Guna Roze: Ja Dzejas dienas būtu cilvēks, visu vainu varētu uzvelt jaunības kultam 3
Esmu dzimusi vienā gadā ar Dzejas dienām.
Kopš vidusskolas gadiem, pateicoties literatūras skolotājas neatlaidībai un arī uzstājībai, cītīgi ja ne apmeklēju, tad vismaz sekoju Dzejas dienu aktivitātēm. Nu jau arī organizēju. Ierasts, ka tieši šis gadu skaitlis ir tas, kad jubilāru sumina par veikumiem vai – ja nav ar ko palepoties – novēl gāzt kalnus vismaz līdz simtajai gadadienai.
Ja Dzejas dienas būtu cilvēks, kuru 50. jubilejā ierastos sveikt dažādu paaudžu literāti, ko viņi sacītu apsveikuma runās? Kādi vārdi un glaimi būtu iepriekš sagatavotajos tekstos, kas uz mēles neformālās sarunās, un ko pēc tam anonīmi sarakstītu interneta komentāros? Mhm, tā gan! Tā mēs uzvedamies, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Lai gan paši sveicēji jau vien būtu tie, kas jubilāri līdz goda krēslam aizstūmuši tieši tādu, kāda tā ir.
Ja Dzejas dienas būtu cilvēks, visu vainu varētu uzvelt jaunības kultam. Sak’, kad šī kundze bija reproduktīvajā vecumā – 18, nu, labi, vēl 23, 27 gadi –, tolaik, kad notika slavenais Rakstnieku kongress un Dziesmotā revolūcija, visi viņu dievināja, acīs lūkojās, ik vārdu no dievietes mutes naktī zem spilvena lika un citātu kladēs rakstīja. Žurnālus “Literatūra un Māksla” un “Avots” abonēja katrs cienīgs latvietis; rakstus aprunāja, pa rokām laida… Toreiz (piekrītiet!) zāle bija acīmredzami zaļāka: mūs, dzejniekus, uz skolām aicināja, uz pasākumiem. Bez dzejnieka uzstāšanās pieklājīgs sarīkojums nebija iedomājams. Tagad, kad kundzei 50, čiks vien ir. Draugi uzgriež muguru, dzejnieki vairs nav modē, publicēt negrib…
Arī es atceros dzejas zelta laikus. Arī es skatījos mutē Ojāram Vācietim, tiekoties ar šo latviešu diždzejnieku vienā no viņa 50. jubilejas sērijas sarīkojumiem un pāris nedēļu vēlāk lejot asaras, ka elka vairs nav. Baidoties pat elpot, kad pie mums skolā viesojās Māris Melgalvs, jo viņš taču bija PATS “Pērkona” dziesmu vārdu autors!!! Arī man, protams, kājas atrāvās no zemes, lasot Ziedoņa “ar naktstaureņiem ieskrien mīlestība logā…”. Tai pašā laikā arī es esmu dzīta pie Raiņa pieminekļa un garlaikojusies, kamēr dzejnieki pie mikrofona tur lasīja savus jaundarbus. Un domājusi: kā gan dzejnieki jūtas, redzot, ka lielajam vairākumam Esplanādē sanākušo dzejas mīļu notiekošais ir kā pīlei ūdens?
Tagad, prātojot, kādām vajadzētu būt Dzejas dienām, lai tās būtu Notikums ne vien dzejniekiem, bet arī tautai – dzejas patērētājiem –, nākas secināt, ka no Notikuma attālināmies tieši tāpēc, ka nekas nav mainījies. Tāpat ir mikrofons un pie tā dzejnieks. Viss. Mainīgas ir tikai lasījumu vietas un nosaukumi (esam šo to mācījušies par reklāmas principiem). Dzirdētas pat leģendas, ka viens otrs pie vārda ticis dzejdaris nešus jānes prom no tribīnes. Un ne jau vienmēr pie vainas ir viduvēja dzeja. Vaina tāda, ka katram jādara savs darbs: dzejniekam jāraksta, aktierim jālasa vai dziedātājam jānodzied (jo arī dziesma taču iesākumā ir bijusi dzeja). Divi vienā ir ārkārtīgi reti sastopams fenomens, trīs vienā – vēl retāk. Daži tādi dzejnieki, kas prot savu dzeju nolasīt un pat nodziedāt, Latvijā tomēr ir, bet ar viņiem nepietiek, lai ikvienā pagastā sarīkotu Dzejas dienas, kas potenciālajiem patērētājiem nav kā pīlei ūdens. Lai cik talantīgs būtu dzejnieks, un, nepārprotiet – tādu mums netrūkst –, ne katram piemīt tāds personības šarms, lai paņemtu un noturētu publikas uzmanību. Tas diemžēl nozīmē arī – lai Dzejas dienu tradīciju saglabātu dzīvotspējīgu; lai Dzejas dienas nekļūtu vien par dzejnieku festivālu. Bet, protams, visvieglāk ir uzstellēt mikrofonu un paaicināt dzejnieku. Jo viņi jau neatsaka.
Ko likt vietā? Pajautājiet jaunajiem! Bet ne jau jaunajiem dzejniekiem, jo tad nekur tālu no mikrofona pilsētas centrālajā laukumā netiksim. Respektējot jaunatnes dzīves tempu un stilu, izrādīsies, ka dzeja viņiem tomēr ir gan vajadzīga! Tikai tā jāgarnē citādi. Te pat derētu vārds – savādāk. Kāpēc ne lasījumi no glāsttālruņa? Kāpēc ne “Dzejo ar dzejnieku”, ja ne TV šovā, tad čatā internetā? Kāpēc (ja ir nauda) neiestudēt vēl kādu “Motociklu” vai neveidot stilīgas filmas dzejā? Vēl labāk – dzejas videoklipus, kas, piesaistot acis, atver arī ausis un sirdis. Kāpēc ne lasījumi un dzejas autobusi, kuros nav neviena dzejnieka? Mēs taču vairs nedzīvojam 80. gados, kad dzejnieks bija mītiska būtne, ko var ieraudzīt vien neskaidrā fotogrāfijā avīzē vai uz grāmatas vāka. Šodien viņa klātbūtne ir visur – pat feisbukā. Jo galu galā – ir taču DZEJAS, nevis dzejnieku dienas!
