“Kritiķis ir kā labs vīns.” Saruna ar publicisti, literatūras kritiķi Lāsmu Gaitnieci 0
Lāsma Gaitniece (dzimusi Ģibiete) ir publiciste, literatūras kritiķe un daudzu ceļojumu aprakstu autore. 2017. gadā uzņemta Latvijas Rakstnieku savienībā. Sarakstījusi vairākus stāstu krājumus par ceļojumiem, kā arī romānu “Vasarnīca Pārdaugavā” (2017). Saņēmusi titulu “Gada liepājnieks 2017” par kultūrvēsturiskas ievirzes darbu “Dziednīca pie jūras. Versija par Liepājas medicīnas vēsturi” (2017).
Pašlaik strādā pie īsprozas krājuma “Par to, ko tu man neteici”. Darbojas kultūras žurnāla “Jaunā Gaita” redkolēģijā.
“Esmu uzaugusi divu kultūru ietekmē. Viena no tām ir vācu kultūra, kur liels nopelns ir manai mammai – tulkotājai Silvijai Ģibietei. Viņa ir mana pirmā vācu valodas skolotāja. Otra kultūra, kas savulaik ļoti interesēja un pat aizrāva, biju krievu – īpaši literatūra,” atklāj Lāsma.
– Kas iedvesmoja sākt darbu pie stāstu krājuma?
L. Gaitniece: – Domas par to radās 2017. gadā – pēc tam, kad tikko bija iznākušas abas manas grāmatas “Vasarnīca Pārdaugavā” un “Dziednīca pie jūras”. Garstāstus rakstu jau daudzus gadus, viens no iedvesmas avotiem ir arī iespēja strādāt Dubultu Rakstnieku namā, kur tapusi daļa manu stāstu.
– Vai kādu radošo dzirksti varēja rast arī darbā ar Liepājas medicīnas vēsturi?
– Neapšaubāmi, kaut arī šīs grāmatas satura izklāsts stingri pamatots arhīvu dokumentos, vēsturnieku rakstos un aculiecinieku stāstījumā, bez radošuma iztikt nav iespējams.
– Kādu vietu mūsdienu latviešu literatūrā varētu ieņemt jūsu topošais stāstu krājums?
– Ceru, ka lasītājam tas neliks vilties. Stāstos attēlotie notikumi ir raibi, daudzpusīgi un arī laika nogrieznis samērā plašs. Ir stāsts gan par 1956. gada revolūciju Ungārijā un tās atbalsīm mūsu valstī, gan par ģenerālsekretāra Brežņeva valdīšanas laiku un absurdo dzīvi padomju Latvijā, gan par mūsdienām, kad daudz cilvēku izvēlas emigrēt, bet citi grābj visu, ko un, cik vien var, brīžam pat nepadomājot, kam tas vispār vajadzīgs. Mans etalons daiļliteratūrā ir rakstniece Regīna Ezera.
– Kādam jābūt labam literatūras kritikas rakstam – interesantam vai skrupulozam?
– Pirmkārt, neviens rakstnieks nav uzrakstījis grāmatu, kurā nebūtu nevienas neprecizitātes, nevienas kļūdas. Otrkārt, profesionāls kritiķis ir objektīvs kritiķis, uz ko, protams, jātiecas, taču izslēgt subjektivitāti ir neiespējamā misija. Šķiet, ar literatūras kritiķiem ir tāpat kā ar labu vīnu – jo ilgāk nogatavojas, jo augstvērtīgāks.
Prozas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Klasiskas, reālistiskas un nedaudz ironiskas prozas garša ir Lāsmas Gaitnieces darbu atslēga. Tā nav familiāra, drīzāk negaidīti pazīstama, jo grūti iedomāties, ka kāds šodien neļaujas formas eksperimentiem tekstā, tā vietā drīzāk nostiprinot pamatus.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem ir iespēja ieskatīties Lāsmas Gaitnieces garstāsta “Klavieru vīrs” fragmentā.
Yes! Beidzot būs miers un neviens nepārmetīs, ka uzvedamies pārāk skaļi! – stāvēdams pie otrā stāva loga un vērodams, kā smagās automašīnas “ZIL” kravas kastē pāris dūšīgu vīru ievieto lielgabarīta mēbeles, kas pieder pirmā stāva kaimiņiem – kādam kašķīgam, allaž ar dzīvi un cilvēkiem neapmierinātam laulātam pārim, vīrietis pie sevis pasmīnēja, laiski kā kaķis izstaipīdams rokas un atliekdams muguru.
Mugurai vienmēr jābūt taisnai! Lai cik štruntīgi arī nebūtu, bet taisnai, Nikolā! – viņš mazliet pamācīgā balss tonī noteica, izlaižot pirkstus caur saviem rūpīgi apgrieztajiem matiem.
Teiktais tika attiecināts uz otru nelielā dzīvokļa iedzīvotāju – ražena auguma vācu aitu suņa jaukteni, kurš kaut ko noņurdēja, pāris reižu nošķaudījās un apgūlās uz grīdas.
Uz veselību, draudziņ! Jā, sāk kļūt auksti, tas tiesa.
Pirms pieciem gadiem vīrietis, kādā vakarā atgriezdamies no koncerta, Nikolā bija atradis piesietu pie netālā dzelzceļa sliedēm un aiz žēlastības pārvedis mājās. Nespēdams saprast, ko ar atradumu lai dara, viņš beigu beigās bija izlēmis to paturēt sev. Tā abi arī dzīvoja: mūžam aizņemtais vīrs ar sirmot sākušiem matiem un suns, kura mīlestībai un uzticībai nebija robežu.
Vīri darbu paveica ātri. Vēl pēdējās lietas tika saliktas kravas kastē, abi nāburgi ierausās “ZIL’a” šofera kabīnē, un tā, kratīdamās pa Pārdaugavas bruģi, aizbrauca.
Neienāca pat atvadīties! Malači, malači!
Bija agrs svētdienas rīts, taču vīrietim miegs nebija ne prātā. Tātad tas atbilda patiesībai, ko bija teikusi Loreta Kiviste. Pirmā stāva kaimiņi pārcelšoties uz labiekārtotu mitekli citā apkaimē. Pats par sevi tas nebija nekas īpašs, taču savrupnieku šis fakts iepriecināja vairāk, nekā viņš būtu gatavs atzīt. Tam bija vienkāršs skaidrojums: neviens cits, izņemot mūžam neapmierinātos pirmā stāva īgņas, viņam neatļāvās pārmest ne par suņa ieriešanos, ne arī par to, ka vīra dzīvoklī ik dienas skanēja mūzika: skaņuplašu ieraksti, bet daudz biežāk paša radīta klavieru mūzika. Pārējie nama iedzīvotāji šī otra iemesla dēļ viņu bija nokristījuši par Klavieru vīru. Kas tad tie pārējie bija? Kivistes kundze. Un abi vecīši – vīrs un sieva – no pirmā stāva. Vīrs, izbijis šahists, un viņa sirsnīgā kundze. Kas zina, kas zina… Burkšķētāji beidzot ir prom; droši vien drīz pārcelsies arī pārējie.
Un tad es palikšu viens. Nē, nu, protams, kopā ar tevi, Nikolā! Tā ja, – vīrs piegāja pie skaņuplašu atskaņotāja un uzlika vinila plati ar Alfrēda Šnitkes mūzikas ierakstu. Pēc tam apsēdās pie rakstāmgalda, kas atradās pie otra istabas loga un ikdienā kalpoja kā ēdamgalds.
Uz galda, apsegta ar virtuves dvielīti, šķīvis ar daiviņās sadalītu apelsīnu, otrs šķīvis ar brokastu šķiņķmaizītēm un šķēlēs sagrieztu tomātu, kas pārkaisīts smalki sagrieztiem sīpoliem un vēl pipariem, bļodiņa, kurā iejaukts biezpiens ar krējumu, porcelāna tasīte ar karstu, aromātisku kafiju, tikko atvērta pudele laba konjaka un divas špicglāzītes. Ielējis abās glāzēs no pudeles, viņš vienu pacēla pirkstos, saskandināja ar otru, kas atradās turpat, uz galda, un, skaļā balsī noteikdams: “Uz ātrāku atgriešanos! Zum wohl!”, to iztukšoja vienā rāvienā. Dzēriens apdedzināja rīkli, Klavieru vīrs uz mirkli savieba seju un sāka klepot. Tai brīdī kāds pavēra dzīvokļa ārdurvis un bez klauvēšanas ienāca.
Mēs paretam bieži metam, – tā bija Loreta, kura, sprogaino galvu grozīdama, bija ienākusi viņa valstībā un ieraudzījusi vīru ar špicglāzīti rokā.
Un, kad krītam, tad līdz rītam… – Klavieru vīrs, mazliet apmulsis, tādā pat garā atbildēja.
Tas gan ir kas jauns! Vispirms – labrīt!
Labrīt! Kur tu te radies? – un, nesagaidīdams atbildi, turpināja: – Ņem otru, es savu jau nokopu.
Jā, svētdienas rīts tam gluži kā radīts! Labāk saki, ko svinam! – Loreta paņēma glāzīti.
Tev bija taisnība, apakšējie ir prom. Neviens vairs neskandalēs.
Tā ir, bet ne jau tāpēc tu te žūpo. Saki, kas vainas! Nelaimīga mīlestība?
Atbildes vietā klusums, tāpēc Loreta, pieklusinātā balsī turpināja:
– Tad jau man bijušā vīra dēļ būtu jānodzeras līdz nāvei. Vai arī jāpārgriež vēnas.
– Tas nu gan vīrietim būtu milzīgi liels gods. Vai tiešām tavs Kaljo ir tā vērts?
– Nepareizi saki; viņš nekad nav bijis mans, – Loreta papurināja galvu. – Viņš vienmēr piederējis medicīnai un degvīnam. Ārsts un alkoholiķis. Var arī otrādi: alkoholiķis un ārsts. Bet tu tā arī neatbildēji.
– Nav jau īsti, ko teikt. Aizvakar pēc koncerta uzdāvināja konjaku, tagad iedomājos pagaršot. Izskatās, strādātājs šodien nebūšu. Kaut gan… Kaut gan, godīgi sakot, savā ziņā tam saistība ar Kaljo ir gan. Rīt jāiet slimnīcā. Muguras dēļ.
– Ak, tad tā. Kurā?
– Tepat, kaimiņos Stradiņos. Laikam uz nedēļu. Uz piecām dienām.
– Jūtu līdzi! Tiešām Kaljo nodaļā?
– Protams, nē. Ķirurgs man pagaidām nav vajadzīgs.
– Sapratu. Un ko ar suni?
– Nikolā izlaidīšu ārā pagalmā. Jā, nelāgi, bet nav variantu.
– Kāds tu tomēr esi mūjābelis… Vēl lielāks par mani, – viņa iesmējās. – Un tomēr tā nevar. Nikolā pabūs pie manis.
Dubultu Rakstnieku nams, 2018. gada 24. novembris
