Krievijas portāli: latviešu nacionālais varonis Lāčplēsis patiesībā ir krievu kņazs 53
Lāčplēša diena nu jau pāris gadus ir kļuvusi par īpašu Krievijas propagandas uzbrukuma mērķi. Pērn reportāžā Krievijas kanālā NTV Lāčplēša dienas lāpu gājiens no Brāļu kapiem tika salīdzināts ar nacistisko Vāciju, melīgi apgalvots, ka gājiena dalībnieki klieguši nacistiskus saukļus un apgalvots, ka šādi pasākumi tiekot finansēti no valsts budžeta. Arī šogad pēc Lāčplēša dienas bija žurnālistes Darjas Grigorjevas reportāža citā Krievijas televīzijā “Rossija 24” – viņa bija devusies uz Lesteni, lai kauninātu tos, kas 11. novembrī piemin latviešu leģionārus. Tātad motīvs tas pats.
Tomēr ir arī citi paņēmieni. Tā drīz pēc Lāčplēša dienas interneta sociālajos tīklos parādījās kādā mazzināma portālā “fito-center.ru” publikācija “Latviešu nacionālais varonis – krievu kņazs”. Tās ievadā norādīts, ka latvieši gan svinot un līksmojot Lāčplēša dienā, taču pat nenojaušot, ka šis tēls nāk no krievu kultūras. Tas tiek pamatots ar to, ka eposa “Lāčplēsis” autors esot “īsts Krievijas patriots”, kuram “vārdi “Par ticību, caru un Tēvzemi” nebija tikai tukša skaņa, bet mudinājums darbībai”. Tieši tāpēc viņš savam literārajam darbam (rakstā apgalvots, ka tas uzrakstīts 1851. gadā) esot aizguvis varoni no krievu tautas. Lāčplēsis patiesībā esot kņazs Vjačeslavs Borisovičs (Vjačko), kurš cīnījies ar vācu Teitoņu ordeņa bruņiniekiem Jurjevā (tagad Tartu). Un arī citos “Lāčplēsī” aprakstītajos notikumos piedaloties nevis latvju ciltis, bet krievi, kas tajā laikā dzīvojuši tagadējās Kokneses apkārtnē. Tālāk raksta autors ar sagrābstītiem vēstures faktiem mēģina pierādīt savu teoriju, lai tā izskatītos ticama.
Izcelsme un izplatība
Atsevišķi šāds raksts varbūt nebūtu lielas uzmanības vērts, ja tas neraksturotu kopējo tendenci – regulārus mēģinājumus publicistikā raksturot Latviju kā “senu krievu zemi”. Līdz ar Krimas aneksiju Krievijā lielu popularitāti iemantojis sauklis “Крым наш” (“Krima mūsu”), un arī valsts līmenī iztērēti lieli līdzekļi, lai vēsturiski pamatotu Krievijas “vēsturiskās tiesības” uz pussalu, sasaistot tās pat ar Kijevas kņaza Vladimira Svjatoslaviča kristīšanos 988. gadā, kas notikusi Korsuņā (tagadējās Sevastopoles teritorijā). Uz šī fona “vēsturisko īpašumtiesību” pierādīšana Baltijā nav tik aktīva. Tomēr ik pa laikam šādi raksti vai televīzijas raidījumi parādās. Piemēram, nesen Krievijas medijos bija publicista Anatolija Vesermana intervija (tās fragmentus pārpublicējis arī Latvijas krievvalodīgais interneta portāls “Vesti.lv” ar virsrakstu “Latvija – okupētā Krievijas daļa”), kurā apgalvots, ka Baltija likumīgi piederot Krievijai, jo “Krievija Latviju un Igauniju nopirka par diviem miljoniem dālderu 1721. gadā”. Rakstā pausta pārliecība, ka Baltijas “republikas jebkurā brīdī var tikt iekļautas Krievijas sastāvā – lai tas notiktu, nepieciešams tikai sarīkot referendumu par izstāšanos no Eiropas Savienības un atgriešanos Krievijas sastāvā”.
Atmaskojums
Latvijas Universitātes profesors, Latvistikas un baltistikas nodaļas vadītājas Ojārs Lāms ir padziļināti pētījis gan Andreja Pumpura personību, gan eposu “Lāčplēsis”. Viņš ir grāmatas “Lāčplēša zvaigznājs” autors. Lūk, viņa komentārs: “Materiāls veidots no aplamībām un impēriskas fantāzijas. 1851. gadā, kas minēts kā “Lāčplēša” sacerēšanas gads, Pumpuram ir 10 gadi un viņš gana tēva cūkas, taču vēlākajā eposa tapšanā šim laikam ir gana liela nozīme, jo tieši bērnībā dzirdētās teikas kļūst par varoņa koncepcijas pamatu. Krievijas armijā Pumpurs nokļūst, nespēdams atrast civilu algotu darbu. Savā ziņā tas ir izmisuma solis, un Pumpuru motivē ne karadienests kā tāds, bet viņu iedvesmo serbu cīņa pret turkiem un nevis kaut kāds Krievijas patriotisms. Karadarbībā Pumpurs nekad nav piedalījies. Pumpura uzskatiem tomēr raksturīgs zināms prokrieviskums, kas saistīts ar domu, ka, sadarbojoties ar Krieviju, iespējams mazināt baltvāciešu dominanti Latvijā. Vjačko motīva izmantojums eposā ir maz ticams. Par šo Vjačko, kas bijis Kokneses valdnieks kādu laiku, ziņu ir maz. Indriķa hronikā viņš aprakstīts kā bīskapa nodevējs, kas no Kokneses tiek patriekts. Bēgot viņš pili nodedzina, viņa karadraudze izklīst. Pēc gada bīskaps atrod pils vietu, pilnu ar tārpiem un čūskām Vjačko atstātās netīrības dēļ. vēlāk Vjačko uzrodas Tērbatā, kuras aplenkumā iet bojā. Kokneses sakarā hronikā ir minēti “rutēņi”, kas varētu būt karadraudze, kas Vjačko palīdz ievākt meslus. Vjačko latīņu valodā ir saukts par Vetseki un līdzīgi. Ziņas ir ļoti trūcīgas un neskaidras.”
ATBALSTA
Jūsu iesniegtā informācija ir anonīma. Tikai LA.LV ir pieeja šai informācijai. Pēc raksta izveidošanas jūsu informācija tiks dzēsta. Iesniedzot informāciju, varat nenorādīt savu vārdu
Sniedz pēc iespējas vairāk detaļu un informācijas
Faili, kuros ir papildu informācija
