Guna Roze: Kultūra ir tā barība, kas pārvēršas enerģijā, kura neļauj latviešiem izsīkt 3
Pēc statistikas datiem, kultūru un mākslu Latvijā patērē vien 10 līdz 15 procenti iedzīvotāju. Dzīvojot mazpilsētā, reizēm rodas sajūta, ka vēl mazāk. Domājot, kāpēc tā, prātā nāk bieži dzirdētais apgalvojums, ka visi aktīvākie un varošākie latvieši – tautas labākā daļa – ir aizbraukuši. Atļaušos apšaubīt, jo arī starp aizbraukušajiem liela daļa ir tādu, kuru interese par dzīvi aprobežojas ar vēlmi nopelnīt un piektdienās piedzerties.
Maija pirmajās dienās viesojoties pie Norvēģijas latviešiem Bergenas latviešu grāmatu un filmu klubā, bija iespēja pārliecināties, ka no attāluma ne tikai mākslas darbi izskatās citādi. Par laimi, secinājumi lielākoties ir par labu latviešiem – kā par nāciju ar nākotni. Kaut vai tāpēc, ka Latvijā literāros pasākumos nekad neesmu redzējusi tik daudz vīriešu! Tie bija forši, jauni, fiziski spēcīgi ģimenes galvas, kas Latvijā diez vai nāktu uz līdzīgu pasākumu (lai viņi man piedod, ja maldos). Vairākas ģimenes bija ar bērniem un pat ar jaundzimušo. Turklāt pasākums notika vienā no ļoti retajām brīvdienu pēcpusdienām, kad Bergenu apmīļoja saule, jo šajā pilsētā tikai vienpadsmit dienas gadā nelīstot lietus. Tātad tautieši nevis baudīja skaisto dabu kalnos vai cepa gaļu, bet brauca uz pilsētas centru, lai uzņemtu devu latviskās kultūras. Radās priekšstats (ak, kaut es nekļūdītos!), ka deviņdesmit procentiem no dzimtenes aizbraukušo latviešu kultūra ir nepieciešama kā uztura bagātinātājs, tas viņiem ir izdzīvošanas jautājums. Turklāt šie brašie tautu dēli un staltās meitas ir publika, par kādu literāti Latvijā var tikai sapņot – gaiši, smaidīgi, atvērti un zināt griboši, nevis pietātē atsvešināti mēmi klausītāji. Taču literātu viesošanās ir piliens jūrā salīdzinājumā ar to darbu, ko tautieši svešumā paveic, lai uzturētu dzīvu latvisko garu. Bergenā darbojas latviešu kultūras skoliņa “Bergausis”, kas aizsākās pirms pieciem gadiem, bet pirms gada reģistrēta oficiāli. Uz stundām divreiz mēnesī svētdienās nāk 56 bērni. Visi septiņi skolotāji, protams, strādā bez maksas. Šovasar mazie bergenieši piedalīsies Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu svētkos, bet Ziemassvētkos bija izcepuši piparkūku Latviju. Uzmetot acis tik ierastajai kontūrai, kļuva skaidrs, ka galvaspilsēta ir nevis Rīga, bet Valmiera. Lūk, cik nozīmīga šī pilsēta ir kāda mazā latvieša domās un atmiņās!
Diemžēl tieši skoliņas sakarā redzēju latviešus arī no ierastās puses. Intrigu dēļ esot izputējusi līdzīga skola Oslo. Dienā, kad ielidojām, bija notikusi arī “Bergauša” vadības pārvēlēšanas sapulce, un latviskajā vidē turpmākajās dienās tas bija mammu karstākais sarunu temats. Iemesls esot diplomi un akadēmiskie grādi. Tie, kam tie ir, pastumj malā tos, kam mazāk vai nav vispār. Bet vai tām māmuļām, kas pagājušajos gadsimtos bērniem dziedāja tautasdziesmas un stāstīja pasakas, bija grādi un diplomi filoloģijā un pedagoģijā? Vai vecāki ar augstāko izglītību savos bērnos latviskumu ieaudzina pārliecinošāk? Vai latviskums vispār ir akadēmisks jēdziens? “No vienas puses, un no otras puses,” rakstīja Imants Ziedonis. No otras puses, var saprast šos diplomētos cilvēkus ārpus etniskās dzimtenes, kuriem kultūras deficīts ir hroniska kaite. Viņi strādā labi apmaksātus, bet neprestižus darbus, kas ne tuvu nesniedz gandarījumu. Tāpēc cīņā par savu visnotaļ pamatoto ambīciju īstenošanu rodas nepamatotas intrigas, kā dēļ pie sasistas siles var izrādīties visi. Norvēģis, pie kura ciemojāmies, klausoties divu latviešu māsiņu sarunā, priecājās: “Tas labi, ka bērni sarunājas norvēģiski.” Es sašutusi iesaucos: “Nē, tas ir slikti!” Tai pašā laikā, ja bērni Latvijā, piemēram, no krievu ģimenes savā starpā sarunātos latviski, arī es priecātos. Ziedonis te teiktu: “Kas vienam smird, otram smaržo”…
Un tomēr pēcsajūtas par latviskumu ārpus Latvijas ir cerīgas. Jo, kamēr vien būs šie 10 vai 15 procenti, kam latviskā kultūra ir nepieciešama kā gaiss, mūsu tauta pastāvēs. Esmu pārliecināta, ka grāmatas, ko aizvedu, viņi patiešām lietainajos vakaros pārlapos vēl un vēl. Un atnāks uz Dzejas dienu pasākumu “Sirds uz perona”, lai vienlaikus ar Latviju lasītu dzeju. Jo, ne jau čakli vairojoties, var saglabāt nāciju. Tieši kultūra ir tā barība, kas pārvēršas enerģijā, kura neļauj latviešiem izsīkt.
