Māris Zanders: Pieaug spriedze un nepatika pret katoļu baznīcu? 10
Pirms dažām dienām Rīgas Kristus Karaļa draudzes prāvesta Ilmāra Tolstova blogā parādījās ieraksts ar virsrakstu “Baznīcas vajāšanas Latvijā!”. Priesteris, raksturojot VID darbības, apgalvo, ka “pat drūmajos komunistu laikos čekisti neuzdrošinājās iebrukt dievnamā”.
Salīdzināt šodienas Latviju ar režīmu, kas dievnamus spridzināja, pārvērta par kolhozu saimniecības ēkām, savukārt ticīgos spundēja cietumos un “psihenēs”, ir tik absurdi, ka lai nu Tolstova patoss paliek uz viņa sirdsapziņas (čekistu un VID salīdzinājumu – par labu čekistiem! – priesteris arī vēlāk atkārtoja kādā intervijā vienai no televīzijām).
Toties var piekrist Tolstova tēzei, ka “pieaug spriedze un nepatika pret Katoļu baznīcu” (baidos, ka ne tikai pret katoļu…). Tiesa, var jautāt, cik lielā mērā baznīcas paštaisnums un pretenzijas uz īpašu statusu šo nepatiku veicina.
Lai kā būtu, grūti nepamanīt, ka konfesiju un valsts iestāžu, konfesiju un tām nepiederošās sabiedrības daļas attiecībās ir negludumi. Ņemot vērā, ka Satversmes preambulā minētas kristīgās vērtības, šis nav margināls jautājums.
Ir taisnība tiem, kuri norāda, ka likuma priekšā visi ir vienādi, izņēmumu nevar būt (kaut tā banālā iemesla dēļ, ka pretējā gadījumā būs bezgalīgi strīdi par to, kas ir šādi izņēmumi).
Tajā pašā laikā, ja tā var formulēt, pretējai pusei derētu ņemt vērā, ka nepiekrišana kaut kam nenozīmē, ka nav jāmēģina izprast to, kam nepiekrīti.
No šā viedokļa savulaik KNAB uzklupšana virknei draudžu par it kā neatļautu politisko aģitāciju (runa ir par samērā neseno Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu periodu), manuprāt, bija aplama, ko, starp citu, arī paudu, piedaloties vienā no katoļu raidstacijas “Radio Marija” raidījumiem.
Es varu nepiekrist kāda garīdznieka formulētajiem kritērijiem tam, kāda partija ir atbalstāma, bet uzskatīju un uzskatu, ka šim garīdzniekam (un draudzes locekļiem) ir visas tiesības šos kritērijus paust, kur un kādā formā viņš to vēlas.
Neredzu problēmu faktā, ka vairāku stundu garumā esot pratināts katoļu arhibīskaps (kaut Valsts prezidents!), savukārt, ja taisnība, ka VID cilvēki nav varējuši paciesties un pārtraukuši Svēto Misi, tā ir nejēdzība.
Šodien man bija otrā tikšanās ar izmeklētāju. Tā ilga 4 stundas un 40 minūtes. Pateicos visiem, kuri mani šai laikā garīgi atbalstīja un lūdzās.
— Zbigņevs Stankevičs (@arhibiskaps) July 31, 2019
No valsts viedokļa nepieciešamās darbības var veikt arī, neuzvedoties kā zilonim trauku veikalā. Ja atļauts nedaudz huligānisks piemērs, valstij var rasties jautājumi par dažu kristīgo rituālu attiecībām ar sabiedrības veselības interesēm (ikonu skūpstīšana pareizticībā utt.), bet tādēļ nebūtu jāsūta kāda inspekcija slēgt dievnamu, lai veiktu dezinfekciju.
Vēlme mēģināt iejusties pretējās puses nostājā nenāktu par ļaunu arī baznīcu pārstāvjiem. Piemēram, es nojaušu iemeslus, kādēļ Doma baznīca nedeva piekrišanu Vispasaules alus dienas gadatirgum, kas šonedēļ bija plānots Doma laukumā, varu arī mācītāja Elija Godiņa motīvus saprast.
Tikai draudzēm jāsaprot, ka savukārt sabiedrības sekulārā daļa reliģiskos rituālus publiskajā telpā neuztver tieši tāpat kā draudžu locekļi, un sekulārajai daļai var būt savi iebildumi. Ir jāprot sadzīvot, ievērojot samērīguma principu. Tas nav vērtību relatīvisms.
Relatīvisms ir tad, kad viss ir vienā putrā – kristīgā vēsts, neopagānisms, okultisms utt. – un mīļā miera labad notiek piesegšanās ar izvairīgo “es cienu jūsu viedokli”. Nē, man nav jāciena, teiksim, teoloģiska koncepcija, kurai es nepiekrītu, bet es varu savu nepiekrišanu paust, arī neko nelamājot, neapķēpājot, netraucējot. Tik vienkārši.
Domāju, ka Latvijā mēs vēl, par laimi, neesam nonākuši situācijā, ko Rietumos apzīmē par “kultūrkariem”. Laiku pa laikam ir savstarpēja, atvainojos, burkšķēšana, bet ne nepārprotama agresija pret atšķirīgu viedokli (interneta vide ir specifisks gadījums, kurā liela loma ir anonimitātes iespējai).
Diez vai tas saistāms ar augstāku iecietības līmeni Latvijas sabiedrībā, ticamāk, ka iemesls ir lielāka vienaldzība pret “kultūrkaru” iecienītākajām tēmām. Traģikomiskā kārtā remdenums un pelēcība dažkārt nāk par labu, ja alternatīva ir histēriskums.
Baznīcas Latvijā no valsts puses vajātas netiek, tomēr, kā smejies, daži semināri par baznīcu funkcionēšanas un uzskatu sistēmu īpatnībām amatpersonām noderētu.
