Latviešu sarkanarmiešu atgriešanās – prieks un rūgtums vienkopus 0
1944. gada vasarā no jau Krievijā kaujās rūdītās un arī smagus zaudējumus pieredzējušās 43. gvardes (pirms tam – 201.) latviešu strēlnieku divīzijas (komandieris – ģenerālmajors Alfrēds Kalniņš) un nesen saformētās 308. latviešu strēlnieku divīzijas (komandieris – ģenerālmajors Voldemārs Dambergs) izveidoja 130. latviešu strēlnieku korpusu ar komandieri ģenerālmajoru Detlavu Brantkalnu priekšgalā. Šis padomju karaspēka formējums gan vairs tikai pēc nosaukuma bija latviešu, jo, kā atzinuši arī paši kara veterāni, tad 1944. gada 18. jūlijā netālu no Šķaunes “pāri Latvijas robežai ienāca nevis latviešu divīzija”, bet gan “kaut kāda salasīta īsti internacionāla karaspēka vienība”. Karadarbību Latvijas teritorijā 130. latviešu strēlnieku korpuss sāka 1944. gada augustā kaujās Aiviekstes, Krustpils un Vietalvas apkārtnē.
Pretrunīgais mājupceļš
Atgriežoties dzimtenē, cīņā ar atkāpjošos vācu karaspēku iesaistījās 43. divīzijas 125. gvardes strēlnieku pulka karavīri, bet pārējās 130. korpusa daļas Latvijas teritoriju sasniedza pārgājienā bez saskarsmes ar pretinieku. Par to liecina arī līdz mūsdienām saglabājušies fotouzņēmumi ar orķestri, kas muzicē uz robežas, un jau uzstādītu robežstabu ar uzrakstu krievu valodā “Latvijas PSR”, kam garām soļo karavīru kolonnas. Viens no viņiem bija arī 123. gvardes strēlnieku pulka komsorgs Zālamans Eiduss, kas vēlāk atcerējās: “Kaut arī ierindas atstāšana visos reglamentos skaitās nopietns pārkāpums, todien par šādu rīcību neviens sodīts netika. Kā negudri karavīri skrēja uz Latvijas pusi, metās zemē, skūpstīja to, bāza zemes saujas kabatā, lēkāja. Ar grūtībām komandieriem izdevās atjaunot kārtību, jo sevišķi tāpēc, ka arī viņi pārdzīvoja to pašu ko ierindnieki.” Gandarījums par atgriešanos dzimtenē ir pausts arī sarkanarmieša Žaņa Beikmaņa 1944. gada 5. augustā uz frontes aizmuguri nosūtītajās rindās, kur izteikts prieks, ka “Jums arī ceļš ved tuvāki mūsu mīļajai mazajai dzimtenītei. Arī es jau šito (tā ir otrā) vēstulīti rakstu no mūsu mīļās Latvijas zemītes. Esam jau labi tāli iegājuši Latvijas PSR teritorijā, bet tas jau jums ir zināms arī no laikrakstiem. Esmu jau padzēris pieniņu, paēdis latviešu rudzu maizīti un sviestiņu”.
Kaut arī paši latviešu strēlnieki lielākoties jutās kā savas dzimtenes atbrīvotāji, vietējo iedzīvotāju attieksme pret Sarkanās armijas atgriešanos ne tuvu nebija tik labvēlīga, kā tas attēlots padomju laika publikācijās. Realitātē savu atbrīvošanu ar patiesu prieku gaidīja tikai tie, kuru piederīgie bija devušies uz Krieviju, un tie, kuri bija cietuši no vācu okupācijas varas, taču lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju Sarkano armiju sagaidīja bez īpaša entuziasma un pat ar bailēm. Arī frontes laikraksta “Latviešu Strēlnieks” līdzstrādniece komuniste Vera Kacena savās kara laika piezīmēs ir atzīmējusi, ka vismaz viņas sākotnējo sajūsmu par Latvijas sasniegšanu pakāpeniski ir nomākusi apziņa, ka “vietējie pārmaiņas izjūt pa savai vīzei: ir beidzies “vācu laiks” un sācies “krievu laiks”. Tikai retais pateiks: padomju vara, un tad arī tie, kas to saka ar patiesu gandarījumu, ir mazākumā”. Turklāt arī daļā sarkanarmiešu jūtams naids “pret latviešu zemniekiem tikai tāpēc, ka viņu viensētas nav nodedzinātas, ka kūtīs palikuši mājlopi, bet laukos briest raža. Šis naids ir divpusēji griezīgs un nīdējiem nav labojams pat ar tribunāla draudiem, ne arī nīstamajiem atmiņā izdzēšams noilgumā.”
