Esmu laimīgs cilvēks. Saruna ar Daini Īvānu 60. dzimšanas dienas priekšvakarā 59
Bijušais Tautas frontes priekšsēdētājs un atmodas laika simboliskākā personība Dainis Īvāns apmeklēja “Latvijas Avīzes” redakciju dienā, kad posās nodot Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) Latvijas Tautas frontes (LTF) muzejam augusta beigās Vācijā saņemto grāfa Riharda Nikolausa Kūdenhoves-Kalergi (1894 – 1972) balvu – medaļu, kas šogad tika piešķirta Baltijas valstu atmodas kustības vadītājiem par “Baltijas ceļa” lomu Berlīnes mūra krišanas un Vācijas atkalapvienošanas procesā. Neesot jēgas pie sevis glabāt. Arī atmodas laiku dokumentus jāsāk pamazām kārtot un nodot arhīvam vai muzejam: “Man mājās ir pilna pažobele, vesels arhīvs tur stāv. Tiklīdz ekspozīcijai ko vajag, es pameklēju.” Īvāna kungu “LA” redakcijā uzrunāja Māris Antonevičs un Viesturs Sprūde.
V. Sprūde: – Ja jums mājās tāda materiālu bagātība, tātad esat reiz bijis ļoti nozīmīga personība…
D. Īvāns: – Tur ir pirmie likumi, ko mēs Augstākajā padomē (AP) pieņēmām, melnraksti, vesela čupa 4. maijā rakstītu aicinājumu. Tagad skatos, ka esmu taču pats tos rakstījis! Sēdējis naktīm un drukājis. Tagad tas viss jāvelk ārā un jānodod tālāk, jo kā valsts dokumentiem tiem vajadzētu glabāties valsts arhīvā.
– Tāds ir daudzu tā laika dokumentu liktenis – izklīst pa mājām un pažobelēm.
– Un kā vēl! Mēs tagad LTF muzejā, ko patiesībā vajadzētu saukt par Trešās atmodas muzeju, jo tur viss ir daudz plašāk, ieguvām iespēju iekārtot divās telpās AP ekspozīciju. Man jāuzraksta ekspozīcijas plāns; sēžu un saprotu, ka man nav “špikera”! Par atmodu vēl ir mazāki vai lielāki akadēmiski pētījumi, memuāri, bet par AP nav pilnīgi nekā. Visi likumdošanas pamati toreiz tika pieņemti, un mēs neko par to nezinām! Tas laiks nav izanalizēts; nav saprasts, kas tur notika. To ceļu nebija gājis neviens. Tur bija iespējama kļūdīšanās, bet mēs pat nezinājām, kas ir “kļūdīšanās”! Arī Rietumu konsultanti atzina, ka nespēj neko konsultēt, jo nesaprot notiekošo. Starp citu, Latvija bija pirmā no padomju republikām, kas 1990. gadā pati sāka iekasēt nodokļus. Pirms tam 90% aizgāja uz Maskavu. Neviens taču nezināja, kā tos iekasēt! Atradām bibliotēkā vienu grāmatu par nodokļiem poļu valodā… Atšķirībā no pašreizējā parlamenta toreiz likumus rakstīja paši deputāti. Tas bija viens no kritērijiem, kā izvēlējās LTF kandidātus – vai vari kādu likumu “uzcept” vai nevari. Un tad bija tā trakā likumu rakstīšana… Kā likumu uzrakstīja – tā pieņēma. Tāpēc man sakrājušies visādi oriģināli, uzmetumi. Pie manis stāv Izglītības likuma uzmetums ar visiem labojumiem. Arī pie Jāņa Škapara ir visādi likumu uzmetumi.
M. Antonevičs: – Ceturtais maijs mums tagad ir svētki, bet daži runā par “4. maija republiku”, un tam jau ir nievājoša pieskaņa…
– Mūsu populisma kultūrā “atmaskošana” ir ļoti populāra. Tādus “atmaskojumus” par 4. maiju esmu lasījis ļoti daudz. Taču īstenībā tas bija brīnums, kas ar mums toreiz notika – pilnīgi neiespējamos apstākļos parlamentārās revolūcijas ceļā atgūt neatkarību un brīvību, iedibināt demokrātiju valstī – tā ir lieta, ar ko jālepojas. Nesen muzejā bija atnācis bijušais ASV konsuls Ļeņingradā (Sanktpēterburgā). Viņš bija bijis LTF dibināšanas laikā Latvijā. Izstaigāja muzeja ekspozīciju, nepasakot, kas viņš ir, un atstāja ierakstu atsauksmju grāmatā: “Tas, kas toreiz likās sapnis, tagad ir neticami piepildījies.” Pasaulē ievērojamākais nevardarbīgās pretošanās pētnieks, neskaitāmu grāmatu autors Džīns Šārps par Latvijas atmodu ir teicis: “Tās bija jūsu cīņas un uzvaras, un nevienam jūs neesat par to pateicību parādā.”
