Guna Roze: Kritikas deficīts literatūrā 10
Priecīgs pārsteigums bija 23. februāra “Kultūrzīmju” numura temats “Vai latviešus lasa pašu mājās?”. Atbilde nepārprotama: lasa, un kā vēl! 2015. gadā vien izdotas 459 nosaukumu latviešu daiļliteratūras grāmatas, un diagramma rāda, ka šis skaits ik gadu kļūst lielāks. Nebija gan atšifrēts, cik no šiem izdevumiem nonāk grāmatnīcās un bibliotēkās, bet jebkurā gadījumā tas liecina gan par izdevēju apsveicamo attieksmi, gan par latviešu lasītkāri. Taču kā lasītājam neapmaldīties grāmatu piedāvājumā, un vai oriģinālliteratūras kvantitāte liecina arī par kvalitāti? Šie nav retoriski jautājumi.
Gadus trīs, kamēr pati rakstīju romānu, apzināti nelasīju oriģinālliteratūru. Tagad kampju ja ne visu iekavēto prozu pēc kārtas, tad vismaz atzītākos darbus noteikti. Un ir visādi. Redzu aizraujošu saturu, bet trūcīgu valodu; redzu brīnišķīgu valodu, bet nepārliecinošus tēlus un vēstījumu, vai vistrakāko variantu – pārcakotu valodu, kurā pinoties nespēju izsekot ne tēliem, ne notikumiem. Redzu arī pārsātinātu nacionālpatriotismu, kas nav ne par matu labāks par padomju laikos uzspiestajiem lozungiem, un ar to samaitā patiešām laba romāna smeķi. Un man rodas jautājums: kāpēc recenzijās šīs nianses bija noklusētas?
Tagad, kad lasu gan recenzijas, gan grāmatas, ik pa laikam rodas vēlme pamodināt šo slavas dziesmu autorus; sapurināt viņus drosmīgākam vērtējumam vai vismaz sabalansētai kritikai, neglaimošanai. Lai gan… šķiet, literatūras kritikas Latvijā vispār nav. Nez kāpēc pie mums pret rakstniekiem izturas kā pret aizgājējiem, par kuriem drīkst teikt tikai labu vai neko. Tajā pašā laikā kritiķi bez žēlastības sit teātri, nolinčo režisorus un aktierus, kamēr literāti ir un paliek svētās govis. Tā nav laba tendence. Esmu par konstruktīvu kritiku apnicīgās glaimošanas vietā. Arī pati to gaidīju pēc romāna izdošanas. Turklāt ir svarīgi objektīvu kritiku publicēt nevis nišas izdevumos kā “Domuzīme” un vairs jau neesošajā žurnālā “Latvju Teksti”, bet tieši plašpatēriņa medijos – vadošajos dienas laikrakstos un populārākajos nedēļas žurnālos.
Līdzīgi kā presē izrādēm piešķir ābolus un filmām – zvaigznes, varētu ieviest vērtējumu arī literatūrā, teiksim “Asā spalva”. Turklāt vairāku kritiķu skatījumā. Piemēram, sižets – 5 spalvas, valoda – 2, oriģinalitāte – 2, tēlu sistēma, raksturi – 3, utt. Tad es kā lasītājs zinātu: ja gribu labu dramaturģiju un lielisku valodu, šis būs īstais romāns. Ja šo kvalitāšu tur pamaz, netērēšu laiku un naudu. Citam būs pretēji: lai arī rakstnieks izsakās 2000 vārdu amplitūdā, galvenais, lai ir viegli uztverams sižets (tas ir bagāts, tas nabags; viņš viņu mīl, bet viņa mīl citu). Ar laiku lasītājs jau zinātu, ka viņa gaume saskan ar kritiķi X, bet Y slavinātās grāmatas ir garlaicīgas. Turklāt svarīgi, lai vērtētājiem būtu viens pīpis, vai analizēto darbu radījis rakstnieks ar vārdu vai debitants – uzslavas un žagarus vajadzētu saņemt visiem pēc nopelniem. Konstruktīva kritika ne tikai pilnveidotu rakstnieku, bet arī izglītotu lasītājus. Gluži kā esam iemācīti, ka nav labi ēst E vielas, tāpat arī iemanītos atšķirt vērtības literatūrā. Tā ir atbilde Evijai Veidei (“Kultūrzīmes”, 2016. gada 19. janvārī) par pārmetumu, ka Roze noniecina vieglo literatūru. Jā, “Greja piecdesmit nokrāsas” neesmu lasījusi un nelasīšu, toties ar sajūsmu esmu izrāvusi visus Harijus Poterus.
Arī paši spalvas brāļi savā starpā kolēģu darbus vērtē ļoti piesardzīgi, jo nekad jau nevar zināt, kā tavi pārspriedumi tiks interpretēti un vai nesaņemsi bumerangu atpakaļ. Daži gan uzdrošinās. Ne tik sen kādas grāmatas atvēršanas pasākumā dzirdēju Gunti Bereli skarbi izsakāmies par atsevišķām parādībām latviešu (viņš teica – sieviešu) prozā. Rakstnieka minētais piemērs bija tik atpazīstams, bet autore tik slavena, ka pat nevajadzēja nosaukt vārdā ne autori, ne darbu. Bet kāpēc gan to pašu nevarētu pateikt grāmatas recenzijā? Vai tas ir stāsts par svēto govi?
