Kurzemes elēģists Andris Jansons 0
Dzimis 1976. gadā Ventspilī. Dzeju un mūziku raksta jau kopš bērnības, tālab mācījies Ventspils Mūzikas koledžā, kur viņa literatūras pasniedzēja bija leģendārā Aija Bumbiere – Kurzemes Dzejas dienu iedibinātāja. Kādu dzīves daļu pavadījis Rīgā, pirms gadiem pieciem atgriezās Kurzemē. Kā pats saka: “Dzīvoju un sapņoju lauku mājā Kandavas novadā.” Skaistajā Kurzemes pilsētiņā viņš strādā par mūzikas skolotāju.
Romantiskajam, bet nebūt ne naivajam Andrim Jansonam piemīt divas cienījamas un retas spējas. Pirmā – viņš nav sevī iemīlējies dzejnieks; citu autoru darbus godā vairāk nekā savus. Ne velti vairums Andra koncertprogrammu ir ar citu dzejnieku tekstiem. “Daudz lasu dzeju – gan latviešu, gan tulkojumus. Meklēju kā formas, tā satura meistarību un gara radniecību ar sevi, bet spēju novērtēt arī atšķirīgo un novatorisko. Pēdējais lielais atklājums man ir somu dzejnieka Penti Sārikoski dzeja Maimas Grīnbergas atdzejojumā. Lieliska, pārdomas un izjūtas rosinoša dzeja, ko sarakstījis pretrunīgs gara milzis!” Andris nepiekrīt stereotipam, ka dzejnieki ir nabaga dīvaiņi. “Dzejnieki, kā vīrieši, tā sievietes, ir unikālas personības, kas spēj saskatīt, sadzirdēt un pieskarties tam, par ko citi tikai attāli nojauš. Jā, bieži vien tas rada attālinātu realitātes uztveri…”
Otrā – spēja saviļņot publiku. Kad Andris Jansons spēlē klavieres, lasa dzeju un dzied, klausītāji neviļus pārceļas citā dimensijā – pat tie, kas ar dzeju un nopietno mūziku ir “uz jūs”. 2016. gadā dzejniekam un komponistam zvaigžņu stāvoklis bija labvēlīgs; viņa liriskā koncertprogramma “Ainas” izrādījās Zemgales Kultūras pils Dzejas dienu spilgtākais notikums un bija iekļauta arī Kurzemes Dzejas dienu programmā.
– Iesākumā esot bijis vārds. Bet varbūt skaņa?
A. Jansons: – Iesākumā bija klusums. No tā viss sākas. Vārds un skaņa šajā kontekstā ir sinonīmi, bet tālāk jau izriet ritms un melodija. Kosmiskā spirālē savijas tas, ko dzirdam, un rodas dzejolis un/vai skaņdarbs. Bet kas tad visu satur kopā un virza? Tas ir Lielais Noslēpums, kuram tuvoties ļauj dzeja un mūzika, arī tēlotājmāksla, teātris, it viss, kas cilvēkā atraisa un rosina alkas pēc noslēpuma.
– Muzikalitāte un dzeja. Kā tās mijiedarbojas viena ar otru un ar tevi?
– Mūzika un dzeja manā dzīvē iet roku rokā. Viena pāriet otrā, mijiedarbojas un rezultātā manifestējas kā māksla. Sāku ar mūziku, vecāku rosināts, bet turpat līdzās bija pirmie literārie mēģinājumi. Kopš pusaudža gadiem dzeja ir mana uzticīgā pavadone gan lasot, gan rakstot. Arī mūzika visbiežāk top kā turpinājums kādam dzejolim vai dzejas rosināta. Esmu komponējis arī savus dzejoļus.
– Ja tev būtu iespēja izvēlēties zelta atslēdziņu vienām durvīm, kuras tās būtu?
– Zelta atslēdziņa pati par sevi ir vērtība; ja tā tev pieder, tad atvērsies jebkuras durvis. Galvenais ir tikt pie atslēdziņas! Kā? Tikai ar radošo garu, kurš atklājas dzejā, mūzikā un citos mākslas veidos. Durvis parādās un pazūd, bet radošā atslēga paliek. Zelta atslēdziņa ir realitātē izpaudies Gars.
DZEJAS ABC
Guna Roze, prozaiķe, biedrības “Tukuma Literātu apvienība” vadītāja: “Andra Jansona dzeja ir tuneļveidīga. Apbrīnojamā vārdu un metaforu bagātība paveic gandrīz neiespējamo – liek ienirt filozofiskā bezgalībā un aizturētu elpu pa ceļam pulēt savas neideālās dvēseles spoguli, tajā pašā laikā modinot tikai labākās, cilvēciskākās jūtas un emocijas.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Andra Jansona jaunāko dzeju
Haijāmas
*
No vīna kausa kāpnes
slejas uz pusēm abām
kāpt tev ļauts bet kur
ir kāpšļi iezāģētie?
*
Ar Mīļoto top īsa nakts
un mēness riets un saules lēkts
kā mirklis viens
no lūgšanas līdz tavernai.
*
Ko savā Grāmatā mums
vēsta Dievs to arī
kausa māls un zemes ceļš
vairs nespēj noklusēt.
*
Ir dzīve cepetis kur
kāri zobus iecērt laiks
un mūsu domas tāpat
darbi vien piliens trekns.
*
Tver flautu, skaņas dzer
tver kausu, valgmi dzirdi
ja zināt lemts par Dieva sirdi
tad jāmeklē nav tālu.
*
Ar glāstiem dzīve sākas
kad dienu darbi saskaitīti
taps tad glāstus vērā liks
uz paradīzi sūtot vai uz elli.
*
Mīļotā ir aijāta no
Korāna kas apslēpts Dievā
bet vai tu modīsies no rīta
lai to iegaumētu?
***
Noslēpumu nevar
noklusēt
par noslēpumu nevar
nerunāt
noslēpumā iekšā nevar
paslēpties
caur noslēpumu nevar
izdomāt līdz galam
aiz noslēpuma stāv vien
divi cilvēki kas
aizaugušā dārzā
meklē.
Svētvakari
I
ir aka pilna dūņu
ir aka pilna
ir dūņas
un ir atbalss:
ai-ja-ja-jāā-
aiz šūpolēm
aiz bērzubirzs
aiz pļavas nenopļautas
un ir balss
bet tu to nedzirdi
bet tu to
nedzirdi vairs
tu redzi aku
dūņu pilnu
un bērnu rotaļas
un piparkūku hostijas
kas izkūst piparmētru
tējā
tu redzi sniegu.
II
pēc tam kad apļveida ņirboņa ir
rimusi
kad trokšņu uzbāzīgie zigzagi ir
apklusuši
var ļauties mieram
bet vakars šis skars
mūsu dievu
kā mūs pašus
un lēnām tumsa ieplanēs
pa vaļā atstātajām
krustcelēm
pēc tam es iešu dusēt
ja vien
krustcelēs
man kāja
nepaslīdēs
pēc tam es iešu dusēt
un mierpilns
trokšņainums
virs zemes.
III
tas nekas
ka nebijis
ka klāt nestāvējis
ka tikai iespējams
ja vien
mākoņi slīd pāri
kā katru rītu
un zila pildspalva
pa lapu
slīd
kā bieži vien
tas notikt var
es varu pienākt klāt
nekas nav
citādi kā vakar
un viss ir
mazliet
neparastāk
šodien vēl.
Tavā dārzā. Elēģija
Kad ieeju es
tavā dārzā staigāt
ir kopā
vīrietis&sieviete
es dārzu
redzu nopļautu
un apsētu
un putnu barus
atdusāmies
rītausmā tie dosies
prom
un dārzs būs
atkal
atvērts man
un tiem
kas mājo
mijkrēslī
starp mums.
Lapaspuse no dienasgrāmatas
Tagad kad ziema
ielaidusi
telpā karstas
kafijas
garaiņus
beidzot
varu atvilkt elpu
vasarā skrēju
pakaļ ziedputekšņiem
rudenī putekļus
slaucīju
pavasarī savukārt
gaisā laidīšu
burbuļus varavīksnes
krāsās
bet tagad ir
ziema
karstas kafijas
garaiņi
telpā
un laiks pabūt
ārpus
sevis
paša.
Ziemas miegs
uz jumta sniegi kūst
bēniņos čab soļi piesardzīgi
griestos lapaspuses atspīd
bet grāmata uz galda ciet
aizkrāsnē vējš aizelsies
zem gultas kaut kas mīksts
nepārkāpjams slieksnis šķiet
patrepe liek apstāties
ir ziemas miegs
es arī nespēju tā
gulēt ja debespuses visas
tikai izliekas
bet zeme gaida
pavasari.
