Krievu bērni latviešu skolā. Kāpēc izvēlas un kā viņiem veicas? 22
Kamēr sabiedrībā ik pa brīdim aktivizējas diskusija, vai vajadzētu veidot vienotu izglītības sistēmu, daļa krievu jauniešu apzināti izvēlas latviešu skolas labākas mācību kvalitātes dēļ. Turklāt pakāpeniski samazinās skolu skaits, kurās var apgūt mazākumtautību izglītības programmas.
Pētījumu nav
Rīgas Valsts 1. ģimnāzija ir prestižākā Latvijas skola, kurā sapulcējas jaunie censoņi no dažādām Latvijas skolām un dažādām etniskajām grupām. Stundas notiek latviski, taču gaiteņos un ēdnīcā var dzirdēt arī krievu valodu.
“Mums nav statistikas, kāda ir mūsu skolēnu dzimtā valoda vai kādās skolās – latviešu vai mazākumtautību – viņi mācījušies pirms tam. Taču tendence, ka nelatviešu bērni nāk aizvien vairāk, gan ir novērojama. Mēs neskaitām, bet redzam, ka viņu skaits pieaug,” saka ģimnāzijas direktora vietniece Līga Reitere. Interesanti, ka padomju laikos prestižajā Rīgas centra ģimnāzijā bija arī krievu plūsma. Kautiņu uz nacionāla pamata te atšķirībā no citām divplūsmu skolām nebija.
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) statistika par to, cik citu tautību bērnu izvēlas latviešu bērnudārzus un skolas, gan liecina, ka vidēji tikai četri procenti krievu bērnu dodas uz latviešu skolām un šādu bērnu skaits nepieaug, bet pat nedaudz krītas. Taču pētījumu par to, kāpēc cittautieši izvēlas saviem bērniem latviešu skolas un kā bērni šajās skolās jūtas, nav. Tas pārsteidz, jo diskusijas par valodas izvēli izglītībā ir regulāras.
“Pētījumiem vajag finansējumu. Jādomā, kur to dabūt,” saka IZM Vispārējās izglītības departamenta direktore Evija Papule. Viņa sola meklēt atbildes uz maniem jautājumiem tad, kad ministrija spriedīs par iespējamām pārmaiņām izglītības valodas politikā. Tomēr, pirms domāt par pārmaiņām, vai nav jāsecina, kāda tad ir pašreizējā situācija skolās?
Dažādas izglītības valodas
Tikos ar septiņiem Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolēniem, kuri nāk no nelatviešu ģimenēm. Viņu pieredze bijusi dažāda: cits gājis tikai latviešu izglītības iestādēs, sākot jau no bērnudārza, cits ik pa brīdim mainījis izglītības valodu, taču lielākā daļa ģimnāzijā iestājusies pēc mācībām mazākumtautību (lasi – krievu) skolā.
“Es gāju latviešu bērnudārzā, jo mana mamma uzskatīja: ja dzīvojam Latvijā, latviešu valoda jāiemācās pēc iespējas agrāk,” stāsta Aleksandra Pestova. “Pēc tam no 1. līdz 5. klasei gāju krievu skolā.”
1. ģimnāziju neviens gan nav izvēlējies tāpēc, lai uzlabotu latviešu valodas prasmi. Jauniešus šurp atveduši pēc iespējas augstākas izglītības kvalitātes meklējumi. Tā Aleksejs Popovs, kurš ir daudzu matemātikas un informātikas olimpiāžu uzvarētājs, ieguvis bronzas medaļas vispasaules informātikas olimpiādē, atzīst: gribējis mācīties tur, kur matemātiku var apgūt visaugstākajā līmenī: “Nevienā citā skolā līmenis nav tik augsts.”
Citi teic: protams, ir arī krievu skolas, kur ir gana augsts izglītības līmenis, tomēr ar Rīgas Valsts 1. ģimnāziju neviena no tām sacensties nevar.
Lielākā daļa manu sarunu biedru apgalvo, ka nav saskārušies ar grūtībām, mainot izglītības valodu un faktiski arī vidi, kaut daudz taču dzirdēts par latviešu un krievu mentalitātes atšķirībām. Jaunieši saka: skolā nav pieņemts dalīties bariņos pēc etniskā principa.
Darja Buņina gan piebilst: “Mūsu klasē ir izveidojies krievu bariņš, bet tas tā, iespējams, nejauši sanācis, jo raksturi un intereses saskan. No 30 skolēniem klasē esam četri krievi, bet citās klasēs krievu ir vairāk.”
“Ja saproti valodu, nav problēmu iejusties,” spriež Aleksandra. “Arī pārejot no krievu bērnudārza uz latviešu skolu, nebija grūtību. Īsti neatceros, bet laikam krievu burtus biju iemācījusies mājās, jo bērnudārzā mācījos latviešu rakstību.” Aleksandra piebilst, ka mūsdienās Latvijā tīri latviska vai krieviska vide reti kur sastopama, viņasprāt, latviešiem un krieviem jāsadarbojas un jāstrādā kopā.
Aleksejs, kurš iepriekš bija mācījies tikai krievu skolā, teic: “Sākt mācīties latviešu skolā – tas bija kaut kas neparasts, nekad agrāk nebiju runājis tik daudz latviski. Taču stundās nebija grūti izteikties.”
Domā latviski
“Es tagad domāju ne tikai krieviski, bet arī latviski un angliski atkarībā no vides, kurā atrodos. Purvciema vidusskolā, kur mācījos līdz 9. klasei, bija ļoti laba latviešu valodas skolotāja, kura mani tā apmācīja, ka varēju sākt mācības latviešu skolā,” stāsta Vitālijs Gusevs. “Šajā ģimnāzijā ir ļoti labs kolektīvs, komunikabli bērni, kas mani labi pieņēma. Te mācīties man ieteica arī mani draugi, kuri šo skolu jau bija beiguši.”
Arī Mihailam Saļņikovam pēc mācībām krievu skolā iejusties ģimnāzijā palīdzēja labās latviešu valodas zināšanas, ko viņš guvis agrā bērnībā, apmeklējot latviešu bērnudārzu.
Andrejs Ļitvinovs neslēpj, ka pēc krievu bērnudārza apmeklēšanas un deviņu gadu ilgām mācībām krievu skolā iejusties citā valodas vidē nav bijis viegli. Pārsteidzoši – kaut arī Andrejs latviski runā ļoti labi, faktiski bez akcenta, viņš stāsta, ka iepriekšējā skolā latviešu valodas stundās nav bijis pārāk uzcītīgs un tajās mēdzis pildīt mājasdarbus citos mācību priekšmetos.
Maria Murašova, kura arī ģimnāzijā pirmoreiz sākusi mācīties visus priekšmetus latviski, saka: grūtāki bija pirmie divi mēneši, kad dažkārt nav sapratusi skolotāja teikto. Ļoti palīdzējusi klasesbiedrene, kura paskaidroja, ja Maria ko nesaprata. “Dažkārt viņa man palīdz joprojām, jo sevišķi latviešu valodas stundās,” saka meitene, kura ģimnāzijā mācās trešo gadu.
Jautāju citiem, vai tiešām viņiem problēmu nav pat latviešu valodas stundās, kur nepieciešamas tomēr dziļākas valodas zināšanas un ar sarunvalodas prasmēm nepietiek?
“Man nācās no jauna mācīties zīmēt teikumu shēmas,” atzīst Vitālijs. “Jo krievu valodā ir citāda teikumu uzbūve. Rakstīšanā tomēr ir zināmas problēmas.”
Kad jautāju, kādas tad jauniešiem ir atzīmes latviešu valodā, kas nu jau jāapgūst dzimtās valodas līmenī, skaidru atbildi nesaņemu, taču jaunieši smej, ka zemāk par septiņām ballēm nav nevienam. “Šajā skolā nedrīkst būt mazāk par septiņām ballēm,” viņi apgalvo.
“Tā nu gan nav, ka nedrīkst būt,” labo L. Reitere. “Bet tas ir pašcieņas jautājums, viņi cenšas, lai atzīmes būtu pēc iespējas augstākas. Ja tomēr ar garumzīmēm un mīkstinājumiem sākumā ne pārāk veicas, tad literatūrā zināšanas, iespējams, ir gana labas un tad jau vidējā atzīme arī ir ap 7.” Aleksejam pirmajā semestrī latviešu skolā vidējā atzīme bija 8,93.
Visi gan nav tik ļoti izcili. Skolotāja piebilst: tiem, kuri atnāk no krievu skolas, sākumā mēdz būt sliktākas atzīmes latviešu valodā un citos humanitārajos priekšmetos, kur daudz jārunā un jāraksta. Taču līdz 12. klasei viņu sekmes ar latviešu skolēnu sekmēm izlīdzinās. “Viņi pierod vairāk piepūlēties mācību dēļ, bet tādēļ progress un attīstība vēl vairāk uzlabojas,” saka L. Reitere. Par tādiem skolēniem pedagogiem pat lielāks prieks nekā par sliņķiem, kuru sekmes visu laiku ir viduvējas.
L. Reitere arī novērojusi: krievu skolēniem viņu mentalitāte liek skolā dažkārt būt aktīvākiem un drošākiem nekā latviešiem. “Līdz ar to viņi biežāk tiek pie atbildēšanas un tas pat nāk par labu, jo skolēni tiek pie sava viedokļa pārbaudes. Ne vienmēr tā ir, bet mēdz būt, ka krievu bērni izrāda lielāku iniciatīvu,” tā skolotāja.
Iepazīst latvietību
Mācoties latviešu skolā, jaunieši labāk iepazinuši latviešu tradīcijas un latviešu literatūru nekā viņu vienaudži no krievu skolām. Aleksandra gan atzīst, ka krievu literatūra viņai patīkot labāk, kaut arī “latviešu literatūrai piemīt savs šarms”: “Krievu literatūrā ir vairāk un dažādāki filozofiskie aspekti, tiek risinātas pasaules mēroga problēmas, kamēr latviešu literatūrā pārsvarā runā par personas brīvību un neatkarību, bet tādā sadzīviskākā līmenī.”
Kad Vitālijs piemin “Mērnieku laikus”, ko pat esot visu izlasījis (kaut nepatika), skolasbiedri reaģē gana vētraini, paužot sajūsmu par skolasbiedra “varoņdarbu”. “Taču Veidenbauma dzeja gan man patika, tā bija tuva manai mentalitātei,” saka Vitālijs.
“Man ļoti tuva ir Klāva Elsberga dzeja,” piebilst Aleksejs. “Tajā skartas mūžīgas tēmas, kas vienmēr būs aktuālas.” Vēl jaunieši ar labu vārdu piemin Jāņa Jaunsudrabiņa “Aiju”, Alberta Bela romānus, Pāvila Rozīša “Cepli”.
Runājot par vēstures stundām, daļa jauniešu atzīst, ka Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā tomēr mēdz būt citi uzsvari nekā iepriekšējā skolā. Taču arī par vēstures jautājumiem domstarpības ar skolotājiem un skolasbiedriem nerodas. “Svarīgi ir cienīt otra uzskatus un saprast, ka tas, kas krievu tautai bija uzvara, latviešiem saistās ar negatīvām emocijām un ka latvieši nemaz nebija priecīgi par to, ka pēc kara beigām viņus pakļāva,” saka Darja.
Taču ģimnāzistu pozitīvā pieredze, mācoties latviešu skolā, neliek viņiem atbalstīt idejas par skološanos tikai latviešu valodā. “Domāju, ka izglītības pamatus labāk apgūt dzimtajā valodā,” spriež Vitālijs. Aleksejs papildina: sākot no 7. vai 10. klases, “skolēni ir spējīgi mācīties tikai latviešu valodā”.
Darja saka: krievu jaunieši baidās mācīties tikai latviski. Esot pat tādi, kuri izvēlas studijas ārzemēs tāpēc vien, ka Latvijā budžeta vietas ir tikai studijām latviešu valodā.
Mani sarunbiedri gan lielākoties tāpat plāno studēt ārzemēs, jo turpinās meklēt pēc iespējas augstāku izglītības līmeni. Aleksejs mērķē uz prestižo Kembridžas universitāti.
Lielākās grūtības rudenī
“Vadot informātikas stundas 10. klasē, kur ir daudz jaunpienācēju, gadās brīži, kad kaut kas jāatkārto divreiz vai jāpagaida, kamēr skolēns apdomā manis teikto un izdomā atbildi. Taču tādas situācijas biežāk ir rudenī, pēc dažiem mēnešiem jau parasti viss ir kārtībā,” stāsta L. Reitere. “Tie, kuri nāk uz latviešu skolu, ir droši, ka tiks galā.” Viņa gan atzīst, ka vieglāk skolā iekļauties ir tiem, kuri uz ģimnāziju no krievu skolas pāriet 10. klasē. Tad jaunieši ir diezgan pieauguši un lielākoties paši pieņēmuši lēmumu par izglītības valodas maiņu, tāpēc jūtas gatavi pārvarēt iespējamās grūtības. Nelatvieši, kuri ģimnāzijā sāk mācības jau 7. klasē, visbiežāk klausa vecāku lēmumam un viņiem grūtāk gan mācīties, gan emocionāli iejusties.
E. Papule gan saka, ka jau no 12 gadu vecuma bērni diezgan labi iejūtas citā valodas vidē. Ja latviešu skolās mācās vēl jaunāki cittautiešu bērni, valstij jādomā, kā šo bērnu iejušanos vidē veicināt un atbalstīt, kā arī no valsts budžeta jānodrošina viņiem iespēja līdztekus mācībām latviešu skolā apmeklēt arī krievu valodas nodarbības. No E. Papules izteikumiem gan varēja noprast, ka viņa neuzskata, ka krievu bērnu izglītošanās latviskā vidē būtu atbalstāma.
Vai varētu latviešu skolās atjaunot krievu plūsmas klases? Varbūt tas veicinātu integrāciju? E. Papule atbild noliedzoši, taču Latvijā ir skolas, kuras izvēlējušās īstenot divas dažādas izglītības programmas: monolingvālas (latviešu) un bilingvālas (latviešu/krievu). Vērojama gan tendence, ka ar laiku šādas skolas pāriet uz izglītošanu tikai latviski. “Acīmredzot tas atkarīgs no skolēnu un viņu vecāku pieprasījuma,” spriež E. Papule. Ir arī mazākumtautību skolas, kur pat 80 procentus mācību satura apgūst latviski jau pamatskolā un vidusskolas klasēs mācās tikai latviski.
Līdz ar izglītības un zinātnes ministres Inas Druvietes stāšanos amatā situācija gan varētu mainīties, jo ministre jau teikusi, ka jāpalielina latviešu valodas loma izglītībā un jādomā arī, vai nepieciešams saglabāt nošķirtas mazākumtautību skolas.
Jau šobrīd Latvijā tikai aptuveni ceturtā daļa skolēnu mācās bilingvālajās izglītības programmās. Pārējie skolojas latviski.
Dažā latviešu bērnudārzā pat vairāk nekā puse bērnu nāk no nelatviešu ģimenēm. Ko darīt, ja audzinātāja turklāt neprot krievu valodu un ir apgrūtināta viņas komunikācija gan ar vecākiem, gan bērniem? “Latviešu valodas aģentūra apmāca pedagogus, kā strādāt tādā situācijā. Ja skolotāja nemāk krievu valodu, tas šajā situācijā ir pat labi, jo viņa ar bērniem runās tikai latviski un mazajiem nejuks valodas. No valodas apguves viedokļa tas ir pareizi. Traucē tas, ka skolotāja nezina, ko bērni saka, un var neprast sarunāties ar vecākiem, ja viņi neprot latviešu valodu, taču tad vajag, lai grupā būtu pedagoga palīgs, kurš runā krieviski,” atbild E. Papule.
Viedoklis
Vai IZM pozitīvi raugās uz to, ka aizvien vairāk nelatviešu bērnu izvēlas izglītības iestādes, kur jāmācas latviski?
IZM Izglītības departamenta direktore Evija Papule: “Tā pirmkārt ir bērnu un vecāku izvēle. Laižot bērnu latviešu skolā vai bērnudārzā, vecāki cer sasniegt kādu mērķi. Iespējams, kompensēt to, ka paši ģimenē nevar sevišķi palīdzēt bērnam iemācīties latviešu valodu. Taču, ja runājam par bērnu attīstību, sekmību, sasniegumiem mācībās, labāk tomēr sākt mācīties dzimtajā valodā – tas labāk palīdz smadzeņu darbībai un attīstībai un arī konkurētspējai. Tas nozīmē, ka kādā no izglītības posmiem tomēr būtu jāmācās dzimtajā valodā. Bērnam grūti, ja ir divas spilgti kontrastējošas valodu vides.
Ja bērns nemācās dzimtajā valodā, svarīgi, lai bērna ģimenē tiktu nodrošināta pilna dzimtās valodas aprite, lai viņš ārpus skolas dzirdētu dzimto valodu ar iespējami plašu vārdu krājumu. Jo sevišķi tas ir svarīgi vecumā līdz septiņiem gadiem. Ja ģimene pati izvēlas asimilāciju un arī mājās lieto tikai latviešu valodu, tad bērnam arī nav problēmu mācīties latviešu skolā.”
Cik krievu bērnu mācās latviešu skolās
Mācību gads Skaits Procenti
2012./2013. 6032 4,17
2011./2012. 6246 4,17
2010./2011. 6835 4,32
Dati: IZM
PIEREDZE
Bauskas 2. vidusskolas direktore Vera Grigorjeva: “Agrāk mūsu skolā varēja mācīties gan latviski, gan bilingvāli. Šobrīd skola pārgājusi uz mācībām vidusskolā tikai latviešu valodā, kaut skolā mācās arī bērni no jauktajām ģimenēm un nelatviešu ģimenēm. Daudzi no viņiem jau bērnudārzā labi apguvuši latviešu valodu, tāpēc problēmas nerodas. Ja problēmas kādam tomēr ir, palīdz palīgskolotājs, ko algojam no struktūrfondu finansējuma. Uz mācībām latviešu valodā pārgājām, jo pēc mācībām krievu valodā vairs nebija pieprasījuma. Vecāki apzinājās, ka bērniem būs labāk, ja viņi mācīsies latviski. Arī pedagogi bija nobrieduši mācībām latviski. Kuri netika galā, arī tie bez darba nepalika. Citi devās pensijā, bet viena skolotāja tagad strādā skolas bibliotēkā.
Tieši šogad mūsu skolā būs vēsturisks izlaidums, kad skolu pabeigs pēdējā klase, kura sākumā tomēr mācījās tā saucamajā krievu plūsmā.
Mūsu pieredze parāda, kā iespējams dzīvot Bauskā. Es neapgalvoju, ka šī pieredze der Rīgas, Daugavpils vai Rēzeknes skolām.”
