Latvija Baltijā kā vājais posms. Saruna ar drošības politikas ekspertu Glenu Hovardu 11
Nesen Latvijā viesojās ASV pētniecības institūta “Jamestown Foundation” prezidents, drošības politikas eksperts Glens Hovards. Viņš intervijā “LA” uzsver, ka Latvijai pašai vairāk jāparūpējas par savām aizsardzības vajadzībām un tad jādomā par sabiedroto atbalstu.
– Kā jūs lūkojaties uz Baltijas valstu aizsardzības vajadzībām un spējām sevi aizstāvēt?
– Vājākā vieta Baltijas valstu aizsardzībā ir Latvija. Pašlaik gan aizsardzības budžets Latvijai ir palielināts, taču tas joprojām ir uz pusi mazāks nekā Lietuvai. Latvijā mēs no politiķiem dzirdam vien atrunas. Aizsardzības joma ir tik ilgi ignorēta, ka nacionālie bruņotie spēki Latvijā atrodas smagā pagrimumā un tiem nav nepieciešamā ekipējuma un bruņojuma. Man ir bijušas diskusijas ar cilvēkiem no Latvijas aizsardzības nozares. Arī tagad, pēc finansējuma piešķiršanas, viņi skatās uz lētākajām precēm. Tas ir tā, it kā vecmāmiņa iedod jums desmit eiro, un tas ir viss, ko jūs varat tērēt, vairāk nebūs. Tādēļ viņi ir attīstījuši domu, ka jāpērk lietotas militārās preces, piemēram, Britānijā ražotas lietotas kāpurķēžu bruņumašīnas. Vēl ir cerība saņemt dāvinājumus no citām valstīm. Viņi no mazas summas mēģina dabūt lielāko atdevi.
Daļa no problēmas ir tā, ka Latvija izvēlējās tā saucamo ekspedīcijas karadarbību, kuras mērķis bija palīdzēt ASV un citiem NATO sabiedrotajiem Afganistānā un citās misijās. Latvijas nacionālo bruņoto spēku spējas un struktūra savulaik tika veidota tā, lai spētu palīdzēt ASV. Vienīgā no Baltijas valstīm, kas šo pieeju ignorēja, bija Igaunija. Tā savus aizsardzības spēkus veidoja, balstoties uz teritoriālās aizsardzības stratēģiju. Igaunija bija vienīgā valsts reģionā, kura pateica “nē” ASV stratēģijai, kas vēlējās, lai sabiedrotie palīdz Afganistānā. Tādēļ tagad Igaunijas bruņotie spēki spēju ziņā ir labākie reģionā. Tomēr arī ASV nerīkojās atbilstoši Baltijas valstu aizsardzības interesēm, jo nevēlējās kaitināt Krieviju. Tas izpaudās tā, ka Baltijas valstīm netika piegādāti to vajadzībām nepieciešamie ieroči. Lietuva tagad ir iepirkusi “Stinger” raķetes, taču tās darbojas nelielā rādiusā. Bet Latvijai nav pat “Stinger”. Lielāka uzmanība būtu jāpievērš austrumu militārajam apgabalam, piemēram, šajā ziņā būtiska ir tanku vienību attīstīšana. Latvija vēlas attīstīt savu artilēriju un prettanku ieročus, lai atturētu Krieviju no agresijas. Tomēr jums pat nav prettanku ieroču “Javelin”, no kura lādiņu pret tanku var izšaut arī neapmācīts cilvēks. Tas pavērtu iespēju iznīcināt pretinieka tanku un gaidīt, kad ierodas atbalsts.
– Kā vērtējat cilvēkresursus Baltijas valstu armijās?
– Paskatieties uz Igauniju – tur ir 1,25 miljoni iedzīvotāju, bet viņiem ir liela zemessardze (“Kaitseliit”), turklāt darbojas iesaukuma sistēma. Demogrāfiskā bāze – cilvēki, kurus var iesaukt armijā, ir vecumā no 18 līdz 55 gadiem, ir gandrīz 700 000. Viņi cilvēkus pusmūžā novirza atbalsta funkcijām, piemēram, viņi ir nozīmēti kā autovadītāji vai nodarbojas ar loģistiku, bet jaunākie tiek gatavoti frontei.
Lietuvā ir gandrīz trīs miljoni iedzīvotāju, bet iesaukt armijā var gandrīz 939 000 iedzīvotāju, un no tiem viņi spētu attīstīt nacionālo gvardi, kura varētu būt 200 000 cilvēku liela. Lietuvā pastāv strēlnieku apvienības (“Lietuvos šaulių sąjunga.” – Ģ. V.), kuras darbojas katrā apriņķī, un to dalībniekiem valsts naudu nemaksā, izņemot komandierus. Konflikta gadījumā viņi rīkojas saziņā ar sava novada vadītāju. Šis modelis izmaksu ziņā ir ļoti efektīvs. Tomēr, lai šo modeli plašāk attīstītu, trūkst politiskās gribas.
Jums savulaik armija balstījās uz iesaukuma sistēmu. Toreiz daudzi Latvijas krievi kļuva par labiem karavīriem Latvijas armijā. Obligātais militārais dienests attīsta ideju par nacionālu valsti un to stiprina. Tas ir veids, kā armija “peld” kopā ar sabiedrību. Ja nav iesaukuma, tad jauniešiem nav vīzijas, viņi sēž mājās, spēlē datorspēles un domā par došanos uz Lielbritāniju. Tajā pašā laikā ir Krievijas televīzija, no kuras Latvijas krievi ietekmējas un šausminās par tās pasniegtajiem notikumiem Donbasā. Viens no Lietuvas armijas ģenerāļiem man stāstījis par to, kā pēc iesaukuma atjaunošanas Lietuvā pirmie rekrūši, starp kuriem bija arī Lietuvas krievi, zvērēja lojalitāti Lietuvas valstij. Jaunie cilvēki bija tik aizkustināti, ka viņiem acīs sariesās asaras, dziedot Lietuvas himnu. Viņi ir daļa no valsts. Ja nebūtu iesaukuma, viņi, iespējams, būtu ārpus sabiedrības. Iesaukuma sistēma dod iespēju atjaunināt bruņotos spēkus, turklāt rezervē esošie karavīri regulāri tiek izsaukti uz mācībām. Igaunijā krievi, kas ir zemessardzes locekļi, ieročus un munīciju glabā zem savas gultas. Lietuvā tas ir sensitīvāks jautājums, jo viņi uzskata – kā mēs varam ļaut krieviem glabāt ieročus, vai viņi nepavērsīs tos pret mums? Igaunijā valda cits uzskats, jo krievi tiek uzskatīti par pilnvērtīgiem Igaunijas pilsoņiem un viņiem uzticas. Tas ir veids, kā darbojas nacionāla valsts. Latvijā ir bijis daudz pārpratumu par to, vai zemessargiem ļaut glabāt ieročus mājās. Tagad ir ideja, ka ieroči tiks glabāti vienā konkrētā vietā. Tomēr tas ir riskanti, jo, ja Krievija iebruks, tad tās būs pirmās vietas, kuras mēģinās ieņemt specvienības.
