ir parastā vēršanās pret visu, kas Latvijai varētu nākt par labu. Īpaši šokējoši man šķita ES komisāra Nila Muižnieka ieteikumi vērsties pēc padoma pie EP Venēcijas komisijas. Lai mums atkal sveši kungi pamāca un nosaka, kā mums jādzīvo, kādai jābūt mūsu Sa-tversmei. Komisārs Muižnieks ir pazīstams ar saviem prokrieviskajiem uzskatiem. Nepārsteidz viņa intervijā teiktais, ka latviešu tauta viņam esot neskaidrs jēdziens. Viņš gan aizmirst, ka augsto komisāra amatu ieņem tikai tādēļ, ka pastāv tāda Latvijas valsts un tāda latviešu tauta, kas ar milzīgiem upuriem ir šo valsti izcīnījusi.
Līdzīgu interviju netrūks. Runās visādi kabanovi un osipovi. Iespējams, veidos komisijas, vāks parakstus, varbūt piketēs. Mēģinās labot, papildināt, vilcināt, iespiest tādā Prokrusta gultā. Tam visam pašos pamatos būs tikai viens dzinējs: krievu šovinistu vēlme iznīcināt latvisku Latviju (nerunāju par visiem krieviem, starp kuriem daudzi ir lojāli Latvijas pilsoņi – viņi ir mūsējie). Ne ar vienu citu minoritāti problēmu nebūs. Ja sāksies preambulas mainīšana, tā pārvērtīsies bezgalīgā procesā. Ļoti iespējams, ka diskusijas garumā vilkšana arī būs tās pretinieku izvēlētā taktika, kā novērst preambulas pievienošanu Satversmei.
Neapšaubu, ka ar konsultācijām, kompetentu un godprātīgu speciālistu iesaistīšanu kaut ko varētu preambulā uzlabot. Jebkuru tekstu var uzlabot, droši vien arī Raiņa “Uguni un nakti” vai Dantes “Dievišķo komēdiju”. Bet vai tas ir jādara?
Man šķiet, ka Egila Levita preambulu nedrīkst mainīt. Nedrīkst mainīt nevienu vārdu. Tā ir vai nu jāpieņem, vai jānoraida. Baumaņu Kārlis uzrakstīja “Dievs, svētī Latviju!”. Kad Satversmes sapulce to 1920. gadā apstiprināja kā Latvijas himnu, tā neveidoja komisijas, kas tekstu uzlabotu vai papildinātu. Neviens neieteica Baumaņu Kārlim kaut ko mainīt. Himnu apstiprināja un neprasīja, vai tā patiks vācu baroniem vai krievu boļševikiem.
Egils Levits ir iekustinājis spēku, ko būs grūti apturēt. Ja arī šīs Saeimas vairākums preambulu nepieņems, Vārds ir pateikts. To ierakstīsim mūsu sirdīs un mācīsim mūsu bērniem. Un neskumsim par gaidīšanu, jo, ja ne šī, tad nāks jauna paaudze, kas ievēlēs citādu Saeimu. Saeimu, kuras vairākumam būs pašcieņa, lepnums un drošsirdība. Tā apstiprinās šo Latvijas vīziju. Bet varbūt šīs īpašības ir jau pašreizējai?
