Grami un šķipsnas: Anda Rožukalne vērtē kultūras raidījumus televīzijā 3
Ginta Grūbes jaunā filma par čeku “Lustrum”, Āgenskalna tirgus glābšana, LTV “Kultūras kilograma” izvēle un citas mākslas balvas, unikāls koncerts vai pirmizrāde… Jūs neticēsiet, ka, palielinoties mākslas notikumu klāstam, kultūras informācijas apjoms medijos samazinās.
Vairāk mākslas, mazāk kultūras ziņu!
Kā tā var būt? Mēs zinām, kurš koncerts jāklausās, par kurām izrādēm jādiskutē dzimšanas dienas ballītē vai sociālo mediju vidē. Bet mediju pētījumi dažādās valstīs liecina, ka kultūrai veltītā informācija kļūst arvien īsāka, paviršāka. Kā ir Latvijā, ja zinām, ka 60% iedzīvotāju kultūras patēriņā kā vienu no svarīgākajiem min kultūrai veltītās informācijas un kultūras raidījumu skatīšanos televīzijā, to pārspēj vien pilsētas svētku apmeklēšana, liecina pētījums “Kultūras auditorija Latvijā: situācija, procesi, tendences”. Lai cik daudz informācijas varam ieraudzīt tīmeklī, televīzija (arī radio, laikraksti) joprojām ir svarīga, lai uzzinātu par mākslas notikumiem, baudītu filmas, teātru un koncertu ierakstus. Televīzijas balvu pasniegšanas formāti ļauj izprast mākslas notikumu kvalitāti, vērtēt tendences.
Vienlaikus kultūras žurnālistu skaits samazinās, sarūk rakstu garums un raidījumu laiks, dodot vietu citām tēmām. Kritiķiem jau sen vairs nav darba vietas redakcijās, daudzpusīgi mākslas notikumu vērtējumi jāmeklē speciālistu portālos, piemēram, “kroders.lv”, “kinoraksti.lv”, “satori.lv”.
Ārpus bagātā LTV piedāvājuma pa vienai vai nevienai kultūras ziņai katru dienu saražo TV3 un LNT ziņu žurnālisti, kāda pirmizrāžu, svētku vai lielu koncertu vēsts rodama PBK raidījumā “Latvijas ziņas”. Pārfrāzējot LTV zīmolu “100 g kultūras”, komerctelevīzijās redzamas vien kultūras šķipsnas, viegli mākslas smaržas uzplaiksnījumi. Pasākumi, kas uzrunā lielas auditorijas, ieinteresē ar slavenību klātbūtni. Trīs TV minūtes dienā, ne vairāk. Tātad daļa svarīgu mākslas notikumu nesasniedz savus interesentus.
Kā piespiest uzzināt par mākslu?
Latvijas iedzīvotāju vairākums (90%) domā, ka Latvijā kultūras notikumu ir daudz vai pārāk daudz. Vienlaikus katrs piektais atzīst, ka pietrūkst informācijas, rāda minētā pētījuma dati. Vai tā varētu būt? Paskatīsimies tuvāk.
Lai kā meklētu citos kanālos, ikdienas LTV1 “Kultūras ziņu” divpadsmit minūtes neviens nav pārspējis. Šajā gandrīz stundas ceturksnī katru dienu priekšā tiek celtas četras vai piecas ziņas. Tās ir daudzveidīgas, aptver dažādas mākslas jomas. No 50 analizētajām ziņām divu nedēļu garumā visvairāk stāsta par teātri, izstādēm un klasiskās mūzikas koncertiem. Divas reizes retāk runāts par filmām, popmūziku, literatūru, vienreiz – par modi un par arhitektūru. LTV “Kultūras ziņas” izceļ izcilāko. Precīzs to nosaukums būtu “mākslu ziņas”, jo tās lielākoties veltītas mākslām. Saturā redzams, ka tās vairāk ir nevis faktos, bet pasākumu veidotāju viedokļos balstītas ziņas. Žurnālisti stāsta par mākslas notikuma rīkotāju un varoņu interesēm. Pretī likti skatītāju viedokļi, iespaidi. Reti izmantoti speciālistu skaidrojumi, dziļāka analīze. Tās drīzāk ir iespaidu ziņas, kurās aiz “patika, lika domāt” un “pasaules līmenis” reti izprotams, kādi ir vērtēšanas kritēriji.
Mākslas tirgus neredzamā roka
Kas piegādā informāciju televīzijai, citiem medijiem? Kas sadala vērtību gramus un kilogramus, mākslas darbiem simboliski piešķirot nozīmi? Tiem, kas strādā kultūras un mākslas notikumu radīšanas aizkulisēs, nav noslēpums, ka tirgus potenciāls, resursu pieejamība ietekmē mūsu kultūras un mākslas diētu. “Māksla ir prece, tās vērtību nosaka mākslinieka sponsors, bet popularitāti – talantīgi komunikācijas speciālisti,” saka Gerhards Genšs, RSU goda profesors, kas strādā Donavas universitātē Kremsā, Austrijā. Mākslinieki ir atkarīgi no aģentu prasmes piesaistīt projektus, kultūras organizācijas – no mecenātiem, kultūras žurnālisti – no notikumu organizētājiem. Talantīgi komunikācijas speciālisti nosaka ne tikai informācijas piegādes procesu, bet definē saturu un piegādes laiku. Vai kultūras žurnālisti pilnībā atkarīgi no kultūras organizāciju profesionāļiem? Tik traki nav, notikumu izvēle joprojām ir žurnālistu un redaktoru rokās, arī skatītāji viņiem uzticas vairāk nekā mākslas pasākumu rīkotājiem.
Estēti vai reportieri?
Kāda ir kultūras žurnālistu loma? Viņi strādā sapņu darbu, var sevi pilnveidot katru dienu: iekļūt pirmizrādēs, elitāros koncertos, lasīt jaunākās grāmatas, iepazīt unikālas personības… Žurnālisti interpretē mākslu un kultūru, vienlaikus paši ir tās daļa.
Somijas pētniece Mārita Jākola raksta, ka kultūras žurnālisti pilda divas galvenās lomas. Pirmkārt, skaidro mākslas darbu jēgu savai auditorijai, savieno mākslas ideju ar tās uztvērēju. To sauc par estētisko pieeju. Otrkārt, kultūras žurnālistika neitrāli un daudzveidīgi atklāj kultūras politikas, kultūras ekonomikas un sociālo jautājumu mijiedarbību.
LTV “Kultūras ziņu” centrā ir mākslas notikuma radītājā pašprezentācija, radīta mākslas darba skaidrošana. Te svarīga žurnālista iespēja piekļūt kultūras personībai. Nereti šo darba specifiku saista ar neobjektivitāti, apbrīnošanu. LTV ziņām to pārmest nevar, tās ir neitrālas un daudzveidīgas. Tomēr, analizējot tematus, jāatzīst, ka ziņas galvenokārt ir mākslas notikumus popularizējošas – kā paplašināta afiša. Vai tas ir slikti? Nekādā gadījumā, tikai vienveidīgi!
Kultūras žurnālistikas otru svarīgo lomu aizpilda LTV1 raidījums “Kultūršoks”. Tā autores Gunta Gaidamaviča un Henrieta Verhoustinska nebaidās iejaukties mākslas un politikas pasaules konfliktos. Viņas apņēmīgi ķeras pie riskantām tēmām, uzdod tiešus jautājumus kultūras politikas un ekonomikas veidotājiem. Tas ir vienīgais TV formāts, kas kultūru un mākslu redz plašākā kontekstā. Tā garums – nepilnas 12 minūtes reizi nedēļā.
Kā pietrūkst kultūras žurnālistikai? Vērtējumu, daudzpusīgas un argumentētas diskusijas, plašākas ainavas. Sabiedrības procesu izpratnes, vērojot mākslas notikumus, pārdomu rosināšanas. To var dot laba mākslas kritika. Bet Latvijas kritiķiem nav regulāras pieejas plašākai sabiedrībai, nav iespēju savu domas lidojumu pārvērst cilvēku atziņās. Ziņu palēcienos no pirmizrādes uz izstādi un koncertu nav laika pārdomām. To neatsver personību portretfilmas un sarunas raidījumā “Kultūras dārgumi”. Zinām, ka mums ir izcili mākslinieki, kas rada lieliskus mākslas darbus, bet ne vienmēr izprotam mākslas estētisko un sociālo jēgu, tās iespaidu uz mūsu kultūru. Varbūt tāpēc rodas iespaids, ka mākslas tik daudz, bet informācijas nepietiek?
